VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Par Evelīnas Deičmanes personālizstādi "Melnās pasakas" [21.03.2012. 10:19]
19.01.–03.03.2012. "Rīgas galerija"
LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis
 
Marta Ozola, 3.kursa studente
Nesen noslēdzās Evelīnas Deičmanes fotogrāfiju izstāde "Melnās pasakas", kas bija skatāma "Rīgas galerijā". 

Izstādes vēstījums, kurā parādīta cilveku izturēšanās mistiskā puse savā intīmajā, no citiem noslēgtajā telpā, ir pietiekami intriģējošs. To pastiprina izvēlētais nosaukums, kas darbiem uzreiz piešķir baisu un tumšu toņkārtu. Fotogrāfijās darbojas būtnes ar dzīvniekus raksturojošiem elementiem, piemēram, ragiem, kas norāda uz cilvēku dabas tumšo, zvērīgo pusi. Domājams, ka māksliniece ir vēlējusies attēlot līdz galam neizzināmo zemapziņas daļu, pār kuru valda instinkti.

Izstādes iespaidi sasaucas ar Vernera Lazdāna gleznu un mazo formu tēlniecības izstādi "Nativus" galerijā "Alma" (15.02.23.03.2012).
 
Evelīna Deičmane. No sērijas "Pasakas par cilvēku izturēšanos"
 
Verners Lazdāns savos darbos ir attēlojis cilvēkdzīvniekus. Šķiet, ka mākslinieks zemapziņu atklājis caur nekonkrētām sajūtu formām, kas dažos darbos intuitīvi atgādina dzīvnieku tēlus.Šo radījumu miglainās, noslēpumainās acis, kas raugās uz skatītāju ar dziļu un maigu skatienu, padara tos cilvēcīgākus. Tā varētu būt cilvēka dvēseles totēmiska transformācija, kas iznirusi no miglas.

Tomēr Evelīnas Deičmanes fotogrāfijās cilvēka dabas apslēptais aspekts iegūst īstu zvērīgumu. Inscenējumi veidoti kā cilvēka iekšējā cīņa ar savu neapzināto dvēseles daļu. Emocionālo intonāciju paspilgtina fotogrāfijās radītā skarbā, drūmā interjera vide, kurā atklājas piemirstās iekšējās dziņas, kas mūs nepadara daudz atšķirīgākus no dzīvniekiem. Cilvēcīgi zvēri vai zvērīgi cilvēki – tā varētu nosaukt inscenējumu varoņus.

Domājot par “melnajām” pasakām, neviļus prātā ienāk doma par visiem labi zināmajām literārajām pasakām, kuru saturs nemaz nav mīlīgs un jauks, bet ietver asinskāres ideju. Tā, piemēram, Ansītis un Grietiņa ierodas saldumu namiņā, kur ragana bērnus grib iemānīt krāsnī. Vai arī Sniegbaltītes pamāte, kas visiem spēkiem cenšas nogalināt pameitu.

Tas iedveš eksistenciālas bailes. Varbūt mums jāsāk baidīties pašiem no sevis?! Varbūt pasakas nav nemaz tik tālu no realitātes?!
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts