VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nākotne kastē [24.09.2011. 13:07] Līva Raita, LMA 4.kursa studente Laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 3 atslēgasvārds šogad ir „nākotne”. Medijos jau minēts, ka liela daļa mākslinieku pievērsušies tieši pagātnes interpretācijām, un vismaz lokāli pašreiz nešķiet, ka mūsu tuvākās nākotnes redzējums radikāli atšķirtos no tagadnes. Pavisam drošas un nenovēršamas prognozes ir triviālas – mēs novecosim, mūs pārņems sentiments par pagātni un mēs to idealizēsim utt. | ||||||||||
| Zosāda jeb tiešs trāpījums mērķī šoreiz bija vienīgais atlases kritērijs darbiem, kuru māksliniekus pēc izstādes apmeklējuma izvēlējos aicināt uz interviju. Sarunai lūdzu piekrist objektu ar vienojošu nosaukumu „12 pagātnes kastes nākotnei” (2011) autoru Andri Prigičevu, kurš dzīvo un interjera dizaina jomā strādā Liepājā, kā arī instalācijas „Aļo” (2011) autoru Ivaru Drulli, kurš mākslā sevi jau pieteicis kā spēcīgu stāstnieku, kas viebnlīdz labi operē ar formu un saturu. *** Līva Raita: Man jūsu darbi, kastītes ar tēliem, kas tās apdzīvo, šķiet interesanti, jo tos var „lasīt” dažādos līmeņos. Turklāt darbu nosaukumi ir īpaši asprātīgi un atmiņā paliekoši. Andris Prigičevs: Man pašam arī patīk nosaukumi [smejas]. L. R.: „Indiešu porno vakars ar Spaidermenu”, „Nacionālās pašapziņas veicināšanas akts ķīniešu restorānā” un citi. Kā tie radās? A. P.: Es sākot taisīt izdomāju – nu tas būs tāds gadījums. Un tajā brīdī ir jautri. Pēc tam taisu darbus, bet sākotnējie nosaukumi tā arī paliek. L. R.: No kā jūs iedvesmojaties? A. P.: Sāku lasīt rotaļlietas, un viņas man salasījās tāda grēda. Bērnam tā kā nevar dot, un es sāku tās kombinēt. Jau vairākus gadus šad tad kaut kā tā uzlīmēju, kādam uzdāvināju, bet uz šo izstādi izdomāju, ka var tos darbus nostrādāt līdz galam. L. R.: Darbus pavadošajā tekstā jūs minat sentimentu. Vai bērnu rotaļlietu kā objektu izvēle darbos arī varētu būt daļa no bērnības sentimenta? A. P.: Bērnu rotaļlietas tādas ir. Cilvēki meklē bērnības rotaļlietas un tad saraudās, atcerās. Bet tā būs, arī jums. L. R.: Un kā ir ar kulta priekšmetiem? A. P.: Kulta priekšmeti – tas man ir aktuāli. Kulta priekšmeti tagad ir fantastiski daudz, viņi rodas arvien vairāk. Jo vairāk kulta priekšmeti, jo sarežģītāka dzīvošana. | ||||||||||
 Andris Prigičevs. 12 pagātnes kastes nākotnei. Objekti. 2011. Foto: Līva Raita | ||||||||||
| L. R.: Iespējams, ka pastāv kāda sakarība, kāpēc kādreiz cilvēkiem bija nepieciešama Vīlendorfas Venēra vai vēl kāds cits kulta priekšmets, bet tagad – Spaidermens. A. P.: Tagad it kā Spaidermena ēra beigusies, es veicu aptauju pa veikaliem [smejas]. Jā, man teica: „Ko jūs tādu pērkat? Tas taču ir izgājis no modes.” Es saku: „Kas tagad jāpērk?”, „Tas un tas” – es aizmirsu to sarežģīto nosaukumu. L. R.: Vēl viens no atslēgas vārdiem, kas parādās darbus pavadošajā tekstā, ir “bezapziņa”. A. P.: Tas man vēl palicis no psiholoģijas, ko pamācījos. L. R.: Jūs minat, ka „Pagātne pieprasa sentimentu (bērnības atmiņas – bezapziņa – kulta priekšmeti).” Vai var teikt, ka Jūsu darbi veidojas bezapziņas plūsmā? A. P.: Nē, es bišķiņ paskatījos (man ir kur paskatīties) – bērnu pētniecība. Tā citādāka ir palikusi nekā manā bērnībā. Arī bērnu bezapziņa tiek mainīta. L. R.: Kas, jūsuprāt, ir tās ietekmes, kas maina bezapziņu? A. P.: Bērni tagad vairāk ir uz datori tendēti. Nu varbūt jau iet mazumā atkal, bet viena paaudze ir izaugusi. L. R.: Jūs pats piederat pie tiem, kuri lieto sociālos tīklus, jeb pie tiem, kuri tos nelieto? A. P.: Būt aktīvam sociālajos tīklos – pie tā ir jāstrādā. Kad man vajag, tad es bišķiņ kaut ko paskatos, bet kam vairāk man nav laika. Man ir citādākas intereses. L. R.: Kas notiks ar jūsu darbiem pēc izstādes? A. P.: Īpaši neesmu piedomājis, ko tagad darīt ar viņiem. Pārsvarā savus darbus es esmu izdalījis, bet šoreiz paturēšu kādu laiku, varbūt kādreiz kaut kur izstādīšu. L. R.: Vai jūs bieži izstādaties? A. P.: Nē. Tas ir liels pasākums – piekārtoties uz to. Šoreiz kaimiņš, kurš ar mākslu saistīts (nesaukšu vārdā, uzvārdā) ieraudzīja, ka es līmēju, un saka: „Nu piedalies!”, nu tad es ar’ piedalos. Tā kā tas bija viņa liels nopelns. L. R.: Savukārt jūsu ekspozīcijas „kaimiņa” Ivara Drulles darbs ir kaut kādā ziņā līdzīgs, nu vismaz manā asociāciju virknējumā. Līdzība ir tajā, ka darbs ir kā scenogrāfija ar tēliņiem vidū, un skatītājs savā galvā ar tiem var „izspēlēt” darbību. A. P.: Es ieraudzīju un domāju: „O, re! Šitas arī tā!” Viņš ar’ līdzīgi to materiālu izmanto, bet viņš pats atlej figūriņas, es pastaigāju, salasu, un pēc gabarītiem salieku, lai viss iznāk. L. R.: Jūsu abu darbi, manuprāt, kļuvuši par tādu kā izstādes ekspozīcijas galvenās domas centru, kurā Survival Kit 3 uzstādījums „nākotne” tiek ļoti labi izspēlēts. | ||||||||||
*** Līva Raita: Apmeklējot Survival Kit 3, ievēroju, ka liela daļa skatītāji iet garām izstādītājiem videodarbiem, bet apstājas un viņiem patīk jūsu un Andra Prigičeva darbi kastītēs. Ivars Drulle: Jā, galvenais, ka neviens par viņu [Prigičevu] īsti neko nezināja – ko viņš dara un kas viņš tāds īsti ir. Viņš parādījās pavisam svaigs, tādas kastītes neviens nebija redzējis. Nu jā, tāds pārsteigums. L. R.: Jūsu izstādes darba „Aļo” pavadošajā tekstā jūs rakstat, ka piecu gadu garumā ierakstat Latvijas Radio „Brīvo mikrofonu”. Kā noprotams, tad jūs ierakstus ik pa laikam paklausaties un tā iespaidā tapis arī konkrētais darbs? I. D.: Es ierakstu ne tikai „Brīvo mikrofonu”, ierakstu dažādas lietas, gan sporta komentētājus, gan sacensību dalībniekus, kas auro pēc uzvaras, gan mūziku, un tas viss haotiskā bibliotēkā stāv. Tad es to visu izvelku ārā, klausos, un ieraksti mani šausmīgi sajūsmina – šitas ir jāuztaisa, šitas ir jāuztaisa! L. R.: Vai tad, kad jūs apspēlējat, jāatzīst – diezgan smago tēmu „vecumdienas”, jūs īpaši domājat par to, kāda būs forma, tādā ziņā, ka tiek meklēts līdzsvars starp tēmas smagumu un izteiksmes veidu? I. D.: Vienīgais veids, kā es to varu līdzsvarot, ir ar pilnīgi bezbēdīgām, draiskulīgām, krāsainām figūriņām. Tas ir līdzīgi kā „Almas” izstādē (1) – es ņēmu smagos stāstus: par Gebelsiem, par Cukuru un ebrejiem, un viņus ietērpu tādā bērnišķīgā formā, kas pati par sevi ir jautra, dzīvespriecīga – tur viss ir pozitīvs, balts un skaisti izgaismots. Tas ir vienīgais veids, kā es to varu kaut kā harmoniski salikt kopā. Diezgan daudz esmu skatījies karā izdzīvojušo cilvēku mākslu: Oto Diksa, Kates Kolvicas, kuri bijuši koncentrācijas nometnēs, un viņiem tā māksla ir diezgan šausmīga. Viņi ir izdzīvojuši un paši vēl taisa tās šausmas: tārpi pa smadzenēm, ģindeņi un miruši bērni uz māšu rokām, kas raud, tas vispār ir neizturami. Bet no otras puses, es pieņemu arī, ka tas var būt vēl baisāk, ja tu šausmas ietērp tādās rotaļlietās, kaut kādā brīdī tas var būt vēl briesmīgāk. L. R. Vai vēstures tematika jūs interesē jau kopš skolas laika? I. D.: Skolā mīļākie priekšmeti man bija ģeogrāfija un vēsture. Vēstures burtnīcās es, protams, zīmēju bruņinieku cīņas, bet tālāk mācoties, laikam tas viss kaut kā tiek diezgan piegriezts, jo ir jāmācās kaut kādas konkrētas lietas. Es mācījos mākslu, vēl Amerikā studēju, un kaut kā tas viss aizgāja pavisam citu ceļu. Tikai pēc kāda laika, burtiski tagad, es esmu piesēdies un mēģinājis saprast, kas tad ir tas, ko es vispār gribu taisīt, kas mani patiešām interesē. Sēdēju laukos vienu ziemu, otru ziemu un tad kaut kā tā lēnām es aizšķīlos atpakaļ uz bērnību, kas tad man tur bija paticis. Vidusposmu es izņemu ārā, neiziņemot tehniskās lietas, ko biju iemācījies, un mēģināju vienkārši atbrīvoties. Leļļus taisīt – tas taču ir forši! [Smejas.] Es mēģināju neiespringt. L. R.: Pēc izstādes galerijā „Alma” īpaša rezonanse mākslas kritiķu vidū bija jūsu darbam „Herberta Cukura prāva”. I. D.: Es nekad nebūtu iedomājies, ka šie darbi izraisīs tādu rezonansi, jo mākslas darbi Latvijā vispār reti, gandrīz nekad neizraisa lielu rezonansi. Kaut kā tā trāpījās, ka Herberts Cukurs tieši tad bija „karstais kartupelis”, viņu gatavojās pārapbedīt, tika izdota grāmata, un arī mans darbs trāpīja tieši šajā vilnī, un visiem bija ko teikt. L. R.: Iespējams, ka kāds saredzēja darbā saikni ar sevi? I. D.: Jā, neapšaubāmi. Tāpēc varbūt es taisu tās figūriņas, jo ar tām ir daudz vieglāk identificēties. Protams, var arī atrast dažādus citus simbolus, bet figūriņas ir tāds taisnais ceļš. Un tajā pašā laikā tas ir arī riskants, jo var uztaisīt banālus un didaktiskus, plakanus darbus ar figūriņām. Pa šo ceļu ir jāiet uzmanīgi. | ||||||||||
 Ivars Drulle. Aļo. Instalācija. 2011. Foto: Līva Raita | ||||||||||
| L. R.: Vilnis Vējš recenzijā(2) uzdod jautājumu, uz kuru gan, laikam, atbildi negaida, bet es tomēr pajutāšu, sagaidot arī atbildi – kādēļ Cukurs ir tik šķautņains, un ebreji – tik tukli? I. D.: Man liekas, viņš, kaut kā bija trāpījis desmitniekā, jo, kad es taisīju, analizējot to, ko daru, es sev atbildēju uz visādiem jautājumiem, bet tā loģiski un izsmeļoši nevarēju atbildēt uz jautājumu, kāpēc, piemēram, šīs figūriņas ir šķautņainas un tās ir plastiskas. Es viņas uzveidoju, izstādīju un aizmirsu par to visu. Bet tad pēkšņi redzu, ka Vilnis Vējš ar pirkstu baksta, un tekstā saka: „Kāpēc viņas ir šķautņainas un kāpēc tās ir apaļas?”. Man liekas, ka es vienkārši iztēlojos to, ko lasīju par Cukura nogalināšanu, ka tie ebreji nebija nekādi švarcnēgeri, nekādi stiprinieki un kaujinieki, viņi bija kaut kādi tukli vīruki, lai viņus neviens nekad neievērotu, lai viņi var pazust pūlī. Un es vienkārši iztēlojos tuklus, apaļus vīrukus. Apskatījos Mossad cilvēka, kas tās atmiņas bija uzrakstījis, fotogrāfijas, viņš bija tukls, nekāds vīruks, ko nekad neviens neatceras trolejbusā, un es viņu arī tādu uztaisīju, bet Cukurs – šķautņains, jo viņš ir lidotājs, varonis, slavens, viņam ir ass raksturs. Tāds monumentāls šķautņainums, man liekas, viņam piestāv. Nu tā es varu izskaidrot, atskatoties atpakaļ, bet tad, kad es veidoju, man viņš vienkārši tā taisījās. Tajā brīdī es to loģiski nepamatoju – kāpēc tieši tā ir. L. R.: Vai tas nebiedē, ka mākslas kritikā uzver: „ [..] kāpēc tāds akcents uz Mossad slepkavām, uz „ebreju jautājumu”?”(3) I. D.: Jā, bet šeit var būt tieši tik pat labs pretjautājums – kāpēc pa visiem šiem sešdesmit gadiem, pieņemsim, kopš kara viņš ne reizi nav bijis pa īstam pacelts latviešu mākslā? Un tur arī var raustīt plecus. Es to esmu pacēlis lielā mērā tāpēc, ka nezinu nevienu, kurš latviešu mākslā būtu strādājis ar šādām tēmām. „Almas” izstādes laikā bija saruna ar pāris zviedru kuratoriem, un viņi man prasīja (viņi nezināja neko par Latvijas mākslu), kas vēl tā strādā, kā vēl šī tēma tiek apskatīta, ko citi latviešu mākslinieki saka? Un es raustīju plecus, saku: „Neviens, es esmu vienīgais, kurš šeit kaut ko tādu dara”, jo latviešu māksla, nu izņemot kādus pāris Aijas Zariņas darbus un [Ivaru] Poikānu, kurš ironizē, neviens neko tādu nav darījis. Man tā liekas, ka tas ir brīvs lauks, kurā var iet iekšā un darboties. Un tāpēc jau arī tas var dažiem likt saraut uzacis: „Kāpēc viņš tur lien iekšā?”. Var teikt, ka vēsturnieki jau visu ir izrunājuši, ko tad vēl tur darīt? Ka kāds latviešu mākslinieks strādātu – nezinu, lai gan pasaulē, protams, šī tēma ir diezgan cītīgi kustināta it sevišķi Polijā, Vācijā, Skandināvijā, viņi to it kā traumatisko pagātni mēģina kaut kā skatīt. L. R.: Vai nevarētu būt tā, ka Latvijā tēmas, par kurām pie konsensus nav nonākuši vēsturnieki, mākslā netiek skartas tādēļ, ka spēcīgi darbojas padomju laikā ieaudzinātā pašcenzūra, bailes no tā, ka kaut ko vajadzēs ņemt ārā, pārveidot, nepublicēs, nerādīs, neņems izstādēs? I. D.: Es tieši par to esmu domājis, ka tā ir pašcenzūra. Pavisam jaunajā paaudzē mazāk, bet tā ir jūtama. Esmu runājis ar cilvēkiem, un esmu sapratis, ka bieži vien nesaka ne „jā”, ne „nē”, ka ir tāda pelēkā zona starp „jā” un „nē”, ka īsti nevar atbildi saprast. Pašcenzūra ir no tiem laikiem saglabājusies izdzīvošanas stratēģija, tu īsti tā neko nepasaki, it kā atbildi, bet to var traktēt dažādi. Tas kaut kādā ziņā ir arī saistīts ar to, ka latviešu mākslā nekas tāds nav, cilvēki mēģina izvairīties, nekustināt, lai visiem ir labi. Pieņemu, ka arī no akadēmijas pasniedzējiem nenāk tāds uzstādījums, piemēram, provocēt vai izaicināt. Bija sviesta Ulmanis(4), bet tas tāds vienīgais gadījums, ko atceros, kad kaut kas tā pa īstam tiek provocēts. L. R.: Akadēmijā ir uzstādījums, ka arī tādu mākslu vajag, taču šķiet, ka izstādēs to nevajag. Galerijas varbūt vairāk tendējās uz to, ar ko var vairāk nopelnīt, ko vēlas skatītājs? I. D.: Jā, bet tieši visi politiskie darbi: gan Cukurs, gan Šmits, gan gēbelsi, tika nopirkti. Tos iegādājās privātkolekcijai. Un arī „Alma” personālizstādi uzaicināja veidot, redzot tieši šīs idejas, viņiem likās, ka tas varētu būt sabiedrībai interesanti, un tas viss aizgāja ļoti veiksmīgi. Bet es domāju, ka šāda tipa mākslā ir svarīgas visādas nianses un detaļas. To visu var uztaisīt kaut kā labi, pārsteidzoši un tā, ka tas nav didaktiski. Tur kaut kāds mazs klikšķis nepareizi un tas viss ir plakani un jēli, jau bijis un tā garlaicīgi. Tāpēc es „Almas” izstādi gatavoju gandrīz divus gadus, un no divdesmit stāstiem tikai astoņus paņēmu, jo man likās, ka daudzi no viņiem varētu iekrist kaut kur ne tur, ne tajā lauciņā, tie varētu būt pārāk tieši uztverami, un es negribēju, lai viņi tādi ir. Un vēl ir tā, ka skatītājs jau patiesībā nezin, ko viņš grib. Viņš domā, ka viņš grib „skaistu mākslu”, bet ar to nevar rēķināties. Ir jau entie mākslas projekti bijuši, kur mākslinieki glezno speciāli to, ko publika grib pēc aptaujas lapiņām, un tur sanāk tāds sviests. Man liekas, ka tas kaut kādā ziņā ir pierādījums, ka tam īsti nav nozīmes – ka obligāti jābūt ainavām vai vīnogām, vai meitenēm ar slapjām lūpām, lai tas darbs tiktu nopirkts. Tas var būt jebkas, ja viņš ir trāpījis kādā stīgā, tad viņš vienkārši ir labs. Nu jā, es uzskatu, tā ir laba izstāde, ja tā vienkārši trāpa mērķī savā žanrā. Skaidrs, ka Latvija ir pietiekami maza valsts, lai tas būtu tāds ļoti riskants pasākums – divus gadus veltīt personālizstādei, divus gadus atdot no visa brīvā laika nezinot, kas tur vispār beigās notiksies, tas ir risks. L. R.: Kā izrādījās, bija vērts riskēt. I. D.: Nu jā. Protams, otrs variants ir vakaros sēdēt pie televizora, bet tad droši vien vienā brīdī es sāktu sevi tā ienīst, ka izlektu ārā pa logu. (1) Ivara Drulles personālizstāde „Balstīts uz patiesiem notikumiem”. Galerija „Alma”. 28. 04. 2011. – 10. 06.2011. (2) Vējš, V. Šausmīgi smiekīgā leļļu filma. Pieejams: http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/70-sausmigi_smiekliga_lellu_filma (skat. 22. 09. 2011.) (3) Bankovskis, P. Tēlnieks malstrēmā // Studija. – 2011. – Nr. 79. – augusts / septembris. – 17. lpp. (4) Alises Landsbergas darbs „Barība tautai” (2001), kas tika izstādīts izstādē „Ulmanis mūsu sirdīs” Latvijas Mākslas akadēmijas aulā 2001. gada rudenī. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
