VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Normunda Brūvera darbu izstādi "Slavenais Čillijs Villijs Rīgā" [03.02.2012. 11:10] 17.12.2011.–29.01.2012. Laikmetīgās mākslas centrs "kim?" LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||
| Dita Birkenšteina, LMA 3.kursa studente Čillijs Villijs ir galvenais varonis Normunda Brūvera personālizstādē, kas līdz janvāra beigām bija apskatāma "kim?" laikmetīgās mākslas centrā. Izstādi veido gleznas un kolāžas, kas tapušas laikā no 2002. gada, kad autors nejauši atradis dzejoli par Čilliju Villiju, kas kalpojis par izejmateriālu dīvainā tēla dzimšanai un, kā autors pats stāsta: "Čilijs Vilijs kļuva par visas cilvēces atspulgu. Šī dīvainā rakstura iesaistīšana gleznās ļāva man patiesi rādīt dzīvi, tās nozīmi un mūsu vajadzības". Jaunradītais tēls ir kariķēts neliela auguma vīrietis žaketē, koši sarkanu kaklasaiti (par bikšu nepieciešamību gan ir piemirsts). Čillijs Villijs attēlots dažādos izdomātās dzīves mirkļos: tiekoties ar Pikaso, šaudāmies 99 centu veikalā, kā gardākās picas garnējums vai iebraukāts asfaltā. Darbu sērijā autors daudz lietojis tonālos kontrastus un spēcīgus košu krāsu akcentus, lielu daļu darbu papildina teksti, frāzes, kas reizēm aizņem plašu darbam atvēlētā laukuma daļu ("Kur ir spoku suns"). Iespaidīgie krāsu salikumi salikumā ar raibajiem tekstiem rada vieglu haosa sajūtu. Gleznu un kolāžu dimensijas variē robežās no dažiem padsmitiem centimetru līdz izmēriem, kas pārsniedz pāris metrus ("Slavenais Čillijs Villijs dodas uz Bronksu", 243,9x122 cm). Šī izmēru dažādība un ekspozīcijas blīvums ("kim?" izstāžu zāles telpās kopā eksponēts 41 darbs) izraibināto kompozīciju radīto vizuālo jucekli tikai pastiprina. | ||||||||||
 Normunds Brūveris. Raudošais mēness bērns Audekls, papīrs, akrils, eļļas krītiņi 132x170 cm. 2005 Foto: Džiliāna Krosona | ||||||||||
| Biedējošā paskata sparīgais vīrelis Čillijs Villijs tiek sasaistīts ar dažādiem sociālpolitiskiem notikumiem, mākslas vēsturē plaši pazīstamu autoru darbiem un Brūvera personīgo pieredzi. Iespējams, ka tas ir tēla bravūrīgais un izaicinošais izskats vai agresivitāte, kas jo īpaši liek saasināties emocijām, redzot to iesaistītu Komunistiskās partijas propagandā vai 11.septembra notikumos, ar kuriem saistītie joki jau labu laiku sevi ir izsmēluši. Arī pāvesta Inocentija X (pēc Velaskesa 1649–1650 portreta) vai Dāvida lomā Čillijs Villijs nespēj pārsteigt, bet gluži pretēji – liek nojaust tēla klišejisko un seklo būtību. Šķiet, izstādes organizatoru humora izjūta stipri atšķiras no manējās – pat no labākās gribas cenšoties, saskatīt "komisko tēlu", par kādu Čilliju Villiju nosauc izstādes kuratore Ieva Kulakova, man neizdevās. Var piekrist, Jana Kukaines recenzijā1 portālam arterritory.com, minētajam izteikumam, ka izstāde ir neinteresanta, un autora tehniskā glezniecības meistarība nespēj aizpildīt tās saturisko pliekanību. 1 Kukaine J., Īsa recenzija ar meta pārdomām: www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/604-isa_recenzija_ar_meta_pardomam (skat.28.01.2012.) | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
