VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izrādes "Čīkstošais klusums" scenogrāfiju [02.03.2011. 08:46] Latvijas Nacionālā teātra izrāde "Čīkstošais klusums" Aigara Ozoliņa scenogrāfija Pirmizrāde 2011. gada 10. februārī | ||||||||||
| Līva Raita: Aigars Ozoliņš izvēlējies veidot izrādes saturam atbilstošu vidi, kas reprezentē Rīgas guļamrajonu (tiek minēts Vecmīlgrāvis) ar visiem nepieciešajiem atribūtiem – dzelzsbetona "bloķene", salauztas metāla šūpoles, riepas, kas bērniem kalpo par spēļlaukumu, izmētāti atkritumi, soliņš (tāds gan Vecmīlgrāvī vienā gabalā nenoturētos pat vienu dienu). Dzelzsbetona konstrukciju reprezentējošais karkass veidots kā ēkas šķērsgriezums, radot iespaidu par grotesku leļļu māju, kuru izrādes laikā intensīvi apdzīvo ar nācijas izmiršanas problemātiku pārņemtie tēli. Līdzīgs apdzīvots daudzstāvu mājas modelis bija skatāms Ievas Jurjānes veidotajā scenogrāfijā Dmitrija Šostakoviča operai "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā (pirmizrāde 2006. gada 27. janvārī). "Čīkstošā klusuma" groteskā kaste sadalīta improvizētos dzīvokļos, katram piešķirta sava latviešu divdesmitgadniekus un trīsdesmitgadniekus raksturojoša identitāte, kas ataino viņu vaļaspriekus, darbu vai vienkārši ikdienu – necila frizētava, indiešu mantiņu piepildīts dzīvoklītis, zaļi domājošas meitenes mājoklis ar puzuru pie griestiem, ar olu paliktņiem kā skaņas izolāciju izlīmēta mūziķu grupas mēģinājumu telpa utt. Izrādes otrā cēliena laikā "bloķene" rotē, atklājot vēl divas plaknes – viena no tām tiek izmantota kā ekrāns, uz kuras projicē videoattēlu. Scenogrāfija kopumā vērtējama kā vidi ilustrējošs materiāls, kas ne mirkli netiek abstrahēts no dzīves realitātes. Šī tendence, manuprāt, vērtējama pozitīvi, jo pārliekā distancēšanās no reālijām, kas dažādus objektus liek iztēloties vienīgi savā fantāzijā, ja vien tas netiek darīts patiešam virtuozi, bieži vien skatītāju distancē no izrādes satura un iecerētā vēstījuma. "Čīkstošajam klusumam" attiecīgā scenogrāfija, manuprāt, ir atbilstošs risinājums. Iespējams, ka improvizēto dzīvokļu vide varēja būt kolorītā un priekšmetu ziņā nedaudz askētiskāka, lai, skatoties izrādi, skatītāja skatiens neklīstu no viena telpas priekšmeta pie citiem, bet vērotu aktieru darbību, līdzīgi kā tas iepriekš risināts tās pašas lugas iestudējuma igauņu lakoniskajā skatuves iekārtojumā Teater NO991. Taču, ņemot vērā, ka izrādes latviešu variantā aktierspēle brīžiem atslābst, skatītāja skatienam dotā iespēja paklejot un papētīt scenogrāfa sarūpētās detaļas ir lieliska laika pavadīšana līdz aktierspēles intensitāte atkal uzņem apgriezienus. | ||||||||||
| 1 Vairāk par lugas iestudējumu – GEP jeb Gorjačije estonskije parņi (oriģinālais lugas un iestudējuma nosaukums Igaunijā) un mākslinieces Enes-Līsas Semperes (Ene-Liis Semper) veidoto skatuves scenogrāfiju skatīt Teater NO99 mājas lapā www. www.no99.ee/eng/lavastused.php?nid=33 (skat. 25.02.2011.). | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
