VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna personālizstādi "Pacieties" [20.02.2012. 14:24] 09.02.–18.03.2012. LNMM izstāžu zāles "Arsenāls" LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentu viedokļi | ||||||||||||||
| Marta Reihmane, 3.kursa studente LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" līdz 18.martam apskatāma izstāde "Pacieties", ko veidojuši Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns. Abu mākslinieku kopīgā radošā sadarbība jau iepriekš tikusi atzinīgi novērtēta (piemēram, darbs "Mīlestība nekad nebeidzas” 2008.g. ieguva laikraksta "Diena" Gada balvu kultūrā). Izstāde pārsteidz ar monumentalitāti un vienlaicīgi minimālismu, ko ir neierasti redzēt šajā izstāžu zālē. Autori uzsver, ka darbi veidoti, jau zinot, ka tie tiks izstādīti tieši "Arsenālā". Šis faktors lieliski atklājas izstāžu zāles otrajā telpā izvietotajā pseido-baznīcā, kas, pateicoties telpas velvētajam pārsegumam, soliem un plašumam, patiesi liek skatītājam justies kā dievnamā. Tāpat arī abi melnie apļi precīzi iesēžas arkveida padziļinājumos tālākajā sienā. Manuprāt, šī ir izteikta domājamā izstāde, kurā mākslinieki ir radījuši kaut ko lielu un fundamentālu, bet bez skaidri nolasāma vēstījuma. Darbus It kā caurvij reliģiska tematika, bet arī tas ir subjektīvi. Te katram pašam ir jāsaprot, vai fotogrāfijā attēlotais vīrietis ir Kristus, vai melnais rotaļu zirdziņš pieder vienam no apokalipses jātniekiem un vai melnais kubs ir simboliska mūka celle. Izstādē objektu ir maz, bet katram ir sava dziļi simboliska vērtība, ko jāierauga katram skatītājam pašam. Tomēr, rakstot par šo izstādi, vairāk gribas pievērsties nevis racionālai koncepta un izpildījuma analīzei, bet gan emocionālām pārdomām par sajūtām un izjūtām, kas pārņem mani kā izstādes apmeklētāju. Pirmais, kas sagaida skatītāju, ir no lielizmēra fotogrāfijas skatītāju cieši uzlūkojošs cilvēks. Attēls atrodas aiz stikla, kurā atspīd melna rotaļu zirdziņa atveids. Ir pat grūti saprast, vai zirdziņš atrodas aiz stikla vai ir tikai atspulgs. Tas rada asociācijas ar bērnību, ko simboliski iemieso zirdziņš. Šķiet, ka bērnība (vai precīzāk bērnības izjūta) ir aiz stikla—nesasniedzama—, lai gan patiesībā tā ir te pat blakus — īsta un klātesoša. Tomēr pavisam cita rakstura pārdomas pārņem, ieejot otrajā telpā. Tajā pēkšņi apjautu mistisku, visaptverošu kaut kā pārākumu, no kura mani nespēja izraut pat trokšņojošs vācu tūristu pulciņš. Neesmu reliģiozs cilvēks, baznīcās manu interesi saista nevis reliģijas, bet gan arhitektūras aspekts, tomēr šī pseido-baznīca ar savu askētisko iekārtojumu un tajā pašā laikā formālo pilnību un pabeigtību liek apstāties un klusēt. Sēžot baltā telpā, baltos baznīcas solos, es nespēju atraut acis no abiem melnajiem apļiem, kas kā milzīgi saules aptumsumi liek skatīties sevī kā retā brīnumā. Šie izgaismotie apļi šķiet hipnotizējoši, tie ievelk sevī un neļauj piecelties un aiziet. Kopumā izstādi ir vērts apmeklēt, lai iepazītu latviešu laikmetīgo mākslu no tās labākās puses. Tāpat ievērības cienīga ir izstādes monumentalitāte, kas nav ne pompoza, ne pašmērķīga. Uz izstādi ir jādodas ar domu, ka būs jādomā, un jābūt pacietīgam, ja izpratne un secinājumi nerodas uzreiz. Pacieties un padomā! | ||||||||||||||
 Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. Izstādes reklāmas foto. 2011 | ||||||||||||||
| Agita Gritāne, 3.kursa studente Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādi “Pacieties” varētu rakturot kā stāstu par tēmu, kurā katram skatītājam ir savs viedoklis un sava pieredze. Satraukums un nemiers, nostaļģija un atmiņas, vienaldzība un neizpratne – pieļauju, ka tieši tik atšķirīgas ir iespējamās sajūtas, kuras izraisa reizē universāli pārpasaulīgas un reizē ļoti personiski skarošas izstādē sajūtamās norādes. Abu mākslinieku instalācijas un objekti veidoti no it kā ļoti atpazīstamiem un arhetipiskiem simboliem. Bet tieši tikpat, cik pazīstami, tikpat idejiski daudzslāņaini un daudznozīmīgi tie ir savā būtībā. Elegantā vienkāršībā katrs elements veido kopēju ceļu – ceļu turp un atpakaļ. Tā kā izstādes darbi ir izkārtoti divās zālēs, pirmo zāli ir jāšķērso divreiz. Pirmās zāles objekti turpceļā mani uzrunā savādāk, kā atpakaļ nākot. Ja pirmajā reizē tie uzdod jautājumus un izraisa sadrumstalotas neizpratnes sajūtu, tad atliek paciesties, un atpakaļceļā ir atbilde, visticamāk katram sava. Māksliniece Sarmīte Māliņa kādā intervijā1, teikusi, ka viņas darbi top, skaldot nost visu lieko (galvā), paturot tikai to, bez kā galīgi nevar iztikt. Tāds ir šis galadarbs – askētiski tīra un plaša izstāde, kura emocionāli pārpludina izstāžu zāles telpu, turpinoties vēl ilgi pēc tam, kad muzeja durvis jau aizvērtas. Ienākot izstāžu zālē, skatītājs, caur stiklotu sienu, ieskatās acīs Cilvēkam. Lai gan Kristaps Kalns atzina2, ka viņu vispirms interesē cilvēka ticība un tikai pēc tam reliģija, šī tēla puskailā figūra, ap gurniem augumu sedzošais baltais palags, ērkšķu vainags un uz rokām redzamās brūces, nepārprotami rada asociācijas ar reliģisko Kristus tēlu. Ikonogrāfiski netipiskais tēla rakurss un skaidrais skatiens pavada pie nākamajiem telpā esošajiem objektiem. Blakus atrodas katram bērnam pazīstama rotaļlieta – melns, lakots koka zirdziņš. Turpat arī noslēpumainas melni lakotas durvis, aiz kurām spoži izgaismotā telpā atrodas atvērta grāmata. Šajā brīdī gan jautājumu un iztēles versijas, gan vēlēšanās rast skaidrojumu aicina steigties uz priekšu. Otrā zāle apmulsina un apstādina. Kā teikts šīs izstādes informatīvajā pieteikumā – “tieksme pēc aboslūta miera un ideālās dzīves” šeit kulminē pārsteidzošā veidā. Velvētu griestu zālē izvietotas baznīcai tipiskas divas baltas solu rindas, katrai no tām priekšā izgaismots melns aplis. Šis motīvs abu mākslinieku daiļradē sastopams arī agrāk, 2009. gada nogalē izstādē “Mūsu laika ikonas” S.Māliņas un K.Kalna kopdarbs bija no melniem ikriem veidots kvadrāts. Šoreiz abi mākslinieki gājuši tālāk, melno kvadrātu pārveidojot iracionālākā un pilnīgākā formā – aplī. Izstādē kā stāstu turpinājumus var sajust arī citas atsauces uz abu mākslinieku iepriekšējos gados tapušajiem projektiem. Tikmēr telpas krēslaino klusumu ik pa brīdim pārtrauc ārpus šīs telpas (pasaules) esošās skaņas – bruģētās ielas un mašīnu mijiedarbībā radītās dobjās atbalsis. Izbaudot zināmu mirkli ar savām domām, laiku un telpu, skatiens pievēršas norasojušai stikla instalācijai, kurā kārtotas rozes un citi ziedi. Pārsteidzošs košums un svaigums šajā melnbaltajā telpā. Jau pirms diviem gadiem, kā ieskaņa šobrīd notiekošajai izstādei, "kim?" laikmetīgajā mākslas centrā notika abu mākslinieku izstāde "Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā". Toreiz izstādes anotācijā bija minēts: "Katram taču patīk atrast savu vietu zem Saules vientulībā un saskarsmē ar apkārtējo pasauli. Savstarpējā domu ietekme un attiecības ar svētbilžu ilustrētu ticību kaut kam, kas paģēr iedziļināšanos arī vērotājiem, tad atgriešanās savā mazajā pasaulē. Pasaulē, kura, kāds paradokss, vairs nav tik maza. Jauna pieredze un jauni jautājumi par to, kas mainījies, kamēr vēroti citi. Atbildība pret pieradinātajiem, kuri kaut ko gaida, kuri aizveduši ceļos, kas atkal jau prasa iepazīšanu." Šī izstāde turpina apliecināt, ka vispersoniskākie stāsti patiesībā ir universāli un, otrādi, visuniversālākie stāsti kādam varbūt ir vispersoniskākie. Piekrītot mākslinieka Kristapa Kalna teiktajam, ka "mākslai nav jākļūst par matemātiku", šī izstāde ir lieliska vieta, kurā skatītājam pašam veidot savu emocionālo stāstu un domu pastaigu, balstoties uz savu pieredzi un zināšanām, nevis meklēt pareizo atbildi. 1 www.youtube.com/watch?v=v3WJx61WUro (13.07.2009.; "kim?") 2 Tikšanās ar izstādes kuratori D.Rudzāti un māksliniekiem S.Māliņu un K.Kalnu 13.02.2012. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
