VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fotogrāfiju kolekcionēšana Norberts Vēbers, kurators | |
|
Fotogrāfija radikāli mainīja pārliecību par to, ka mākslinieki ir vienīgie, kas spēj sniegt dabisku pasaules atainojumu. Dažādas neskaidrības radās arī tādēļ, ka modernās mākslas pārstāvji īsi pēc fotogrāfijas izgudrošanas atteicās no naturālistiski precīza attēlojuma, ko kopš renesanses laikmeta uzskatīja par ideālu, savukārt publika neatlaidīgi turējās pie šā gadsimtiem ilgi cildinātā mākslas ideāla. Kamēr tā sliecās noliegt moderno mākslu, mākslinieki ilgu laiku apstrīdēja fotogrāfijas māksliniecisko būtību. Būdams mazs zēns, piedzīvoju šo apjukumu kā drāmu paša ģimenē. Mans tēvs bija gleznotājs, kas izmantoja atturīgi impresionistisku gleznošanas tehniku, tādējādi 50. gados gūstot publikas atsaucību. Tēva panākumus neapšaubāmi vairoja arī tas, ka viņam ar viegliem otas triepieniem izdevās prasmīgi notušēt pēckara tautsaimniecības uzplaukuma atstātos traucējošos elementus Vācijas kalnainajā ainavā. Taču tad atgadījās notikums, kas smagi satricināja tēva priekšstatus par viņa māksliniecisko daiļradi. Kāds zemnieks palūdza tēvam uzgleznot viņa lauku sētu. Apbruņojies ar molbertu, otām un krāsām, tēvs devās ceļā. Kad darbs šķita izdevies, viņš pasniedza to zemniekam. Nekad neaizmirsīšu, ar kādu sašutumu tēvs citēja šo vīru, kas galvenokārt sūkstījās par nesen atjaunotā jumta seguma neprecīzo atainojumu: "Sakiet, lūdzu, Vēbera kungs, - tieši no kāda attāluma jūs gleznojāt jumta dakstiņus?" Pa to laiku mākslinieki, mākslas zinātnieki un lietpratīgā publika jau sen ir atzinuši fotogrāfiju kā līdzvērtīgu tēlotājas mākslas veidu. Taču amatieru vidū joprojām valda neuzticēšanās fotomākslai, jo, viņuprāt, mākslas darba kvalitāte galvenokārt ir atkarīga no virtuoza izpildījuma. Salīdzinājumā ar gleznošanu, kurā tiek izmantotas krāsas un otas, darbs ar automātisku fotokameru viņiem šķiet nieka lieta. Dīvainā kārtā šāda atturīga attieksme sastopama pat profesionāļu aprindās. Balva mākslā, kuru kopš 2000. gada piešķir Swedbank (bijusī "Hansabanka"), ir viens no svarīgākajiem Baltijas valstu mākslinieku apbalvojumiem. Līdz šim to nav saņēmis neviens gleznotājs. Līdzās instalāciju un videomākslas pārstāvjiem lielākoties apbalvoti mākslinieki, kas strādā ar fotogrāfiju. Tādēļ biju visai izbrīnīts, kad, pirms kāda laika apmeklējot bankas biroja ēku Rīgā, konstatēju, ka nekur neredzu šā žanra mākslas darbus un biroja telpās pārsvarā izstādītas gleznas. Protams, Ievas Iltneres, Lara Strunkes, Andra Vītoliņa un Helēnas Heinrihsones gleznas ir labi mākslas darbi, bet tādi ir arī Swed-bank balvas ieguvēju Marko Laimres, Marko Mētamma, Artūra Railas un Marka Raidperes fotogrāfijas. Bankas biroja telpās izrādītais tradicionālais mākslas veids, manuprāt, darbojas kontraproduktīvi un ir pretrunā inovatīvajam tēlam, ko Swedbank rada mākslinieku apbalvojuma un Daugavas krastā esošās bankas ēkas dinamiskās arhitektūras iespaidā. | |
 KPF (Kohn Pedersen Fox Architects). DZ-Bank tornis Frankfurtē. 1993. © DZ-Bank | |
|
To, ka var arī citādāk, apliecina DZ-Bank Frankfurtē pie Mainas. Bankas galvenajā biroja ēkā - 208 m augstā tornī - atrodas viena no nozīmīgākajām laikmetīgās fotomākslas kolekcijām, kuras apdrošināšanas vērtība, pēc kolekcijas vadītājas Luminitas Sabauas (Luminita Sabau) aplēsēm, ir 24 miljoni eiro. Pašlaik kolekciju veido vairāk nekā 6000 darbu, ko radījuši vairāk nekā 550 mākslinieki. Viņu vidū ir visi starptautiski nozīmīgie autori (Roberts Mepltorps, Gilberts un Džordžs, Roberts Raušenbergs, Endijs Vorhols ir tikai daži no tiem), kā arī atbalstīšanas cienīgi jaunie mākslinieki. Kolekcijas izveide un bankas tēla veidošana patiešām ir savstarpēji cieši saistītas lietas. Uzņēmuma redzējumam par sevi atbilst gan arhitektoniski sarežģīti un atvērti veidotais DZ-Bank ēkas tornis, gan mākslas kolekcija, kuras veidotāji apņēmušies pievērst uzmanību jaunām vēsmām. Pielāgojoties telpu izvietojumam, katrā ēkas stāvā izstādīti viena mākslinieka vai mākslinieces darbi, savukārt citur darbi apkopoti tematiskās izstādēs. Mākslinieki, cik vien iespējams, iesaistījās telpu un stāvu iekārtošanā. Reizi mēnesī apmeklētāju grupām tiek piedāvāta iespēja iepazīties ar ēkas stāvos izstādītajiem darbiem, savukārt tā sauktajā mākslas foajē katru dienu apskatāma mainīgā ekspozīcija. Ievērojama mākslas kolekcijas daļa kā ceļojoša izstāde "Fotogrāfijas solījums" 1998.-2000. gadā bija aplūkojama nozīmīgos kultūras institūtos Tokijā un Hannoverē, Parīzē un Ņujorkā, kā arī Berlīnē, Frankfurtē un Briselē, gūstot lielu starptautisku atzinību. Vispusīgi iecerētā tēla veidošanu papildina un pilnīgo konsekventa un integrējoša pieeja mākslas popularizēšanai pašā uzņēmumā. Ļoti labs piemērs šajā sakarībā ir amerikāņu mākslinieku Maikla Klega (Michael Clegg) un Mārtina Gutmana (Martin Guttmann) darbs Museum for the Workplace ("Muzejs darbavietai"), kura tapšanā tika iesaistīti bankas darbinieki. Viņiem lūdza atnest dažādus personiskās lietošanas priekšmetus, mākslas darbus šā vārda plašākā nozīmē: gleznas, nelielas skulptūras, plakātus, fotogrāfijas vai pastkartes - lietas, kas ir tuvas sirdij. Klegs un Gutmans bankā izkārtoja šos priekšmetus četrās grupās un nofotografēja. Fotouzņēmumi pārtapa lielformāta fotogrāfijās, kurās galvenā nozīme piešķirta kopiespaidam, nevis objektu dažādajiem formātiem un īpašībām. Dažādie darbi - vienalga, vai tā būtu bērna kurpe, pastkarte vai eļļas glezna, - kļūst par bankas arhitektūrā iekļautās Museum for the Workplace kolekcijas līdzvērtīgām daļām. Šā izklāsta mērķis ir parādīt, ka priekšzīmīga mākslas kolekcija nav tikai labu mākslas darbu krājums. Izcilākajām kolekcijām vienmēr ir raksturīgs skaidri iezīmēts darbības virziens. Lai uzņēmums veidotu kolekciju, vajadzīgs vēl kaut kas, proti - kopējā uzņēmuma filozofijā nostiprināta konsekventa ideja par krājuma veidošanu un popularizēšanu. Tikai šāda kolekcija var iegūt uzticību un kliedēt aizdomas par to, ka ir vienīgi dekorācija vai naudas ieguldīšanas veids. Veidojot fotogrāfiju kolekciju, līdzās šiem vispārējiem apsvērumiem svarīgas ir arī zināšanas par šo mākslas darbu kolekcionēšanas īpatnībām. Fotomākslas darbu pircējam kā jebkuram pieredzējušam mākslas kolekcionāram jāpievērš uzmanība izcelsmes norādei, parakstam, datumam un numerācijai uz katra novilkuma. Atšķirībā no citiem tiražētajiem darbiem fotomākslas darbu gadījumā jāņem vērā tāda īpatnība kā cenu diferencēšana. Tā ir sistēma, saskaņā ar kuru pirmos eksemplārus pārdod lētāk. Šādi pircēju mudina rīkoties ātri un arī nodrošina, ka tiek pārdoti visi sērijas darbi, nevis tikai iecienītākie. Nelielu tirāžu gadījumā fotogrāfijas ir reti pieejamas un dārgas - ar nosacījumu, ka mākslinieks ir pieprasīts. Taču ir arī tādi fotogrāfi, kas neierobežo darbu tirāžas, piemēram, starptautiski ietekmīgais somu fotomākslinieks Penti Sammallahti (Pentti Sammallahti). Fotogrāfiju oriģināli (vintage prints) ir non plus ultra ieguvums katram fotomākslas kolekcionāram. Tie ir novilkumi, ko fotogrāfs izgatavo pats vai liek izgatavot drīz pēc foto uzņemšanas. Šajā gadījumā ir grūti nosaukt precīzu laiku. Tas, vai runa drīkst būt par nedēļām, mēnešiem vai gadiem, ir dažādi interpretējams jautājums. | |
 Inta Ruka. Iveta Tavare. No cikla "Mani lauku ļaudis". Papīrs, sudraba želatīna druka. 34x33cm. 1994. Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja kolekcija. © Inta Ruka | |
|
Fotomākslas kolekcionāram jāpievērš īpaša uzmanība darbu noturībai. Tā ir atkarīga no drukas paņēmieniem, izmantotā papīra/pamatnes un glabāšanas veida. Klasiskais fotopapīrs, ko izmanto melnbalto fotogrāfiju izgatavošanai, ir barīta papīrs. Pareizi apstrādātām fotogrāfijām uz šāda foto-papīra ir augsta kvalitāte, t. i., tīrs baltais un tumšs melnais tonis, kā arī labas pelēkās krāsas nianses. Salīdzinot visus parastos fotomateriālus, šo fotogrāfiju noturība ir visilgākā un var pārsniegt pat 100 gadus. Krāsaino fotogrāfiju izgatavošanā barīta papīru pilnībā aizstāj ar polietilēna slāni pārklāts papīrs. Tā trūkums nešaubīgi ir mazāka noturība - polietilēna "dzīves ilgums" ir aptuveni 30 gadi, vēlāk fotogrāfija var sākt birzt vai lobīties. Arī pašreiz izmantotais RC papīrs ar polietilēna aizsargkārtu negarantē ievērojami ilgāku fotogrāfijas mūžu. Tā sauktajām augstas kvalitātes digitālajām izdrukām (digital fine art prints) izmanto digitālās drukas paņēmienus. Šo fotogrāfiju noturība būtiski ir atkarīga no tā, vai tiek lietota augstvērtīga speciālā tinte un mākslas darbu ilgstošai glabāšanai piemērots papīrs. Bez šīm problēmām, kas saistītas ar apstrādi un materiāliem, kolekcionāram jāņem vērā vēl viens izšķirīgs faktors, proti, glabāšana. Fotogrāfija ir tik sarežģīts veidojums, ka tās noturība galvenokārt atkarīga no tā, kā ar to apietas. Tā ir tapusi ķīmiska procesa rezultātā un zināmos apstākļos joprojām reaģē uz apkārtējo vidi. Bojājumi rodas galvenokārt gaismas ietekmē un pārāk liela gaisa mitruma dēļ. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, joprojām aktuāla šķiet franču fotogrāfa - viena no fotogrāfijas pionieriem - Nadara (1820-1910) doma: "Fotogrāfija ir brīnišķīgs atklājums, zinātne, kas saista dižākos prātus, māksla, kas iedvesmo viedākos domātājus, - un lieta, ar ko var nodarboties jebkurš muļķis." /No vācu valodas tulkojusi Dace Akmene/ | |
| Atgriezties | |
