VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Stikla Balss’11" 2 [23.03.2011. 07:05] Izstāde "Stikla Balss’11" 04.03.–22.03.2011. Latvijas Mākslas akadēmijas Lielais auls | ||||||||||
 V. Dailidenas. Fiber. 2010 | ||||||||||
| Arta Vārpa: Līdz 22. martam vēl var paspēt apmeklēt starptautisko stikla mākslas izstādi "Stikla balss ’11", kas šoreiz apskatāma Latvijas Mākslas akadēmijas aulā. Izstāde pulcējusi plašu mākslinieku loku no dažādām pasaules valstīm, tomēr skaitliski vērienīgāko izstādes daļu veido Latvijas, kā arī tuvāko kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas mākslinieku darbi. Pieredzes trūkums stikla mākslas savdabīgajā un arī savrupajā pasaulē liedz par šo izstādi izteikties kritiski vai atzinīgi, kā arī skatīt to saistībā ar kādām kopējām laikmetīgām tendencēm. Taču gana saistoši ir uz šo izstādi paskatīties arī kā vienkāršam vērotājam, uztverot to emocionāli un formulēt savus iespaidus. Atsaucoties stikla noslēpumainajai un vilinošajai dabai, izstādē valda meditatīvs noskaņojums. Izstādes baudīšanai īpaši labvēlīgu vidi uztur klusā mūzika, kas tomēr ir pietiekoši intensīva, lai skatītājā visu izstādes apskates laiku uzturētu īpašu garīgu pacilājumu, ko gribētos salīdzināt ar savdabīgu svētsvinīgumu. Tieši mūzika ir tā, kas izstādei iedveš balsi, kas minēta nosaukumā, jo stikls pats par sevi man nereti ir šķitis „mēms” materiāls, kuram lieliski piestāv akustiski un gaismas papildinājumi. "Stikla Balss ’11" ir lieliska izstāde, kurā lauzt stereotipus par stiklu tiem, kuri raduši no šīs mākslas distancēties un pārmest tai pašmērķīgu dekoratīvismu. Izstādē kā liels, pozitīvs pārsteigums ieraugāms tas, cik patiesībā bagāta ir stikla valoda. Un ne tikai ierastajās „trausls–masīvs”, „krāsains–caurspīdīgs”, „matēts– spīdīgs”, „raupjš– gluds”, „ģeometriski konkrēts – nosacīts” kontrastu rotaļās. Liela daļa eksponēto darbu spēlējas ar skatītāja uztveri, piedāvājot vizuāli izdzīvot šīs jau minētās sajūtas, taču pietiekami daudz ir arī darbu, kas piedāvā skatītājam bagātināt pieredzi ar, iespējams, ne tik viegli tveramu, taču piesātinātāku vēstījumu. Tāda, piemēram, ir Tīnas Sarapu (Tiina Sarapu, Igaunija) instalācija "Gaisma un klusums skaņās". Spoguli savos darbos izmantojuši arī vairāki citi mākslinieki, tostarp Sandra Utāne un Marta Ģibiete. Darbi, kuros lietoti spoguļi, domājams, varētu būt skatītāju vidū vērtēti visneviennozīmīgāk, jo tajos neizbēgama ir sastapšanās ar sevi. Telpas laukumu diezgan blīvi piepilda pārdomāti grupēti trīsdimensiju darbi, starp kuriem klejojot nemanot iznirst izstādes centrālais vizuālais, un, ja domā poētiskāk, arī simboliskais akcents – Vladimira Kleina (Vladimir Klein, Čehija) "Mēness kuģis". Stikla balss muzikālajai sapņainībai vajag ļauties – tikai tā var ieraudzīt, cik suģestējošs var būt stikls visdažādākajās izpausmēs. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
