VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi “Ārzemnieks” [09.03.2012. 18:59] 09.02.–25.02.2012. Mūkusalas mākslas salons LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||
| Veronika Viļuma, 3.kursa studente Diemžēl jau pagātnes formā nākas rakstīt par izstādi "Ārzemnieks", kas vien pāris nedēļas bija apskatāma Mūkusalas Mākslas salonā. Tajā apkopoto darbu autoru loks ir plašs un interesants*, sākot ar starptautisku atzinību ieguvušajiem jaunākās paaudzes latviešu māksliniekiem un beidzot ar tādiem, kurus jau varētu dēvēt par klasiķiem. Ainu krāsaināku gan tiešā, gan pārnestā nozīmē padara arī salona kolekcijā nonākušie krievu un ukraiņu mākslinieku darbi, taču nacionālais dalījums šeit šķiet mazsvarīgs. Kā teikts izstādes informatīvajā materiālā, tā "sniedz lielisku iespēju apskatīt tādu autoru darbus, kuri veiksmīgi soļo pa starptautiskas karjeras kāpnēm, bet dzimtenē ar izstādēm viesojas reti vai nemaz". To, ka tas tā patiesi ir, apliecina, piemēram, fakts, ka šobrīd Londonas galerijā IBID PROJECTS norisinās jau trešā Jāņa Avotiņa (dz. 1981) personālizstāde. Viņa tonāli niansētie, teju monohromie darbi, kuros jaušamas simpātijas un pietāte pret fotogrāfiju, apskatāmi arī Mūkusalā. | ||||||||||
 Fragments no Jāņa Avotiņa gleznas "Tēla vīzija" (2009) | ||||||||||
| Turpretī dāsns krāsas izmantojums vērojams Ērika Apaļā (dz. 1981) gleznās, kurās attēlotās naivās būtnes – Zemeņcilvēks un sniegavīrs – liktas uz audekla trekniem, ekspresīviem triepieniem, veidojot izteiksmīgu faktūru. Līdzīgus formālos paņēmienus izmantojis arī Ivans Pļuščs darbā “Saruna” (2008), kurš vedina domāt par bijušās Padomju Savienības inspirētu motīvu. Tādi izstādē ir vairāki, un, lai arī neuzstādot kopsakarību meklēšanu par pašmērķi, mudina raudzīties uz autoriem kā no vienas – postpadomju kultūrtelpas nākušiem, uz ko norāda arī izstādes kuratore Sniedze Kāle. Minēto papildina vistas barojošie kosmonauti Jevgēņija Petrova poētiskajā akvarelī “Salts rīts” (2010) vai apgleznotais, visticamāk, no kādas savu laiku nokalpojušas servīzes nākušais šķīvis “Rīgas Zelts” (2010), ko rotā kailas daiļavas. Kā apliecinājums ārzemēs sen pierādītai izcilībai otrajā stāvā, virs pārējiem, eksponēti Amerikā dzīvojošo Vijas Celmiņš (daļa viņas veikuma glabājas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā) un Raimonda Staprāna darbi. Pirms vairākiem gadiem mākslinieks izteicies, ka nejūtas “ne īsti tur, ne šeit”**, un, lai arī gleznas “Pludmales ainava” (1987) vai “Saules apspīdētais Stinsona pludmales krēsls” (1985-2002) šķietami caurstrāvo siltums un dzīvesprieks, nepamet savāda atsvešinātības sajūta. Pāris nedēļas ir laiks, ko nereti Latvijā pavada kāds ārzemēs dzīvojošs radinieks vai draugs – pietiekami ilgs, lai ieplānotu tikšanās ar tiem, kuri to vēlas, un nokārtotu dažādas darīšanas, pietiekami īss, lai daļa paziņu par viesošanos pat neuzzinātu. Un, ja tu pats neuzprasies uz tikšanos (lasi – neaizej uz izstādi), viņi paši pie tevis neatnāk. Atbrauca, un čiks – prom! Mājās palikušajiem aiz sevis atstājot vien skaistas atmiņas un iespēju lepoties ar viņu sasniegumiem. Gluži kā pēc šīs izstādes. * Izstādes dalībnieki: Ēriks Apaļais, Jānis Avotiņš, Nikolajs Belouss, Sergejs Bugajevs (pazīstams arī kā “Āfrika”), Vladislavs Kuļkovs, Paulis Liepa, Jevgēņijs Petrovs, Ivans Pļuščs. ** www.tvnet.lv/izklaide/notikumi/53681-raimonds_staprans_ne_isti_tur_ne_seit | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
