VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Masa Vilnis Vējš, mākslinieks | |
|
2007. gada 1. maijā no konditorejas Bruņinieku un Brīvības ielas stūrī devos pāri krustojumam uz Dailes teātra kasēm. Mani izbrīnīja, ka gan laukums pie teātra, gan iela bija pilna jauniešu uz velosipēdiem, tie kaut ko it kā gaidīja, bet nevarēja saprast, ko īsti. Lavierējot starp riteņbraucējiem, centos tikt cauri pūlim, taču tas negaidot sāka kustēties. Bez kāda starta šāviena viss velosipēdistu bars sašūpojās un sāka braukt pilsētas centra virzienā, bet es paliku stāvam pašā vidū, sargādamies, ka tikai mani nenotriec no kājām. Braucēji bija pieklājīgi un centās stūrēt garām, tomēr kāds mazliet aizķēra, kāds par mata tiesu izvairījās no sadursmes. Izjūtas nebija no patīkamākajām - biju apjucis, dusmīgs un sašutis. Par laimi, viss beidzās bez traumām. Tikai nākamajās dienās uzzināju, ka tā esot bijusi "Kritiskā masa" - pasaulē populāra akcija, kurā velosipēdisti cīnās par tiesībām tikt respektētiem pilsētas transporta sistēmā. Rīgā tādas notiekot jau no 2002. gada, bet šī esot bijusi neredzēti kupli apmeklēta. Ideja vienkārša - velobraukšanas aktīvisti savstarpēji sazinās internetā, sapulcējas noteiktā laikā un vietā un, izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties nereglamentētā skaitā, izveido "masu", kas patiesībā apstādina visu citu satiksmi ielās, pa kurām tā virzās. Kad žēlojos par piedzīvoto kādam progresīvam krievu dzejniekam, viņš mani izsmēja - es esot īsts mietpilsonis, ja neizjūtot solidaritāti ar riteņbraucējiem, kurus pilsētas tēvi ignorē, citi satiksmes dalībnieki neieredz un apdraud, bet kuri esot vismiermīlīgākie un ekoloģiski nekaitīgākie satiksmes dalībnieki. Man gan toreiz tā nelikās. 2008. gadā vēl šķita - lai nu ko, bet mākslu Latvijā sagaida lieliska nākotne. Opernams pulcēja dziedātājus, pēc kuriem, kā rakstīja prese, Baireita raudot. Tiesa, vairāk par dažām reizēm šī kompānija nespēja sapulcēties. Dziesmusvētkus vēlējās baudīt tik daudz prominenču, ka dziedātāju vīri un sievas palika mājās. Latvijas delegācijas Kannu un Berlīnes kinofestivālos bija viskuplākās attiecībā pret līdzvedamo filmu skaitu. Krievu mākslas izstādi apmeklēja pilna prezidentu buķete - ieradās valsts, ministru un visu lielāko banku prezidenti. Līdzvērtīgā latviešu mākslas izstādē viņi nevarēja tikties, bet tādas togad Latvijā nemaz nebija. Gleznotāji tomēr strādāja atrotītām piedurknēm cerībā uz kolekcionāru interesi. Viena spoža kolekcija pat ieraudzīja dienasgaismu - tajā gan bija pārstāvēti tikai jau miruši autori. Dzīvie tikmēr piepelnījās "radošajās industrijās", izgudrojot arvien jaunu zīmolu etiķetes, uz laiku kļūstot par interjeristiem, stilistiem un floristiem turīgu ļaužu namos. Vienam otram pat izdevās palepoties glancētajos žurnālos ar drēbēm, kuru zīmoli neatpalika no miljonāru jauno un smuko sievu valkātajiem. Neviens negribēja palikt kaunā - jo runāja, ka nupat, nupat jau turīgākie latvieši būšot sapelnījuši tik daudz naudas, ka mantā un izpriecās vairs nevarēšot notērēt, un tad varbūt sākšot ziedot mākslai, tā teikt, publiskās un privātās partnerības labad. 1967. - manā dzimšanas gadā D.I.Y. (Do It Yourself) kustības aktīvists britu filozofs Alans Votss (Alan Watts) propagandēja domu, ka bērniem vissvarīgāk esot iemācīt, kā uzbūvēt sev māju, uzšūt apģērbu vai pagatavot ēdienu. Neko par to nenojauzdami, mani vecāki, izrādās, sekoja šim principam: māte mācīja mazgāt traukus, bet tēvs - zāģēt, ēvelēt un lodēt. Mūsu dzīvoklī Vecrīgā vienmēr glabājās attiecīgi instrumenti. To es atcerējos pagājušogad, ciemojoties kāda radošā direktora septiņu istabu apartamentos, kuros itin nekas neliecināja, ka tur kaut vienā telpā drīkstētu parādīties zāģu skaidas. Varbūt lauku rezidencē? Pusaudža gados biju Māra un Zaigas Gaiļu fans - žurnālā "Liesma" viņi deva padomus, kā pašrocīgi izgatavot mēbeles. Mūsdienās padomi žurnālos ir mainījušies: kāda dāma, piemēram, nesen klāstīja - ja pavasarī nevarot samaksāt "profesionālam" logu tīrītājam, dzīvojot aiz netīriem, kamēr nauda sapelnīta. Viņa ir pazīstama māk-slas menedžere. Citi padomi šajā žurnālā bija - kā atrast savu vizāžistu, fitnesa treneri, kāzu rīkotāju utt. Arī mākslas vidē profesionālisms ir cieņā: mākslinieki rada, eksperti domā, un kultūrpolitiķi izstrādā kultūras politiku, veidojot izvērstu savstarpējo pakalpojumu apmaiņas mudžekli. Kompetences jomas arvien sašaurinās, tāmes sadārdzinās. Tomēr šogad kaut kas ir mainījies - mākslinieks, kas gribētu savas idejas realizācijai sameklēt investoru, kuratoru, promoteru un vēl veselu rindu profesionāļu, riskē no visiem saņemt atbildi: "Dari pats!" D.I.Y or Die - tā saucas kāda pavisam skopa budžeta filmiņa, kuru 2002. gadā uzfilmēja puisis, vārdā Maikls V. Dīns (Michael W. Dean), un kuras apakšnosaukums ir: "Kā izdzīvot kā neatkarīgam māksliniekam?" (Angliski, protams, labskanīgāk: How to Survive as an Independent Artist?) Ar uzsvaru - nevis kā izdzīvot, bet kā saglabāt savu neatkarību. Intervijās, ko filmiņā sniedz daudzi acīmredzami radoši personāži, doma ir viena - D.I.Y jeb "Dari pats!" formula ir ne tikai ieteicama sadzīvē, lai neveidotos pārlieka atkarība no rūpnieciski ražotu produktu un maksas pakalpojumu patēriņa (kā to proponē D.I.Y adepti jau kopš pagājušā gadsimta sākuma), bet arī māksliniecisks princips, svarīgs pašas mākslas neatkarībai un izdzīvošanai. Jo, iesaistoties pārmērīgi garās strikti noteiktas kompetences speciālistu ķēdēs - vienalga, politiskā vai komerciālā virzienā -, māksla riskē zaudēt jebkādus principus. Likumsakarīgi, ka D.I.Y ideoloģijas sasaiste ar radošu praksi ir pārdzīvojusi gan pašapreibināšanās, gan reliģiskas pašapkalpošanās virzienus, tomēr saglabājot uzsvaru uz saprātīgu resursu izmantošanu un ekoloģisku dzīvesveidu. Vai un kur es to esmu redzējis Latvijā? 2006. gada rudenī četri mākslas studenti - Miks Mezītis, Matīss Mu-rovskis, Edgars Spridzāns un Kristians Brekte - kādā pagrabstāva darbnīcā iepretī Krievijas vēstniecībai ķērās pie velosipēdu meistarošanas - no veciem lūžņiem dažu dienu laikā tapa neparasta izskata, bet visnotaļ lietojami braucamrīki. Grupa sevi nodēvēja par "Apokalipses jātniekiem", bet izstrādājumus - par frīkbaikiem. Pašiem patika, tādēļ radās doma organizēt darbnīcu, kurā varētu piedalīties katrs interesents. Telpas tika atrastas Andrejsalā, naudu metināšanas apa-rātam palūdza Kultūrkapitāla fondam. Andrejsalā tobrīd jau bija iekārtojušās vairākas radoša rakstura grupas. Lielākoties - kultūras vidē sevi labi parādījušas vienības, jo iespēja par lētu naudu tikt pie savām telpām citādi tik sasodīti dārgajā Rīgā pavērās ne jau visiem, kas būtu to vēlējušies. Ostas pamestās teritorijas saimniekiem - Jaunrīgas attīstības uzņēmumam - protams, bija savi motīvi, kādēļ pirms grandioza apbūves projekta sākšanas "saradoties" ar māksliniekiem. Lai gan Laikmetīgās mākslas centru, dzejnieku apvienību "Orbīta", klubu "Pulkvedis" un citus nomniekus tikai ar sabiedriskajās attiecībās ietrenētu mēli varēja saukt par "neformālām iniciatīvām", leģenda par brīvu zonu radošām aktivitātēm bija radīta, un tā patiešām darbojās. Pateicoties minēto organizāciju līderu atsaucībai, ap tām pulcējās interesenti bez jebkāda formāla pamata un visai dažādiem uzskatiem. Iezīmējās arī ideoloģiska virzība - piemēram, hostelī Singalong saimniekoja pazīstamais multimākslinieks Linards Kulless, nodrošinot apmešanās vietu ne tikai neskaitāmiem dīdžejiem, bet 2007. gadā arī izstādes "Showroom 6: Matilde" komandai - visai radikāliem Vācijas, Austrijas un Nīderlandes māksliniekiem. Savukārt Dirty Deal Cafe turētājs Kristaps Puķītis savas necilās ēkas jumta remontam piesaistīja vides un sociālos aktīvistus, par kuru uzskatiem liecināja izdotie zīni "Haosa vēstnesis", interneta žurnāls "Pretspars"un vietne Vide.lv. Turpmāk jaunieši iemitinājās ēkas piebūvē. 2007. gada maijā "Apokalipses jātnieki" rīkoja pirmo frīkbaiku izgatavošanas darbnīcu, kurā piedalījās aptuveni 30 interesenti, un kādi 20 pat tika līdz rezultātam. Lai gan daži aparāti bija vadāmi tikai ar lielām grūtībām, skatītāju interese bija milzīga. Tā paša gada rudenī darbnīca tika organizēta atkārtoti. Rezultāti bija vērojami ne tikai kopējās parādēs, bet arī nākamā gada "Kritiskajā masā" - tajā, kurā iezīmējās reāla konfrontācija ar policijas spēkiem. Tomēr tāds nebija andrejsaliešu nolūks. Viņi tikai turpināja piesaistīt jaunus paštaisīto velosipēdu lietas entuziastus. 2008. gada maijā sekoja vēl viena darbnīca. Andrejsalā nekad netika rakstīta konstitūcija kā, piemēram, Viļņas Užupē. Nebija arī kopīgu manifestu vai rezolūciju. Tieši pretēji - tur darbojās neskaitāmas radošās apvienības ar citai par citu dīvainākiem nosaukumiem, un katrs to dalībnieks mācēs nosaukt daudz vairāk atšķirīgu nekā kopīgu uzskatu. Tomēr sākotnējā nepieciešamība iztikt ar minimāliem resursiem un veidot vidi pašu spēkiem pārauga vērienīgā D.I.Y principu poligonā, kura estētiskā čaula pamazām piepildījās ar "zaļi" iekrāsotu, ekoloģiski atbildīgu pozīciju. Ideja par brīvu radošu telpu, palaista brīvgaitā, visai drīz pārauga viena nekustamā īpašuma projekta reklāmas kampaņas ietvarus. Praktiska darbība formēja ideoloģiju. "Dari pats!" Andrejsalā kļuva par kultūrpolitisku piedāvājumu - skatīt mākslu nevis kā industrijas produktu, kas paredzēts baudpilnai patērēšanai, bet kā vērtīborientējošu praksi, kura neparedz iesaistīšanās un kompetencesierobežojumus. Protams, tas neapmierināja ne projekta iniciatorus, ne tā politiskos aizbildņus. Īres līgumi ar daļu no salas iemītniekiem netika pagarināti. Šogad Andrejsalā atkal notikšot frīkbaiku darbnīca, sola Kristians Brekte. Linards Kulless ir pārcēlies uz dzīvi Berlīnē. Dirty Deal no Cafe pārtapis par Teatro un turpina darbošanos Spīķeru rajonā. Diemžēl Andrejsalas - tādas, kāda tā bija pazīstama divus gadus, - vairs nav. Tās vēsture vēl nav uzrakstīta, rezultāti nav apkopoti. Liekas, ka nekādu vērā ņemamu rezultātu arī nav... Vismaz ne sākotnēji iecerētajā veidā. Viss, kas palicis pāri, ir pieredze. Tā gan, manuprāt, šodienas Latvijā varētu būt visai noderīga. . | |
| Atgriezties | |
