VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Nonkonformisms grafikā 1944 – 1990" [12.04.2011. 21:36] Izstāde „Nonkonformisms grafikā 1944–1990” 01.04.–23.04.2011. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja izstāžu zāle | ||||||||||
| Santa Mičule: Izdzirdot izstādes nosaukumu, pirmās asociācijas raisījās ar lielisko Laikmetīgās mākslas centra veidoto izstādi „Un citi” pagājušā gada rudenī "Rīgas mākslas telpā", raisot cerības, ka arī RVKM izstāde būs solis mēģinājumā atklāt plašākai publikai neoficiālās padomju mākslas vaibstus, veidojot pilnasinīgāku un skaidrāku tā laika mākslas ainu, kas man kā Latvijas brīvvalsts laika paaudzes pārstāvei ir reanimējama tikai caur svešiem stāstiem un atmiņām. Jāuzsver, ka šī izstāde nav klasificējama kā „mākslas izstāde”, jo blakus mūsu grafikas dižgariem izstādītas arī uz Sibīriju izsūtīto neprofesionālu mākslinieku – diletantu mājup sūtītās apsveikumu kartītes, vēstules, dienasgrāmatas ar sadzīves ainu, dabas skatu un fantāziju inspirētiem zīmējumiem, kas vērtējami kā sentimentāla vēsturiskā ekspozīcija, kas izstādei piešķir papildu vēsturiski politisko slāni, manuprāt, nevajadzīgu. Izstāde ir daļa no projekta, kura galvenais mērķis ir restaurēt un digitalizēt padomju okupācijas laika grafiku, kas formālu vai tematisku risinājumu dēļ neatbilda tā laika pieņemtajiem mākslas kritērijiem. Iespējams, ka piederība citai paaudzei ir tā, kas apgrūtina uztvert šīs izstādes iecerēto „nonkonformisma” garu. Mūsdienās, kad, piemēram, krievu mākslas grupa „Война” kritizē (maigi izsakoties) pastāvošo iekārtu, zīmējot milzu fallus uz tiltiem un gāžot milicijas mašīnas, saņemot par to gan ilglaicīgus ieslodzījumus cietumā, gan laikmetīgās mākslas apbalvojumus, grūti asociēt viegli erotiskos Zārdiņa vai sirreāli romantiskos Zikmanes darbus ar to, ko pieņemts apzīmēt kā nonkonformismu, pat apzinoties cik dažādas sabiedrības iekārtas un laikmeti šos mākslas darbus radījuši. Jau izstādes anotācijā uzsvērts, ka šis jēdziens mākslā ir izplūdis, bet izstādei atlasītajos darbos tas tiek attiecināts uz Rietumu mākslas tendencēm darbu formālajā risinājumā vai padomju iekārtu kritizējošā tematikā. Līdz galam nav skaidrs, kāpēc šādā ieceres ziņā vērienīgā izstādē jāriskē, apzināti izvēloties izplūdušus terminus nosaukumā, taču manas „nonkonformisma alkas”, kas radās uzzinot par izstādi, eksponētie darbi tomēr nespēja apmierināt. Varbūt traucēja izstādes autoru mēģinājums piekārt nonkonformisma birkas darbiem, kuru vērtība, manuprāt, sniedzas pāri vēsturiski ģeopolitiskajiem apstākļiem, kādos tie radīti, varbūt – manis pieminētā pilnvērtīga tā laika mākslas vides konteksta nepārzināšana. Taču tā kā starp autoriem ir arī padomju laikos atzīti mākslinieki, kas veidoja oficiāli pieņemto mākslas ainu, piemēram, Ilmārs Blumbergs, Juris Dimiters, Lolita Zikmane u.c., šis nekonformistu apzīmējums šķiet nekonsekvents. Bet lai nu paliek mākslas teorētiķu un lingvistu ziņā šis savā sākotnējā nozīmē ar Anglijas protestantu baznīcu saistītais jēdziens – manas šaubas par tā piemērotību radīja darbu augstvērtīgā un grūti definējamā kvalitāte, kas jebkurā izstādē ir svarīgāka par nosaukumu un koncepciju peripetijām. Atsevišķu autoru, it sevišķi Māra Ārgaļa, Ivara Poikāna, Genādija Suhānova, grafikas apliecina šo vizuālās mākslas mediju kā īpaši pateicīgu metaforiski trāpīgai izteiksmei un zemtekstiem; iespējams tieši grafikas ne tik plašais formālo izteiksmes līdzekļu arsenāls ļauj vairāk koncentrēties uz darbu galveno vēstījumu un noskaņām, fokusējot tos viegli uztveramās formās. Kristapa Ģelža un Ojāra Pētersona darbu griezīgā ironija un vispārcilvēcisku dvēseles stāvokļu alegorizācija rada aizdomas, ka patiesais latviešu grafiķu „nonkonformisms” slēpjas privāti eksistenciālajās noskaņās, ko mākslinieki pratuši ietērpt trāpīgos, vispārinātos tēlos un brīžiem groteskā sirrealitātē, kas rezultātā funkcionē kā pretnostatījums sociālistiskā reālisma nekritiskajam pozitīvismam un vienkāršotajam pasaules modelim. Izstādīto darbu vērtība katrā ziņā rodama ārpus šīm oficiāli pieņemtā / nepieņemtā kategorijām; piemēram, brīnišķīgi pārlaicīgie Kurta Fridrihsona akvareļi man vienmēr šķituši tik organiski un atbilstoši autora mākslas un pasaules izjūtai, jūtīgajam dzīves iekšējo procesu attēlojumam, ka tos grūti uztvert saistībā ar jebkādiem ārējo apstākļu diktētiem nosacījumiem. Fridrihsonam mākslas realitāte un fiziskā realitāte bija divas autonomas pasaules, no kurām pirmā attiecīgajā laika posmā nepakļāvās otrajai arī apspiestībā un grūtībās – vismaz tāds iespaids rodas, lasot 2010. g. publicētajā grāmatā „Mala. Tā rakstīja Kurts Fridrihsons” apkopotās mākslinieka vēstules sievai Zentai, atrodoties izsūtījumā. Tāpēc hipotētiski pieņemu, ka arī citu grafiķu – „nonkonformistu” mākslas pasaule šīs izstādes kontekstā vienkārši atbilst tiem mūsu laika estētiskajiem un ideoloģiskajiem kritērijiem, ko varētu kategorizēt kā nonkonformismu, taču to, cik precīzi šie divu laikmetu puzles gabaliņi sakrīt, rādīs lielāka laika distance un pamatīgāki pētījumi neoficiālās mākslas laukā, zūdot mūsu okupācijas kompleksam un vēlmei glorificēt visu padomju režīmam nedraudzīgo. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
