VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Lienas Bondares izstādi [15.03.2011. 12:44] Lienas Bondares izstāde "Kunst>Ikdienas nekas" 05.03.–09.04.2011. "Rīgas mākslas telpas" Intro zāle | ||||||||||
 | ||||||||||
| Līva Raita: Lienas Bondares izstāde, kā sava veida dialogs ar mantojumu, kuru atstājis 20. gs. konceptuālās mākslas viena no nozīmīgākajām figūrām Jozefs Boiss (Joseph Beuys; 1921–1986), ir skatītājam un visupirms sev mākslas darbu formā uzdots jautājums: kas ir māksla? Ja Boiss, paplašinot mākslas jēdzienu, mākslu (Kunst) vienādojis ar kapitālu (Kapital): KUNST=KAPITAL, tad Bondare norāda uz nevienādību KUNST>IKDIENAS NEKAS, ļaujot skatītājam pašam domāt un nodefinēt, kas ir TAS, kas ir vienā un otrā nevienādības pusē. RMT Intro zāles telpa tiek apgūta ar speciālas krāsas palīdzību, kas veido zaļai tāfelei atbilstošu virsmu, kuru izmantojot māksliniece piedāvā skatītāja interaktīvu iesaistīšanos – iespēju ar baltu krītu kaut ko uzķēpāt, papildināt vai atbildēt uz māksliniecei problemātiskiem jautājumiem: "Kas ir māksla? Kas ir ikdiena? Kas ir nekas?"(*). Pedagoģiskas darbības ikdienišķu manipulāciju veikšanai izplatītā pamatne – tāfele, ir būtisks atribūts izstādē. Tā ir ne vien virsma, uz kuras māksliniece “runā” matemātisku formulu vai vizuālu zīmju valodā, bet tā ir arī tieša atsauce uz sabiedrībai ierasto mācību metožu pielietojumu – noteiktā veidā skatīties, risināt, analizēt. Izstādi pavadošajā komentārā atspoguļojas mākslinieces pārdomas, kas iedvesmojušas darbu tapšanu. Ilūziju zudums: mākslā, pasaulē, sevī – tās ir izjūtas, kuras māksliniece īpaši uzsver. Vilšanos mākslā radījis mākslas terapeitiskuma ilūzijas zudums, jo izrādās, ka “Aizmirst ir daudz terapeitiskāk [..]”. Acīmredzot vienādība Māksla=Terapija ir bijusi tā pārliecība, kuru māksliniece ilgstoši uzturējusi un kultivējusi. Izstādes vēstījuma kontekstā no atmiņu dzīlēm uzplaiksnī Bondares kā kompozīcijas pasniedzējas nereti izteiktie vārdi attiecībā uz audzēkņu veikumu un meklējumiem: “Psihoterapeitam par to būtu ko pateikt”, kas kā izrādās nebūt nebija nejauši, bet gan izrietēja no viņas dziļas pārliecības: Māksla=Terapija. Pasniedzējas visai vienkāršotā mākslas izpratne toreiz man, RDMV audzēknei, protams, palika apslēpta, tāpēc vārdi, izteikti un atkārtoti ar pārliecību, bija visai iedarbīga indoktrinācija. To, ka Bondare ir arī pedagogs, vērtējot izstādi, manuprāt, svarīgi ņemt vērā, jo pedagoga statuss māksliniekam uzliek arī atbildību. Pedagoga piemērs ja ne nosaka, tad noteikti ietekmē to, kā audzēkņi tiek virzīti redzēt mākslu, izprast tās būtību, lielā mērā nosaka arī attieksmi pret radīšanas procesu. Mākslas būtība un jēga, kā zināms, nudien neslēpjas tās dažbrīd terapeitiskā iedarbībā. Galu galā mākslas definīcijas un skaidrojumi ir neskaitāmi, ne velti izstādes kuratore Inga Šteimane radusi precīzu kontroljautājumu: “ [..] vai KUNST (MĀKSLA) abu autoru [Boisa un Bondares – L.R.] formulās apzīmē vienu un to pašu?” Ko darīt tad, ja mākslas pedagogs mākslā ir vīlies tāpēc, ka zaudējis ilūziju par kādu no tās aspektiem? Uzdot īstos jautājumus un sākt meklēt atbildes – tas varētu būt viens no veidiem, kā tikt ārā no strupceļa. Tāpēc prieks, ka Bondare sev un citiem izstādes ietvaros jautājumu – "Kas ir māksla?", uzdod. Ja pasniedzējs – māksliniece, ir vīlies pašā "mācību" priekšmetā – mākslā, paveras audzēkņa – skatītāja iespēja no jauna atklāt mākslas fundamentu, nepretendējot, ka pastāv pareizā vai nepareizā atbilde, bet ir tikai brīvs interpretāciju un jaunatklājumu lauks. (*) Identiska interaktivitātes iespēja piedāvāta arī Bondares darbā, kas aplūkojams 15. Tallinas grafikas triennālē (Mākslas muzejs KUMU. 20.01.2011.–08.05.2011.) ar tiešu Boisa citātu – tāfeli ar uzrakstu KUNST=KAPITAL (intereaktivitāte patiešām atmaksājusies, jo turēties pretī kārdinājumam pazīmēt var tikai retais). | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
