VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par laikmetīgās mākslas izstādi "Būt vai nē" [03.02.2012. 10:38] 26.01.–21.06.2012. Mākslas telpa "Brīvības 75" LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||
| Agita Gritāne, LMA 3.kursa studente Viljama Šekspīra skaistākā mīlas stāsta “Romeo un Džuljeta” pirmizrādes priekšvakarā Dailes teātra Mākslas telpā “Brīvības 75” tika atklāta izstāde “Būt vai nē”. Tajā redzami astoņi darbi, kuros izstādes kuratore Inga Brūvere aicinājusi māksliniekus interpretēt kāda cita Šekspīra varoņa – Hamleta – eksistenciālā monologa “Būt vai nebūt – tāds ir jautājums” fragmentu, tā mūsdienu skatījumu un izpratni. Kā zināms, Viljama Šekspīra lugas spēj uzrunāt skatītājus jau vairākus gadsimtus, katrā laikmetā un sabiedrībā izvirzot tobrīd aktuālo un būtisko. Arī šoreiz katrs mākslinieks, izmantojot sev tuvākos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un domājot par vienu un to pašu lugu, akcentē atšķirīgas tēmas un jautājumus. Nosakot māksliniekam tēmas ietvaru, šķiet, varētu tikt ierobežota un noteikta idejiskā brīvība, tomēr šajā gadījumā domu un asociāciju plašums un dziļums ir bezgalīgs. “Būt vai nebūt” ir jautājums par izvēli, kura dziļākā būtība būs atšķirīga katram individuāli un sabiedrībai kopumā. Jautājuma mūžība slēpjas tā būtībā, kurā jau ietverta arī atbilde “būt vai nebūt”. Izstādē pārstāvēti dažādu paaudžu mākslinieki, kas sevi jau ir pierādījuši mākslas pasaulē. Katrs no māksliniekiem ir savādāk risinājis jautājuma “būt vai nē” šodienas interpretāciju – gan meklējot atbildes, gan turpinot uzdot jautājumus, transformējot tos mūsdienu objektos un izjūtās. Jautājumu plūsmu nevis atbildes nobeigtību savā darbā “Cita dimensija” izvirza Ieva Maurīte. Ar vienkāršām, spirālē vītām līnijām, skatītājam tiek nodots shematiski attēlots cilvēka domāšanas un darbības cikliskuma vēstījums, kurā nozīmi iegūst nepārtraukta attīstība un mainība. Liekot spirāles ritmam mainīties virs darbā attēlotā tēla galvas, tiek uzsvērta domu uztveres dažādība un mainība prāta ietekmē. Jebkuras materiālās pasaules grimstošo pretnostatījumu garīgo, intelektuālo jautājumu un domu esamībai ļauj interpretēt tēla galvas atrašanās virs ūdens, norādot, ka cilvēks pats var sevi gan glābt, gan ļauties grimt dziļāk. Pretnostatījuma spēku var sajust arī Ingas Brūveres mākslīgo ziedu kompozīcijā “Mīl, nemīl”. Sapņaini maigi un trausli tverami margrietiņu ziedi veido brīdinošu uzrakstu LOVE IS ILLUSION. Kas liek noticēt vairāk – forma vai saturs? | ||||||||||
 Inga Brūvere. Mīl, nemīl. 2012 Foto: Imants Gross | ||||||||||
| Kristians Brekte darbā “Lepnums” atbildes meklēšanai izmanto jau kādu laiku sev raksturīgos izteiksmes motīvus, uzrunājot skatītāju ar dzīvnieku pasaules simbolisku skatījumu. Šoreiz mākslinieks veido graciozu, izaicinoši spilgtu stirnu buku, kura dinamiskā lēciena mirkļa fiksācija aptur laiku īsi pirms slazda aizciršanās un ļauj saskatīt ne tikai fiziskās pievilcības kvalitātes, bet arī novērtēt pamatinstinktu dzenošo spēku un dziņu neizbēgamību. Ironiski un atkailināti patiesi, mūsdienu “būt vai nē”, interpretē Ivars Drulle darbā “Obozzonnije zonoj”. Attēlojot kādu treniņbikses nometušu tipāžu, kura apkārtējā vide veidojas no dažādu lētu kriminālromānu un filmu satura, mākslinieks rosina domāt vai cilvēka “redzīgums vai neredzīgums” ir viņa nelaime vai laime? Imants Gross sešu fotogrāfiju ciklā, pieskaroties dabas semantisko simbolu interpretācijām, aicina sajust tās trauslumu un reizē mūžīgo patstāvību un mainību. Runājot par ābolu gan kā paradīzes grēka simbolu, gan šodienas modernāko tehnoloģiju sasniegumu, mākslinieks ir akcentējis mainīgo asociāciju virkni, kas izmaina gan jautājuma, gan iespējamo atbilžu būtību dažādu laiku un vides skatījumā, nosakot pamatvērtību uzvaru pār cikliskumu. Sarežģīti daudznozīmīgu asociatīvu darbu virkni veido Leonards Laganovskis kompozīcijā “2012. gads”. Mākslinieks radījis divpadsmit dažādus simbolus, kas viņaprāt, veido mūsdienu pasaules interpretācijai nepieciešamos komunikācijas modeļus. Iespējams, šo darbu dziļākai tematiskai uztverei būtu nepieciešama no skatītāju pūļa ierobežotāka izstādes vide un atvēlētais laiks. Katrs no darbiem, interpretējot savu filozofisko skatījumu uz mūsdienu pasauli, rada pietiekoši sarežģītu un dziļu jautājumu būtību, kuras izpratnei gribētos vairāk laika un pārdomu. Izoldes Cēsnieces instalācija “Miegs” netīši var palikt nepamanīta izstādes vides un izkārtojuma dēļ. Ar baltu galdautu klāts galds uz kura no cukura veidots uzraksts, atrodoties nostāk no pārējiem mākslas darbu stendiem, izrādes starpbrīdī pazūd cilvēku pūlī, turpretim pēc izrādes asociējas ar kafejnīcai piederošu atribūtu. Bet kad nu tas atrasts, instalācija, šķiet, ar vieglu smaidu pasvītro gaistošo vērtību patīkamo saldmi, apcerot atbildību un miegu kā pretnostatījumus un izvirzot ideju par nāvi kā saldu miegu. Uzzinot, ka šis ir mākslinieces klāto galdu triptiha trešais – noslēdzošais darbs, no kuriem arī katrs iepriekšējais ir bijis veltīts kādam noteiktam personāžam, top vieglāk nolasīt šīs instalācijas interesanto māksliniecisko risinājumu kā sistemātisku izteiksmes līdzekli. Jāatzīst, ka pirmajā izstādes apmeklējuma reizē paliek nepamanīts, manuprāt, atraktīvākais un plašāko pārdomu rosinošākais izstādes darbs “Slidkalniņš”. Jo Aigara Bikšes un Māra Bērziņa kopprojekts jeb grupas ANNAVARNA (darba tapšanā piedalījušies arī J.Muzis, A.Bikše, J.Briķe) veidotais objekts ne tikai atrodas atsevišķi no pārējiem izstādes eksponātiem, bet šķiet, arī konceptuāli savādāk interpretē tematisko izstādes saturu. Šeit, ieskanas gan politiskā kontekstā ironiski aktualizēta mūsdienu Rietumu un Austrumu pasaules uzskatu un dzīvesveida sadursme, gan skarba patiesība par indivīda iespējām pretoties vēstures un pasaules globālo notikumu plūsmai. Uzskatu sadursmes un rīcības ierobežotības radītās pretstatu sekas ietekmē katra indivīda un sabiedrības dzīves kvalitāti kopumā, ko papildina “Slidkalniņa vēstules” fragments: ”...cilvēces apziņa nosaka dzīves stilu”. Darba formāts atgādina prezentatīvu projekta maketu, kas pieļauj, ka varētu sekot padziļināts tēmas idejiskais izvērsums un projekta realizācija. Nereti izstādēs, kurās vienkopus izlikti dažādu mākslas veidu darbi, ir pagrūti nolasīt darbu māksliniecisko vēstījumu un saturisko nozīmīgumu. Šoreiz, ņemot vērā izstādes mērķauditoriju, kas galvenokārt būs teātra izrāžu apmeklētājs, šis aspekts ir vērtējams tikai pozitīvi, jo pat paviršu skatītāju ieinteresē un apstādina vizuāli atšķirīgi darbi, no kuriem kāds, iespējams, uzrunās vairāk un kāds mazāk. Tāpat gribētos atzīmēt, manuprāt, veiksmīgi izvēlēto izstādes māksliniecisko koncepciju un teātra videi atbilstošo saturu. Pat nemeklējot dziļāku māksliniecisko un saturisko izstādes jēgu, tā sniedz lielisku alternatīvu, kā pavadīt laiku starpbrīdi vai pirms un pēc izrādes, jau ierasto dažādu rindu un kafejnīcu apmeklējuma vietā. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
