VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par izstādi "Shot" [08.11.2011. 10:21] Diāna Kaijaka, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēkne Katra mākslinieku paaudze ir dumpinieki, tomēr ne visiem ir "jāstājas pretī lodēm". 20. gs. 60.–90. gadu paaudzes pieņēma izaicinājumu. | ||||||||||
| Viņi bija tie pirmie – pirmie revolucionāri, pirmie cīnītāji. Pirmie ar bravūru un degsmi, un "Urrā"! Pirmie uzvarētāji, kuri pēc savas kaujas atstājuši neparastas trofejas – unikālas lielformāta grafikas, glezniecības un tēlniecības darbus. Laiks, kas aiz sevis atstājis ne tikai darbus, bet arī Lielos Vārdus. Vārdus, ko pazīst visi un kuriem jaunie mākslinieki ir parādā savu atspēriena platformu un brīvo runu, pie kuras mūsdienās tik ļoti esam pieraduši. Parādījās jauna domāšana. Tas bija "nost ar veco, es taisīšu pasauli tādu, kādu to redzu Es" koncepts. Personiskāka, intīmāka pieeja – tā ir ekspresija, impulss, tiešums un idejas, kas vēlāk iegulst fovisma, ekspresionisma, kubisma un modernisma plauktiņos. Kanonu visvareno pamatu šūpošana, veco dogmu noliegšana. Negruntēti audekli un kartoni, tiešs kontakts ar krāsu un akmeni – nenoslīpētas virsmas, neaizkrāsoti pagleznojumi, faktūras, kontrasti, jaunas tehnikas, jauni atklājumi un eksperimenti, eksperimenti, eksperimenti. | ||||||||||
| ||||||||||
| Mākslinieki, atsakoties ievērot pieņemtās pareizības, ienāca mākslā ar pārmaiņām un svaigām idejām – glezniecība, ievērojot klasiskās kompozīcijas principus, darbos ieviesa daudzpusīgu sajūtu dinamiku. Gleznu striktās divu dimensiju plaknes sāka iegūt faktūru un teju vai apjomu. Borisa Bērziņa darbs "Ainava" (1970) kļūst par cilni, tāpat Jāņa Pauļuka gleznas "Mans pirmais starts jahtkubā" (1966) un Ojāra Ābola "Darba galds" (1982) izmanto pašas krāsas materialitāti, savukārt Lidijas Auzas kompozīcijā "Vēsture. Vecrīga" (1971) parādās asamblāžas elementi. Tikmēr grafika sāka apdzīvot formātus, kas līdz tam bija gandrīz ekskluzīvi rezervēti glezniecībai. Sietspiedes tehnika 20.gs. 80.–90.gadu beigās deva grafikai iespēju "nostāties blakus" lielā formāta glezniecībai kā līdzīgs līdzīgam – Ojāra Pētersona "Melnā zelta aunāda" (1986), Andra Brežes "Ikars" (1987) un "Satīrs ar smago galvu" (1987). Tēlniecība akmeni vairs nepārvērta tikai perfekti noslīpētās figūrās, bet gan skatījās uz to kā dzīvu materiālu ar jau esošu faktūru, pielietojot līdz tam nebijušu metodi – tiešo kalšanu –, kura parādās Ojāra Feldberga "Aleja" (1977), Jāņa Karlova "Sargātājs" (1987), Ojāra Breģa "Pie galda" (1981) un citos darbos. | ||||||||||
| ||||||||||
| Mainījās ne tikai veids kā darīt. Māksla vienmēr ir bijusi sabiedrības spogulis, bet tagad tā sāka "pacelt balsi" un kļūt pamanāmāka. Tā bija dumpīga savā formā, un saturā pat atļāvās paust autora individuālo nostāju. Tas, ko izdevās radīt tā laika māksliniekiem bija pamatīgs blīkšķis. Kā "lodes šāviens", šie darbi bija daļa no trieciena, kas iekustināja vizuālo mākslu Latvijā. Dzīves ironija ir tā, ka spēks, kas devās uzvarēt oficiālo, vareno un jau apputējušo, nu pats ir kļuvis par putekļiem – nošauts un aprakts. Vēl ne aizmirsts, tomēr tagad šis posms ir tikai vēl viens kultūrslānis, uz kura tie paši un tagadējie revolucionāri būvē atkal. Un mūsdienu jaunajiem, pasauli mainīt gribošajiem, debesīs kāpjošajiem, inovatīvi eksperimentējošajiem, konceptuāli domājošajiem, kanonus noliedzošajiem māksliniekiem arī brīžiem jāatceras, kas ir tas pamats, uz kura viņi stāv. Arī tie "nošautie" ir jāpiemin. "Kā klupšanas akmens, Kā pārbaudes sāls, Kā ūdeņu rēkoņas devītais vilnis, Kā daudzbalsu ērģeļu pamales riets, Arī nokrēslas vārā gaisma. Un tu – visas pasaules pārbaudes izgājušais "super" Klūpi Un topi ar aklumu sists. /O.Breģis/ LMS muzeja krājuma izstāde "Shot" noris LMS galerijā no 2011. gada 18. oktobrim līdz 12. novembrim. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
