VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Padega fenomens [02.01.2012. 18:54] Veronika Viļuma, LMA 3.kursa studente Pirms kāda laika vizuālo mākslu žurnāla "Studija" interneta vietnē lasītājiem tika dota iespēja atbildēt uz jautājumu, kura ir tā izstāde, ko viņi ieteiktu apmeklēt citiem. Lai gan balsotāju skaits bija gaužām mazs (vien 26 respondenti trīs nedēļu laikā!), pārliecinoša līdere izrādījās Kārļa Padega simtgadei veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM). Tā tika atklāta šī gada 4. novembrī un būs apskatāma līdz 2012. gada 15. janvārim. | ||||||||||||||
| Jāsaka gan, ka izstādes ir vairākas – “Trauslais izaicinājums” Baltajā zālē, “Padegs un pilsoniskā madāma” – Mazajā, turklāt atsevišķa telpa, Hēges zāle, atvēlēta arī citu mākslinieku veltījumiem K.Padegam, ko, ņemot vērā rīkotāju acīmredzamo vēlmi pēc skaidrības, uzskatāmības un pilnības, iespējams, būtu vajadzējis nosaukt par vēl trešo izstādi, piemeklējot attiecīgu nosaukumu un atvēlot tai vietu uz plakātiem. Lai piedod galeriju rīkotās izstādes ar ne mazāk smalkiem piemēriem mūsdienu mākslā, šis rudens būs pagājis Padega zīmē. Par to liecina tiklab garās rindas muzejā, īpaši pasākumu laikā, kā arī ievērojama apmeklētība vēl vairāk nekā mēnesi pēc izstādes atklāšanas. Klusais muzejs pēkšņi šķiet atdzīvojies un kļuvis par saistošu galamērķi visiem pēc mākslas izslāpušajiem un, liekas, arī tiem, kuri saprot, ka ar šo apmeklējumu “greizi nenošaus”, pēcāk iesaistoties intelektuālās sarunās. Vēl nozīmīgāks par muzeja plašajām aktivitātēm Padega fenomena veicināšanai šķiet mutvārdu mārketings. muyperfecto ance. AB-B.: "Padegs. pašportrets. kailais. joprojām neiziet no galvas." Krivena Liene: "Dievīga izstāde! Padegs fascinē. Iešu vēl." volarta volarta: "Kārlis Padegs ... know him - love him." Šie ir tikai daži ieraksti, kas parādās, ierakstot Twitter meklētājā mākslinieka uzvārdu; plašo rezonansi sekmē arī ieteikumi medijos. | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
| Izstādi “Trauslais izaicinājums” Baltajā zālē veido seši tematiskie bloki. Lai arī anotācijā tie saukti par grūti nošķiramiem, kurators Jānis Kalnačs un izstādes dizaina veidotāja Anna Heinrihsone nolēmuši iet šo sarežģīto ceļu, mākslinieka darbus sadalot pilsētai, sieviešu tēliem, karam un eksotiskām zemēm veltītajos, literatūras ietekmētos tēlos, kā arī pašportretos. Lai šī klasifikācija būtu vēl nepārprotamāka, pelēkie, dinamiski izkārtotie vairogi, uz kuriem mākslas darbi izvietoti, atzīmēti ar uzlīmju strēlēm košās krāsās – rozā, zaļā, violetā, brūnā, zilā, oranžā, dzeltenā. Sešas darbu grupas, septiņu krāsu marķējumi? Interesants papildinājums ir teksti, kas izvietoti uz zemākiem stendiem – tajos atklājas gan paša mākslinieka dzīves, laikmeta un savas radošās darbības redzējums. Taču arī bez literārajām atsaucēm Kārļa Padega darbi, protams, ir absolūti pašvērtīgi. Glezniecības raupjās formas mijās ar grafikas izsmalcinātajām, teju ar palielināmo stiklu pētāmajām līnijām, kas skatītājam liek piebāzt degunu pavisam tuvu grafikas iestiklojumam, izraisot tramīgumu zāles uzraudzēs. Otrā stāva izstādē gan šī problēma ir atrisināta ar spalgu skaņas signālu, kas iztraucē Padega mākslā pārāk dziļi iegrimušos un tai par tuvu piegājušos. Baltajā zālē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un privātkolekcijām. To vidū ir gan ļoti atpazīstami šedevri, gan skices un uzmetumi. Starp pazīstamākajiem varētu minēt, piemēram, “Madonnu ar ložmetēju” (1932), kas ir viens no Padega neparastākajiem sižetiem, kur smalka sievišķība kontrastē ar kara šausmām, vai savulaik “sensacionālo, skandalozo pašportreju” jeb Padega kailo pašportretu ar sarkano šalli (1932). | ||||||||||||||
| Tomēr, lai gan Padegs nebūt nav slikts gleznotājs, savu patieso būtību viņš atklāj tieši kā virtuozs zīmētājs. Grafikas darbus, šķiet, apjūsmojuši visi, kas centušies vārdos ietvert un raksturot Padega daiļradi. Laikabiedrs rakstnieks Ēriks Ādamsons, izsakoties par 1939. gadā tapušo “Sapņu zīmētāju”, kas atrodas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, runā par “brīnumsmalku, ēterisku tušas tehniku”. Šo apzīmējumu gan varētu attiecināt ne tikai uz minēto darbu, bet to, ko vispār esam pieraduši asociēt ar Padega vārdu. “Līnijas viņam ir loģiskas. Nav nevienas nejaušības. Viss labi aprēķināts. Izteikti eleganta līnija.” Šie gleznotāja Jāņa Pauļuka vārdi apliecina meistarību, ar kas kā pamatvērtība atklājas neatkarīgi no tā, vai attēlotais ir zvirbulis, kāda jaunkundze zeķturos, Dorians Grejs vai dzeloņdrātīs sapinušies kareivju ķermeņi. Pēdējie dominē izstādītajā ciklā “Sarkanie smiekli” (1931), kas 2009. gadā ierakstīts Latvijas kultūras kanonā, kurš “izveidots kā izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā”. No apjomīgā cikla saglabājušies vien septiņi vai astoņi nelieli melnbalti tušas zīmējumi, kas vienkopus apskatāmi jubilejas izstādē. Hēges zālē apskatāmi dažādu paaudžu latviešu mākslinieku darbi, kuru radošajā darbībā jaušamas Padega ietekmes vai kuri viņu portretējuši. Šeit jāpiekrīt Viļņa Vēja portālā www.arterritory.com publicētajā recenzijā paustajam atzinumam, ka “bez šīs formālo epigoņu parādes gluži labi būtu varēts arī iztikt”, arī mākslas zinātniece Stella Pelše laikrakstā “Kultūras Diena” sauc šo klāstu par mākslinieciski nevienmērīgu. Rodas iespaids, ka izstādes autori centušies aptvert visu par un ap dižo mākslinieku, bet – kas par daudz, tas par skādi. G. Kaņepa, K. Fridrihsona, V. Rūsas, E. Geistautes, O. Skaraiņa, B. Strautiņa, A. Vilipsona un A. Vārpas darbi, lai arī informējoši un labprāt apskatāmi, tikai rada kopējās ainas papildus sadrumstalotību. Pat tīri formāli šis piedēklis “krīt ārā” no muzeja aktuālajiem notikumiem, jo tiek pieteiktas divas izstādes un šī, kas anotācijā nosaukta par “nelielu izstādi”, liek domāt, ka tādā gadījumā tai būtu bijis jāpievēršas ar lielāku rūpību. Jebšu ironizējot jāpiebilst, ka pietrūkst vēl vienīgi Padega fotoizstādes vai atsevišķas telpas ar priekšmetiem, kas no viņa vai vismaz attiecīgā laikposma saglabājušies, ja nu tādi atrastos. Vienlaikus ar “Trauslo izaicinājumu” LNMM Mazajā zālē notiek izstāde “Padegs un pilsoniskā madāma”, kas ir veltīta Kārļa Padega studiju gadiem Latvijas Mākslas akadēmijā. Savādais izstādes nosaukums radies kāda izteikuma dēļ, kur Kārlis Padegs akadēmiju salīdzinājis ar madāmu, kas slepus lasa mīlestības romānus, baidoties ļauties īstiem piedzīvojumiem. Izstādes rīkotāji kā īstu pērli izceļ aptuveni 30 mākslinieka studiju laikā tapušos darbus, kas ļauj izsekot personīgā stila attīstībai. Lai arī šodien, šķiet, Padega šarms, mākslinieciskais talants un nozīme mūsu mākslas vēsturē apšaubīta netiek, vizuāli mazāk vienmērīgu iespaidu atstāj jubilāram sarīkotās izstādes. Zināmu viengabalainību izstāžu iekārtojumā, vides plakātos u.tml., protams, varētu uzskatīt par nebūtisku detaļu, taču runa tomēr ir par ievērojamu mākslinieku, kura daiļradē “detaļa” ir atslēgas vārds. Ne visai veiksmīgs šķiet arī sadalījums vairākās izstādēs, taču varbūt vērts atgādināt, ka šis ir pēdējais vērienīgais pasākums muzejā līdz tā rekonstrukcijas beigām 2014. gadā un izskriešana cauri citu Latvijas mākslas klasiķu darbiem, lai atkal nokļūtu Padega valdzinājumā, vērtējama pozitīvi. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
