VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vai viegli būt pa vidu starp “svētdienas māksliniekiem” un komerciālu kiču Alise Tīfentāle, Mākslas zinātniece Baltijas jūras valstu mūsdienu mākslas biennāle Rauma Biennale Balticum 2010 – “Jūra, kas jauns?” 12.06.–19.09.2010. Raumas Mākslas muzejs | |
| Ceļojot no Rīgas uz Helsinkiem, no Helsinkiem uz Turku un tālāk uz Raumu, lai apskatītu šīgada Rauma Biennale Balticum, vairākos pieturpunktos redzētais izveidoja vīziju par Latvijas mākslas nākotni. Latvijas mākslinieku dalība nedaudzās cienījamās starptautiskās izstādēs liecina par to, ka Latvijā mākslinieki strādā, rada un domā. Bet neskaidrs paliek jautājums – vai šeit un tagad ir arī kāds racionāls pamats “būt māksliniekam”? Latvijas mākslas nākotnes scenāriji Augusta pēdējās dienās Somijas pilsētās skatītās izstādes šķita gluži vai pravietiskas. Helsinku mūsdienu mākslas muzejā Kiasma krievu gleznotāja, portretista Iļjas Glazunova (dz. 1930) darbu izstāde.(1) Krāšņi iekārtotā ekspozīcija “Iļja Glazunovs un Somija” nekautrīgi demonstrēja savdabīgu kiču – kā no pasaku grāmatu ilustrācijām skatītāju uzlūkoja padomju gleznotāja 20. gs. 70. gados radītie Somijas sabiedrības elites portreti. (Ekspozīcijas komentārs gan atsaucās uz Bizantijas un senkrievu vizuālās mākslas tradīcijām.(2)) Somijas prezidents, dizaina zīmola Marimekko izveidotāja, politiķi un kultūras darbinieki. Var tikai brīnīties par gaumi, kas piemitusi cilvēkiem, kuriem taču būtu jābūt smalki niansēta pelēkā un vispār visa ziemeļnieciskā cienītājiem. Pusceļā starp Helsinkiem un Raumu atrodas Turku – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2011. gadā. Privātā muzeja Aboa Vetus & Ars Nova laikmetīgās mākslas izstāžu zālē – Eiropas naivistu un tautas mākslinieku darbu izstāde “Neierāmētie” (Not to be Framed). Tā savā veidā sasaistīja gan Glazunova parādīšanos cienījamā laikmetīgās mākslas institūcijā, gan attālās Raumas biennāles savrupo, it kā pret straumi vērsto kursu. Naivistu izstādē bagātīgi bija pārstāvēti dažādi radoši risinājumi, kas ļauj izpausties bezbudžeta apstākļos, – mākslai noder otrreiz izmantoti izejmateriāli un sadzīves priekšmeti; plaši bija pārstāvēti rokdarbi, asamblāžas un kolāžas. “Mūsdienu tautas māksla (..) balstīta uz iekšēju nepieciešamību radīt, nevis uz kādu finansiālu labumu vai vēlmi iekļauties mākslas pasaules apritē. Mūsdienu tautas mākslinieki attīsta savus izteiksmes līdzekļus, nerēķinoties ar robežām vai gataviem modeļiem,” vēstīja izstādes komentārs. Māksla kā hobijs, “svētdienas mākslinieku” fenomens un radīšana tīrā Kunstwollen jeb “mākslas gribas”(3) vārdā, ne profesionālas karjeras dēļ – viens no Latvijas mākslas un mākslas teorijas nākotnes scenārijiem. Ja Latvija nevar atļauties profesionālu, nekomerciālu mākslu un mākslas zinātni, tad mākslai jākļūst par hobiju. Māksliniekiem un teorētiķiem jābūt spējīgiem producēt kaut ko vērā ņemamu (bet izmaksu ziņā noteikti lētu) divas reizes gadā, kad ir masveida pieprasījums pēc viņu profesijas (Muzeju naktī un Baltajā naktī). Pārējā laikā jānodarbojas ar kaut ko citu. Vai arī jākļūst par savveida glazunoviem. | |
 Eiropas naivās un tautas mākslas izstāde "Neierāmētie" muzejā 'Aboa Vetus & Ars Nova' Turku. Ekspozīcijas fragments. Foto: Alise Tīfentāle | |
| Nomales kultūrpolitika Baltijas jūras valstu mūsdienu mākslas biennāle Raumā notiek kopš 1985. gada. Kā 2002. gadā pecīzi norādījusi māksliniece Frančeska Kirke, “biennāles eksistence tik nelielā pilsētiņā kā Rauma ir kultūrpolitisks fenomens”(4). Biennāles ieceri savā ziņā var pielīdzināt Vernera Hercoga filmas “Fickaraldo” galvenā varoņa apsēstībai, jo Rauma ir Somijas mazpilsēta – etnogrāfiskais muzejs, UNESCO pasaules kultūras mantojuma objekts, nevis laikmetīgās mākslas citadele. Šeit laikmetīgo mākslu nerada – vismaz ne tādos mērogos un ar tādu infrastruktūru kā metropolēs.(5) Bet kāpēc gan mākslu nevarētu šeit skatīt? Un tieši īpašā atrašanās vieta (Raumā nevar nokļūt “pie reizes” vai “pa ceļam”, uz turieni jādodas apzināti ) piešķir biennālei neatkārtojamu raksturu. Par biennāli pat Google neko prātīgu neatrast, un arī Raumas Mākslas muzeja mājaslapā uzreiz neizdodas iegūt informācijas minimumu – preses relīzi, mākslinieku vārdus un norādi par muzeja darbalaiku. Protams, menedžmenta un tirgzinības jaudai ar mākslas kvalitāti sakara nav, vairāk ar tādiem statistiskiem rādītājiem kā apmeklētība, prestižs un recenziju skaits. Bet jau 1994. gadā Helēna Demakova, Raumas biennāles kuratore, norādīja, ka “visdažādāko tēlu sakopojums, šķirts no saviem radītājiem, uzbur dīvainu atmosfēru. Šiem tēliem nav nekāda sakara ar politiķu iecerēm un izstādes “mārketinga” centieniem, un tomēr tie ir daļa no dzīves, kurā ir vieta gan jēdzienu profanācijai, gan public relations burzmai.”(6) Reģionālais princips, kas ir pamatā biennālei, un no jebkāda kulturāla Grand Tour maršruta attālinātā notikuma vieta savā ziņā attiecināmi uz mūsu (galvenokārt – triju Baltijas valstu) mākslas statusu pasaules kontekstā. Protams, “mūsu” māksla nokļūst galerijās Londonā un Ņujorkā, tā skatāma Venēcijas, Maskavas, Sidnejas biennālēs un reizumis nonāk kādās pārticības valstu privātkolekcijās. Taču tikai šajā, no Rietumeiropas egocentriskā skatpunkta raugoties, nomaļajā vietā, piejūras mazpilsētas klusumā un mierā tā ir mājās. Vēsturiski liela nozīme šīs izstādes kopējā tēla un reputācijas veidošanā bijusi kuratora darbam. Pirms desmit gadiem, recenzējot 2000. gada Rauma Biennale Balticum, Ieva Auziņa atzīmēja: “Apzinoties Raumas somiski provinciālo šarmu, atmetot liekas ambīcijas un novērtējot pārbaudītas vērtības, jāatzīst, ka astoņdesmito gadu vidū aizsāktā tradīcija sevi ir attaisnojusi, jo, kaut vai pārskatot iepriekšējo gadu Raumas izstāžu katalogus, ir iespēja izdarīt samērā precīzas atkāpes pēdējo desmit gadu mākslā. (..) Veiksmīgas ir bijušas iepriekšējo gadu konceptuālās ievirzes, kuras veidojuši tādi kuratori kā Barbara Štrāka, Helēna Demakova un citi.”(7) Savukārt kopš 2002. gada Raumas biennāli veido viena komanda – galvenais kurators Janne Koski un Henna Paunu. Lai cik aktuālas un daudzsološas būtu bijušas pēdējās desmitgades biennāļu tēmas,(8) šīgada uzsaukums “Jūra, kas jauns?” radīja nelielas aizdomas par ideju apsīkumu un atgriešanos pie tradīcijas, kas pārāk labi pazīstama no padomju perioda. Deklaratīva tautu vienotība un radošo kolektīvu pulcēšanās tematiskos pasākumos no sērijas “Pie Dzintara jūras”, “Cilvēks un jūra”, “Dzintarzeme” utt. nekādi nespēj asociēties ar jēgpilnu, saturisku kopējo ideju. Saskaņā ar šo uzsaukumu kuratori bija izvēlējušies darbus, kuros tieši vai netieši izmantots ūdens un piedalās jūra kā reāls vai tēlains spēlētājs. Jāatzīst, ka ekspozīcijas “tematiskums” attiecināms vienīgi uz darbu formālo pusi, kritērijs – ūdens vai jūras (tēla, jēdziena vai materiāla) klātesamība. | |
 Iļja Glazunovs. Krievu skaistule. Koks, eļļa, kolāža. 'Amer Sports Oyj' kolekcija. 1968. Darbs ietilpst Glazunova darbu sērijā, ko iedvesmojusi krievu folklora un ikonas. Pazīstama kā "Krievu Mona Liza". Foto: Alise Tīfentāle | |
| “Cilvēks un jūra” mūsdienu interpretācijā Kā spēcīgākais darbs biennāles ekspozīcijā izcēlās Sergeja Bratkova (Krievija) videoinstalācija Balaklavsky Drive. Cilpā atskaņota popdziesmas fragmenta pavadījumā melnbaltā video redzami zēni, kas pa kārtai lec ūdenī kādā pēc izskata militārā vai industriālā (jebkurā gadījumā bērnu peldvietai nepiemērotā) krastmalā. Savukārt telpas pustumsā ekrāna priekšā izvietoti dzelzsbetona bluķi ar draudīgi izslietiem metāla karkasa fragmentiem. “Pirms simt piecdesmit gadiem Balaklavas kaujas laikā, lai padarītu savus kareivjus drosmīgākus un pierādītu, ka briti neprot šaut, karognesējs Demidovs uzkāpis uz uzbēruma pie ierakumiem un ienaidnieka tiešā redzamībā pastaigājies pa uzbērumu ar cigareti zobos. Manā darbā Balaklavas zēni aizrautīgi nirst līcī, kas pilns ar dzelžiem. Esmu nobijies: viņu dzīvība ir briesmās. Bet es viņus apskaužu. “Dzīvot skaistu dzīvi un nomirt jaunam” ir tas, ko es neesmu pratis izdarīt,”(9) saka mākslinieks. Nostalģija pēc tikai pusaudža vecumā attaisnojamas pārdrošības un adrenalīna, ietērpta raupjā betona, lipīgās popdziesmas un melnbaltā video formā, trāpīgi un freidiskā garā sinhronizē libido un nāves dziņu. Biennālē piedalījās Miks Mitrēvics ar instalāciju “Trauslā daba”. Atvērts logs ar vējā plīvojošiem aizkariem, aiz loga jūrmala ar pārīti, kas apskāvušies skatās saulrietā, – var teikt, ka darbs attīstīts un modificēts no tiem izteiksmes līdzekļiem un tēliem, kuri veidoja “Trauslās dabas” ekspozīciju Venēcijas biennālē. Līdzīgi kā Venēcijā, arī Raumā telpiskā instalācija bija papildināta ar videokameru, kas tiešraidē blakus telpā demonstrēja gatavo filmiņu no sarežģītā “uzņemšanas laukuma”. Telpisku instalāciju bija izveidojuši arī Kaspars Groševs, Darja Meļņikova un lietuviešu māksliniece Rūta Kiškīte kopdarbā “Sala”. Maziem pārsteigumiem, skaņas un gaismas efektiem piepildīta izolēta telpa, kas var atgādināt piedzīvojumu datorspēlēs sastopamās pamestās istabas (parasti tādās, klikšķinot uz objektiem, var atrast “aptieciņu” vai “dzīvību”, kādu derīgu “ieroci” vai, gluži otrādi, iedarbināt kāda ļaunā spēka pamošanos blakus telpā). Autori, komentējot darbu, teic: “Tas ir par šaubām, apsēstību un šo abu kombināciju (Kaspars). Par novecošanu (Rūta). Tā ir arī vīzija par uzticību un cerību (Darja).”(10) Gribot negribot šis darbs top salīdzināts ar Mika Mitrēvica “Trauslo dabu”. Iespējams, atšķirību ir vairāk nekā kopīgā, tomēr šādā neliela izmēra ekspozīcijā vispirms izceļas analoģijas izteiksmes līdzekļu ziņā (telpiska instalācija, sīku detaļu kompozīcija, dažādu “pagaidu” risinājumu izmantojums, gaismas efekti un pat līdzīgās smilšu kaudzītes). Daudznozīmīgu sīkdetaļu inscenējums var atsaukties uz kino uzņemšanas laukumu, izrādes scenogrāfiju, kādu nosapņotu vidi, kuras iespējamais tulkojums nekļūst uzbāzīgi deklaratīvs un netraucē ar naratīvu. Laura Stasjulīte (Lietuva) nepretenciozi eksponētā videodarbā “Izkāpšana” (dokumentālā reportāžā bez vārdiem) sniedz komentāru par ikdienas absurdu. Klaipēdas ostā piestāj milzīgs kruīza kuģis, no tā nokāpj cienījama vecuma Rietumu tūristu bars. Šķiet, īsti nesaprotot (un nemaz negribot saprast), kur un kāpēc viņi atrodas, tūristi grozās starp speciāli saorganizēto drūzmu: tautumeitas ar amatniecības izstrādājumiem, folkmūzikas grupa, vēl šādu tādu nieku pārdevēji, kas visi izmisīgi cer, ka kaut ko izdosies pārdot šī kuģa pasažieriem. Abstrahējoties no mūsdienām, akurāt tā var iedomāties iezemiešu parādīšanos ieceļotājiem no Spānijas un Portugāles pirms pāris gadsimtiem. Nākas novērsties ar zināmu kauna izjūtu, jo šķiet, ka visai Austrumeiropai pielipis šāds eksotisku aborigēnu paštēls un uz to lielā mērā orientēti daudzi mūsu “kultūras pasākumi” cerībā, ka kāds turīgs Rietumeiropas pilsonis, mūsu aizrautīgās koklēšanas aizkustināts un jāņusiera iekārdināts, iemetīs monētiņu cepurē. Kārtīgs koloniālisma (bez jebkādiem “post”) diskurss, ko paši ar lielu prieku kultivējam. Ja kādam Rīgā tā nešķiet, tad palasiet, piemēram, ko vēsta laikraksti par šīgada vasarā notikušo NATO Parlamentārās asamblejas deputātu vizītēm Latvijas laukos: “(..) delegācija apskatīja pils atjaunoto daļu, pagalmā iepazinās ar vietējo amatnieku darinājumiem, noskatījās seno deju grupas priekšnesumu. (..) Kāds parlamentārietis no Bulgārijas apliecinājis, ka abas pilis ir saistoši apskates objekti. Amatnieku darinājumus viņš aplūkojis ar interesi, bet neko neesot nopircis. (..) Tirgotāji pils pagalmos iekārtojušies pēc pulksten 13, viesi ieradās pirms pulksten 16. Ilgā gaidīšana drēgnajā laikā nebija patīkama. Vietējo ražojumu pirkšanai ārzemnieki nebija gatavojušies.”(11) | |
 Kaspars Groševs, Darja Meļņikova, Rūta Kiškīte. Sala. Instalācija. 2010. Foto no Raumas Mākslas muzeja publicitātes materiāliem | |
| Poļu mākslinieces Julitas Vojcikas darbs “Cilpa” piesaistīja uzmanību ar asprātīgo un neracionālo ieceri. Video dokumentēts procesuāls mākslas darbs – ceļojums ar prāmi no Gdiņas Polijā uz Karlskrūnu Zviedrijā. Pēc mākslinieces lūguma prāmis maršrutā veic negaidītas izmaiņas un citādi taisnajā ceļā apmet elegantu cilpu Baltijas jūras vidū, pēc tam rātni turpina doties uz mērķi. Pēdējo gadu bioloģiski tehnoloģiski politisko aktualitāti mākslā demonstrēja somu mākslinieks Tapio Mekele sadarbībā ar M.A.R.I.N. (mediju mākslas pētniecības starpdisciplinārais tīkls). Instalācijā “Zilganzaļš” konteinerā, kas izveidots pēc Baltijas jūras kontūrām, tiek audzētas zilaļģes. Šīs aļģes ir gan jūras ūdens piesārņojuma indikators, gan arī esot bijusi pirmā dzīvības forma uz Zemes, kas saražojusi atmosfēras izveidei nepieciešamo skābekli. Autori norāda, ka ar šo miermīlīgo aļģu audzēšanas aktivitāti viņi uzdod jautājumu: “Vai Baltijas jūras pārvēršana par biomasas audzētavu “zaļās” enerģijas vārdā būtu ētiski pieņemama?”(12) Biennālei piemīt retrospektīvs raksturs – ekspozīcijā tiek iekļautas aprobētas, pārbaudītas vērtības. Izstāde kārtējo reizi nostiprina mākslinieka autoritāti un dara pieejamu viņa darbu skatītājiem jaunā mākslas kontekstā. Lai arī šī biennāle nav pirmā vieta, kas nāktu prātā Budakam, Obristam vai jebkuram citam lielmēroga kuratoram jaunas un satriecošas mākslas meklējumos, Raumas biennāle un dalība tajā pirmkārt ir svarīga katram dalībniekam un, protams, arī Latvijai kā pie Baltijas reģiona kultūras telpas piederīgai valstij. Biennāles rīkotāji godprātīgi pilda savu misiju apkopot un demonstrēt kvalitatīvus mākslas faktus, kas radīti tieši šeit, Baltijas jūras krastā, un Latvijas mākslinieku līdzdalība veido reģiona kopīgo portretu. Savā ziņā simboliska izstāde, kas sajūtu līmenī vēsta par mūsu savrupo, nedaudz attālo un nošķirto telpu (lai arī viss atkarīgs no atskaites punkta, ko uzskatīt par centru). Trim Baltijas valstīm un Somijai kopīgā tautas zemnieciskā / laucinieciskā vēsture ar strauju iesaistīšanos Rietumu kultūras un intelektuālās dzīves procesos 19. gadsimtā te manifestējas kā Raumas kultūrvēsturiskais fons (saknes), uz kura uzplaucis šķietami neiederīgais laikmetīgās mākslas zieds. Raksta autore pateicas Ziemeļu Ministru padomei par stipendiju Ziemeļvalstu–Baltijas kultūras mobilitātes programmas ietvaros, kas sniedza iespēju apmeklēt Somiju. (1) Tai sekoja visai konvencionāla, plašas publikas uzmanībai adresēta izstāde “Krējums” ar YBA darbiem no somu privātkolekcijām. Apakšnosaukums “Hērsts un viņa laikabiedri” izsaka visu. No 2010. gada 10. septembra līdz 7. novembrim. (2) Vanhala, Jari-Pekka. Who recalls Glazunov?. Kiasma Magazine, 2010, No 45, Vol. 12, p. 13. (3) Mākslas vēsturinieka Aloiza Rīgla 1893. gadā lietots termins. (4) Kirke, Frančeska. Rauma Biennale Balticum. Studija, 2002, Nr. 25, 48. lpp. (5) Raumā, ar laika un telpas distanci atskatoties uz vienu no svarīgākajiem mūsdienu mākslas notikumiem Latvijā – Cēsu Mākslas festivālu, nostiprinājās viedoklis, ka nav jāpiekrīt festivāla konferencē izskanējušai replikai, ka nepieciešams piesaistīt “lokālos māksliniekus”, kas dzīvo un rada Cēsīs. (6) Demakova, Helēna. Sapnis vasaras naktī. Pirmpublicējums somu un angļu valodā katalogā Rauma Biennale Balticum ’94 (Rauma: Rauman Taidemuseo, 1994, p. 11–25). Citēts pēc: Demakova, Helēna. Citas sarunas. Rīga: Vizuālās komunikācijas nodaļa, 2002, 120. lpp. (7) Auziņa, Ieva. Rauma Biennale Balticum 2000. Atgriežoties nākotnē (Retracing the Future). Studija, 2000, Nr. 5, 30. lpp. (8) Piemēram, “Pamatelementi” (Basic Elements, 2002), “Vai tu runā ar mani?” (Talking to Me?, 2004), “Mosties!” (Wake up!, 2006), Flower Power (2008). (9) Rauma Biennale Balticum 10. Rauma: Rauman Taidemuseo, 2010, p. 25. (10) Turpat, 37. lpp. (11) Auzāns, Vilnis. NATO parlamentārieši iegriežas arī Bauskā. Bauskas Dzīve, 2010, Nr. 62, 2. jūn., 10. lpp. (12) Rauma Biennale Balticum 10, p. 48–49. | |
| Atgriezties | |
