VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par LMA studentu zīmējumu izstādi [22.02.2011. 13:59] Latvijas Mākslas akadēmijas studentu zīmējumu izstāde 09.02.–26.02.2011. Latvijas Mākslas akadēmijas auls | ||||||||||
 Elīnas Zundes zīmējuma fragments | ||||||||||
| Santa Mičule: Pēdējā laikā medijos specifisku mākslas izstāžu sakarā (piemēram, nesenās latviešu arhitektiem veltītās personālizstādes) esmu manījusi izteikumus, kas mudina ar ekspozīcijām uzrunāt ne tikai konkrētās jomas speciālistus un interesentus, bet arī ieinteresēt plašāku auditoriju. Šobrīd šī mērķauditorijas paplašināšanas ideja šķiet vairāk ekonomisko apstākļu inspirēta, nevis vēlmē izglītot sabiedrību. Turklāt, ņemot vērā vidējā Latvijas iedzīvotāja attieksmi pret izstādi kā "svētdienas izklaides" iespēju, uz masām tendēta kultūrpolitika draud deprofesionalizēt šādu izstāžu saturu. Profesionāļu lokam paredzēta šķiet arī Latvijas Mākslas akadēmijas studentu zīmējumu izstāde, jo tajā izstādīto darbu vērtību un kvalitātes spēj novērtēt un izbaudīt tikai tie, kas ar zīmēšanu ir vairāk vai mazāk uz "tu". Tā kā akadēmiskā zīmēšana kā mācību pamatmetode LMA joprojām ir aktuāla, šāda izstāde šķiet pašsaprotams veids, kā palepoties ar izkoptu tradīciju, kuras rezultāti visbiežāk nav apskatāmi ārpus akadēmijas. Lai gan no otras puses tas, ko nosacīti varētu dēvēt par "akadēmismu", pēdējā laikā ir reanimējies arī kā laikmetīgās mākslas tendence – interese par reālistisku, anatomiski precīzu attēlojumu ir vērojama daudzu jaunās paaudzes mākslinieku darbos. Iespējams, ka tā ir likumsakarīga reakcija uz šādu kvalitāšu trūkumu mākslas telpā, kurā ilgu laiku dominējis skaļais, ekspresīvais un konceptuālais. Tomēr centieni eksponēt un atspoguļot "visa studiju laika uzdevumu apjomu" (1), uzsverot dažādību, šoreiz nešķiet līdz galam izdevušies; šai izstādei nedaudz pietrūkst tā pamatīguma, ar ko asociējas vārdi "LMA akadēmisko mākslas studiju tradīcijas stūrakmens" (2). Pirmkārt, vārds "tradīcija" saistās ar lielāku darbu apjomu, nekā piedāvā šī izstāde, kas drīzāk izskatās pēc "atvērto durvju dienu" stenda. Otrkārt, daudzveidība šoreiz dominē izpildījumu neviendabīgajā kvalitātē, nevis tēmu, laika posmu vai materiālu izvēlē. Lai arī tas nav bijis apzināts izstādes mērķis, izstādītie pagājušā gadsimta vidus darbi neizbēgami veido dialogu ar mūsdienās tapušajiem darbiem, liekot atskārst, ka ar laiku diemžēl mazinājusies zīmētāju profesionalitāte. Šie pāris senāk tapušie darbi radīja arī vēlmi pēc lielāka retrospektīvisma, kā netiešs norādījums tam, kur tad paslēpti "īstie dārgumi". Dārgumus, protams, saskatīju arī mūsdienu mākslinieku zīmējumos – ikviens, kurš kādreiz ir izmēģinājis savus spēkus akadēmiskajā zīmēšanā, zina, ka tas, pirmkārt, ir meditatīvi intelektuāls, pat kontemplatīvs process, kurā radošums un oriģinalitāte ir sekundāras vērtības. Saglabāt individuālismu, nezaudējot tehnisko profesionalitāti, iespējams, ir augstākā pilotāža zīmēšanā, tāpēc šajā izstādē priecājos par tiem, kam tas ir izdevies (piemēram, Elīnai Zundei un Atim Jēkabsonam). Taču nedaudzos izstādīšanas vērtos darbus aizēno daudzi mazāk profesionālie darbi, liekot jautāt, vai tiešām darbu "daudzveidība" ir svarīgāka par izstādes kopējo kvalitātes līmeni? Ja LMA patiesi lepojas ar saviem sasniegumiem zīmēšanas jomā, darbu atlasei šāda veida izstādēs būtu jābūt daudz kritiskākai. (1) www.lma.lv/index.php?parent=1470 (2) Turpat. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
