VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Laimoņa Mieriņa darbu izstādi "In Memoriam" [21.03.2012. 10:07] 24.02.–05.04.2012. LNMM LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||
| Marta Ozola, 3.kursa studente No 2012. gada 24. februāra līdz 5. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē apskatāma gleznotāja Laimoņa Mieriņa (1929–2011) izstāde. Laimonis Mieriņš dzimis Latvijā Tukuma pusē, bet gandrīz visu mūžu pavadījis Anglijā, kur glezniecības pamatus apguva pie Alfrēda Kalniņa, kā arī bija pēdējais Valdemāra Tones latviešu audzēknis. L. Mieriņš 30 gadus pasniedza zīmēšanu un mākslas vēsturi Līdsas Mākslas koledžā, kuru pats bija absolvējis. Izstāde ar nosaukumu IN MEMORIAM veidota kā mākslinieka piemiņas izstāde. Šī ir brīnišķīga iespēja redzēt gleznas un sieviešu aktu zīmējumus, kurus mākslinieks nav iznīcinājis. Kā zināms, Laimonis Mieriņš, tiekdamies pēc perfekcijas, nesaglabāja tās gleznas, ko neatzina par pietiekami labām. Tādējādi to var uzskatīt par tādu kā paša gleznotāja kvalitātes atzinumu saviem darbiem. Lūk, ar tik stingru iekšēju pārliecinātību un nežēlīgu paškritiku mākslinieks ir sekojis savai idejai un mērķim – atklāt krāsu savstarpējo attiecību likumsakarības, kuru rezultātā iespējams manipulēt ar cilvēka uztveres spējām. Varētu teikt, ka krāsu mijiedarbības pētīšana L. Mieriņam ir galvenā glezniecības tēma un izaicinājums vienlaikus, ko viņš risina abstraktās kompozīcijās. | ||||||||||
 Laimonis Mieriņš. Kustība. I. 1994. Audekls, akrils LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš | ||||||||||
| Izstādē kvadrāta formas gleznas veidotas sērijās, apspēlējot ševrona motīvu, krāsu notecējumus, šļakstus un ģeometrisku krāsu laukumu proporcijas. Šķiet, ka pretkrāsu lietojums darbos ir kā enerģijas lādiņš, kā nospriegots pavediens, kas vibrē un sīc no mazākā pieskāriena. Gleznas ir vitālas, pozitīvas un dzīvības pilnas. Šo izstādi varētu dēvēt par krāsas kā glezniecības pamatlīdzekļa slavinājumu, akcentējot tās emocionālo lādiņu. Kā izteicies pats mākslinieks: "Šeit runa ne tikai par visgrūtāko un visrelatīvāko tēlotājas mākslas izteiksmes līdzekli, bet arī par vispersoniskāko"*. Krāsu laukumu attiecības noskaņotas ar matemātisku precizitāti, novestas līdz ideālai skaidrībai un vienkāršībai. Vislielāko variāciju klāstu darbos ieguvušas zaļā, sarkanā un violetā krāsa. Interesanti, ka autors savus darbus parakstījis vairākas reizes. Piemēram, gleznā "Ševrons IV" autogrāfs uzlikts katrai krāsas strēlei, it kā piešķirot īpašu mākslinieka akceptu un pārliecību par attiecīgās krāsas lietojumu. Lai arī kompozīcijas nerada asociācijas ar priekšmetisko pasauli, tomēr autors vairākām ir izvēlējies poētiskus nosaukumus, kā "Nakts deja", "Zaļā trauksme", kas vedina domāt par izvēlēto krāsu saistību ar dabai piemītošo aktivitāti. Kompozīcijas dinamiku rada ne tikai kontrastējošās krāsas, bet arī līniju un laukumu savstarpējie dinamiskie novietojumi plaknē. Taču pat krāsu pludinājumi un šļaksti ir mākslinieka kontroles vadīti, veidojot ševrona vai apļa aprises. Pamīšus starp gleznu stendiem, patīkami atslogojot acis pēc intensīvu krasu uztveršanas, izvietoti 14 sieviešu aktu zīmējumi ogles un tušas tehnikā. Tie pārsteidz ar neparastām un akrobātiski pārspīlētām pozām, kas pastiprina lineāro zīmējumu izteiksmību. Neierastie rakursi un noteiktu ķermeņa daļu izcēlums rada kustības efektu. Tas ir mākslinieka subjektīvs skatījums uz sievietes ķermeņu formu plastisko daudzveidību, kas izteikts gandrīz vienā līnijas vilcienā. Gan izstādes apmeklējuma laikā, gan pēc tās nepamet pozitīvi dzirkstījoša enerģija, ko L. Mieriņam ir izdevies radīt savos darbos. Vienīgi žēl, ka gleznas nav iespējams aplūkot dabīgā dienas gaismā, kad krāsa būtu uztverama tieši tāda, kādu to mākslinieks bija iecerējis. Zinot viņa nopietno attieksmi pret krāsas kaprīzo dabu mākslīgajā apgaismojumā, tā būtu autora ieceres pilnīga realizācija. * L. Mieriņš. Krāsu mijiedarbe // Jaunā Gaita. 1968 – Nr. 68 – 3. lpp. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
