VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Agneses Bules personālizstādi [05.04.2011. 14:54] Agneses Bules personālizstāde "Latviešu sapnis Istabā" 28.02.–9.04.2011. Galerija "Istaba" | ||||||||||
 Agnese Bule. Latvieši pūpolos | ||||||||||
| Līva Raita: Agneses Bules stājdarbos iemiesotā "Latviešu sapņa" pasaule galerijā "Istaba", papildinājumā ar dizaina uzņēmuma SIA "Latviešu sapnis" piedāvāto produkciju – vizuālo tropu izrotātām kancelejas precēm, šonedēļ izrādījās daudz saistošāks materiāls refleksijai, nekā jebkura cita Rīgā aplūkojamā izstāde. Sapņa pieminēšana parasti liek atcerēties Zigmundu Freidu (Sigmund Freud), “nenotikušu darbību vai neirozi”, “slēptu saturu” utt., bet konkrētais – Bules piedāvātais sapnis, savā uzbūvē un saturā daudz lielākā mērā, protams, sasaucas ar mītu. Gadsimtu mijā piedzīvoto radikālo sociālekonomisko transformāciju rezultātā aktualizētajā mītā par latviešiem kā “mucā augušiem”, “kokā sēdošiem un sēnes ēdošiem” māksliniece meistarīgi integrējusi latviešu tradicionālos tēlus, parunas, sakāmvārdus, kultūrzīmes, tropus un izveidojusi tipisku “mitoloģisko telpu”. Atsevišķu savstarpēji nesaistītu objektu kopums: koks, muca, ūdens, mēness, saule un citi, veido vietas, kurās nonākot galvenais varonis latvietis piedzīvo dažādas transformācijas: pārvēršas par olu, pūpolu, zvaigzni, kļūst par daļu no kāda cita objekta vai arī tiek apveltīts ar jaunām spējām: Latvietis Saulgriezis, Latvietis mākoņu stūmējs un citas metamorfozes. Interesanti, ka šoreiz "Istabas" ekspozīcijā, no jauna uzlūkojot Bules stilizēto latvieša tēlu, tā lakoniskā noapaļotā forma ironiski sasaucās ar kādu pavisam nesen nejauši izlasītu metaforu par latvieti kā “globalizācijas straumē līdz saglabāties spējīgam minimumam nopulētu oli”(1). Te nu viņš latvietis – olis man parādījās un izrādījās: dillē šūpojās, par olu pārvērtās un dzintarā atdusējās. Latvieša – oļa transformācijās nolūkojoties, mani pārņēma dīvainas sajūtas: viegli un smagi reizē, jautri un skumji vienlaicīgi, bet domas – vieglprātīgas un nopietnas kopā. Nu gluži kā sapnī. Ievēroju, ka žurnāla "Studija" mājas lapā zem izstādes preses relīzes ievietoti vairāki komentāri ar pārmetumiem: pasaulē mākslinieces darbus nesapratīs, tēli ir apkaunojoši, nav atbilstoši latviešu (vai Latvijas?) reprezentācijas funkcijām utt.(2). Manuprāt, tas liecina ne tikai par to, ka daļai latviešu joprojām svarīgāk par pašrefleksiju ir tas, ko par „mums” domā citi, bet arī par to, ka daļa recipientu emocionāli tik cieši identificējas ar Bules latvieti un latviešiem, ka līdzpārdzīvojumā zaudējuši spēju ļauties mākslinieces ierosinātam “komiskās fantāzijas lidojumam”. No vienas puses "Latviešu sapnis" pieprasa skatītāja iesaistītību latviešu “dzīvajā” kultūrā, jo daudzu nozīmju “nolasīšanai” nepieciešama latviskās identitātes izjūta, bet no otras – "Latviešu sapnis" ar preteziju uz joku(3) provocē uz emocionālu distancēšanos un intelektuālu iesaistīšanos(4). Iesaistīšanās mītrades procesā tiek piedavāta arī pavisam konkrēti un praktiski – galerijā "Istaba" iespējams aizpildīt anketu, uzzīmējot savu "Latviešu sapni". Tā kā galeriju "Istaba" aktīvi apmeklē ārzemnieki, iespējams, ka kādā no anketām jau “iezīmējies” arī kāds interesants latviešu trops no malas vērotāja pozīcijām. Tāpat personīgā lietošanā nonākušās "Latviešu sapņa" atklātnes, klades un blociņi rosina uz iesasitīšanos, un esošie attēli, droši vien, bieži tiek papildināti ar kāda lietotāja redzējumu – izkrāsoti, papildināti, pārveidoti utt. Ironiski, bet līdz šim visu manu "Studijai" rakstīto viedokļu par izstādēm pirmie uzmetumi tapuši kladē ar "Latviešu sapņa" vīzijām uz vāka, kuru kā dāvanu saņēmu no savas radinieces dzimšanas dienā. Domas, manuprāt, raisītos pavisam citādi, ja tās tiktu rakstītas, piemēram, kladē ar Hello Kitty vai Lord of the Rings tēliem uz vāka. Minētā atziņa bija papildus stimuls tam, lai šoreiz uzrakstītu par Agneses Bules uzburto pasauli. To piebilstot gribēju uzsvērt, ka SIA "Latviešu sapnis" kancelejas preču (burtnīcu, klažu, kartiņu u.c.) grafiskais dizains ir pašvērtīgs un uzteicams. Tai pat laikā mākslinieces stājdarbi izceļ radīto tēlu dzīvotspēju dažādās formās, un mīta klātbūtne ir tā nepieciešamā pievienotā vērtība, kas tik būtiska ikviena dizaina priekšmeta daudzkārt atkārtotai aktualizēšanai. (1) Skudra, O. Demogrāfiskā urna, pozitīvais nacionālisms un 16. marts. Pieejams: http://www.mansmedijs.lv/saturs/demografiska-urna-pozitivais-nacionalisms-un-16-marts#cv (skat.26.03.2011.) (2) Komentāri // Agneses Bules personālizstāde [preses relīze]. Pieejams: http://studija.lv/?parent=4267 (skat. 26.03.2011.) (3) Par Latviešu sapņa saistību ar joku skatīt internetā http://www.latviandream.lv/?page_id=14 (4) Smieklu teorētiķis Anrī Bergsons (Henri Bergson) norādījis, ka komiskais vēršas pie tīrā saprāta, un tam nepieciešama it kā īslaicīga sirds anestēzija. Skat. Bergsons, A. Par komisko vispār. Formu komisms un kustību komisms. Smieklu aizraujošais spēks. // Kentaurs XXI, 2007, Nr.44, 55. lpp. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
