VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Evelīnas Deičmanes personālizstādi "Melnās pasakas" [08.02.2012. 17:30] 19.01.–03.03.2012. "Rīgas galerija" LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||
| Dita Birkenšteina, 3.kursa studente "Rīgas galerija" gadu uzsāk ar multimediju mākslinieces Evelīnas Deičmanes (dz. 1978) izstādi no foto sērijas "Melnās pasakas”. Desmit fotogrāfijās vizualizēti desmit stāsti, kuros realitāte savijusies ar absurdu un rada mistisku un noslēpumainu kopainu. Par izejas punktu šo stāstu tapšanai izmantots pasakās nereti sastopamais sižets, kurā galvenais varonis, pašam nemanot, nonāk mežā, kur tiek ierauts kādas avantūras vai pārdabisku notikumu virpulī. Evelīna Deičmane par savu projektu stāsta, ka tās ir "pasakas par cilvēka izturēšanos, kuru izraisa brīnumi un mistērijas vai slepenas norises, kas var notikt tikai privātā, personiskajā telpā un kuras nevar izskaidrot jebkurš. Šajos stāstos cilvēks pārvēršas par dzīvnieku un apkārtne – par mežu"1. Kāds pamests Berlīnes nams kļuvis par mežu, kuru apdzīvo brīnumainie pasaku varoņi, savukārt skatītājam ir iespēja būt mistisko notikumu acu lieciniekam. Evelīna Deičmane pazīstama kā talantīga fotogrāfe, un arī šīs izstādes informatīvajā materiālā tiek uzsvērts, ka fotogrāfijās redzamais nav datorgrafikas montāža, bet specefektus māksliniece panākusi ar atjautīgu triku palīdzību (puisis, kura stāvu caurdūris zars, meitene ar celmu kāju vietā, lidojošas kurpes u.c.). Melnā nots izturēta ne vien izvēloties apbružāto darbības telpu, kas iedzīvotāju pamesta atsvešinājusies no civilizācijas un ieguvusi gluži vai spokainu auru, bet arī motīvos (pamesti sadzīves priekšmeti, koks vai cirvis, kas atkārtojas vairākkārt), kas piemeklēti neizdibināmajiem sižetiem. Imants Ziedonis savā "Melnajā pasakā" raksta: "Šī ir tik melna pasaka, ka nekā nevar redzēt. Tajā kaut kas ir, bet nevar redzēt." Ko līdzīgu gribas attiecināt uz Deičmanes "Melnajām pasakām", proti, ar to, kas nav saskatāms, es domāju ne tikai viltīgos acu apmānus, bet noskaņu – ko tādu, kas "uztaustāms" ar citām maņām. Savu daļu sirreālisma fotogrāfijām piešķir glancētais iestiklojums, kurā izteikti reflektē skatītājs, galerijas telpa un iela aiz tās, sapludinot vienā veselumā abpus stiklam notiekošo. Ja pati pasaku sērija veido lielisku mūsdienu foto izstādi gan tehniskā, gan saturiskā ziņā un neraisa pretenzijas, tad tik atzinīgi nevar izteikties par izstādi papildinošo teksta materiālu. Lai gan teksts kalpo kā pievienota vērtība, tam būtu jābūt atbilstošā līmenī, taču šajā gadījumā teksta materiāls ir skops un vietām juceklīgs. Izstādes kuratore Inese Riņķe tekstā min, ka "fotogrāfijas nav montētas vai apstrādāts datorā, visi uzņēmumi tapuši, fiksējot reālus notikumus", kas liek domāt, ka māksliniece nodarbojusies ar foto dokumentāciju, lai gan ir skaidrs, ka tēli un notikumi ir fantastiski. Tāpat pāris teikumos minēts, ka projekts tapis Berlīnē, sadarbībā ar franču mākslinieku Théo Mercier (dz. 1984). Informācija par mākslinieku sadarbību ir skopa, un kopējā nostāja liecina, ka apskatāma Evelīnas Deičmanes personālizstāde, līdz ar ko Mercier līdzdalība projekta tapšanā un tās nozīme paliek neskaidra. 1 No izstādes kuratores Ineses Riņķes informatīvā materiāla, kas virtuāli apskatāms "Rīgas galerijas" mājaslapā: www.riga-gallery.com/inner.php?menu=new | ||||||||||
 Evelīna Deičmane. No sērijas "Pasakas par cilvēku izturēšanos" | ||||||||||
| Agita Gritāne, 3.kursa studente Jau pirms izstādes apmeklējuma manas pārdomas saistīja izstādes nosaukums “Melnās pasakas”. Pasakas jau biežāk ir laimīgas, nu vismaz tādas gaišas, baltas un pamācošas, te kas pretējs. Nāk prātā asociācija ar melno humoru, kur patiesība parasti izrādās daudz skaudrāka par sākotnējo vēstījuma formu. Pēc izstādes apmeklējuma ar prieku secinu, ka manas izjūtas par izstādes saturu bijušas tuvu priekšnojautām. Izstādes darbi ar ārēji šķietami ironisku sižetu atver noteiktu idejisku vēstījumu, kura saturs salasāms starp sīkumiem un detaļām. Izstādē redzamas desmit Evelīnas Deičmanes veidotas fotogrāfijas. Tās tapušas 2007. gadā sadarbībā ar franču mākslinieku Theo Mercier. Katrā no fotogrāfijām ir attēlots cits sižets, bet visas vieno kāda personāža un dabas elementa savstarpēja saistība, to kontrastējoša mijiedarbība. Visas fotogrāfijas vieno arī pamesta, iespējams, vientuļa un nedaudz nobružāta apkārtējā telpa. Katra darba kompozīja veidota kā atsevišķi inscenēts stāsts, kurā jūtamā noskaņa balansē uz mistikas un realitātes robežas. Tāpat arī katrs no personāžiem veido savādāku dialogu ar savu apkārtni. Dažos fotogrāfiju inscenējumos darbojas pieblīvēts objektu un asociāciju virknējums, citos vairāk runā tukšums un pasakas beigu tuvums. Kādā no darbiem, jauna meitene sapņaini veras tālumā, bet uz pieres viņai izauguši ragi. Meitenes klēpī saritinājies guļ stirnu mazulis, kam blakus plaukstošs ziedu zars, bet turpat arī šīs sugas dzīvnieka galvaskauss un ragi, vītošs augs un pāri fotogrāfijas malām plūstošs ūdenskritums. Dažādu pretstatu kopums, kurā nosacīti pavīd laika sākuma un beigu sajūta, kādu to veido cilvēks un daba. Citā kompozīcijā gandrīz tukšā telpā, salīcis uz gultas sēž kažokā tērpies sirmgalvis, turot rokā sulīgi zaļu koka lapu, pie kājām viņam mazs dzīvīgs jenots. Šeit, tiek izmantotas mazāk detaļas, bet kontastējošās nianses veido vienotu stāstījuma noskaņu, kas uzrunā ar savu tiešumu un vienkāršumu. Darbi ir atvērti ļoti individuālām interpretācijām, ko vēl jo vairāk pastiprina, tas, ka kompozīcijām nav nosaukumi. Daži no darbiem caur absurdu un misticismu uzrunā ar personiski saprotamu vēstījumu, citi paliek teatralizēta uzveduma formā. Māksliniece norādījusi, ka fotogrāfijas nav apstrādātas vai montētas datorā, tas piešķir darbiem realitātes mirkļa sajūtu un aptiprina Evelīnas Deičmanes augsto profesionalitāti akcentēt un apvienot mirkļa tvērumu un sajūtu esencialitāti. Dažos no darbiem pārspīlējuma robeža ir tālāk pārkāpusi iespējamības un misticisma robežas, pazaudējot estētisko brīnumu, kādēļ ir vērts pasakām noticēt. Darbs ar vīrieti, kuru caururbis degošs koka zars, vairāk aicina novērsties, ne pievērsties tā tālākais izpētei. Man patika, ka fotogrāfiju tēli neradīja asociācijas ar noteiktiem pasaku sižetiem vai klišejiskiem pasaku varoņiem. Tie vairāk šķita kā savas dzīves pasakas varoņi. Ar dzīves kolorīta garšu uzrunāja gan baložu tante, gan abas sievietes ar cirvi, gan meitene ar stirnu mazuli un pat meitene zem krītošā koka vai vientuļais vīrs kažokā. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
