VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kristiana Brektes izaicinājums Sniedze Sofija Kāle, Mākslas zinātniece Kristians Brekte. “Rīgas madonnas” 25.10.–17.12.2010. Galerija “Alma” | |
| Galerijā “Alma” no 25. oktobra līdz 17. decembrim sevi pieteicis ļoti interesants divu cilvēku – mākslinieka Kristiana Brektes un kuratores Ievas Kulakovas – projekts “Rīgas madonnas”. | |
 Kristians Brekte. Izstāde "Rīgas madonnas". Ekspozīcijas fragments. 2010. Foto: Didzis Grodzs | |
| Kristiana Brektes mākslinieciskā prakse līdz šim ir gājusi ciešā saķerē ar skandālista – nemiernieka slavu. Viņa izvēlētās darba tēmas vai elementi bieži izraisa vētrainas diskusijas un protestus, jo tās precīzi trāpa konservatīvāku uzskatu pārstāvju – ētikas normu sargātāju – modrajā uzmanībā. Un kas var būt glaimojošāk par sašutušu morāles aizstāvi, kurš savu nestabilo pārliecību cenšas nostiprināt un aizsargāt ar uzbrukuma taktiku? Māksliniekam nemierniekam ir izdevies pierādīt, ka šī morāle ir liekulīga. Tas, kas ir patiesi dzīvs un īstens, nevar būt apdraudēts un aizsargājams. Studenti, ieraugot gleznā “Zilais lakatiņš” attēlotajai meitenei uz krūtīm nelielu nacistu svastiku, atlēca kā no nelabā un panāca darba izolāciju no kopējās mākslinieku izstādes augstskolas telpās. Valmieras pilsētas amatpersonas, lai gan pārdzīvoja Kristiana Brektes solīto nāvi vienas minūtes laikā, taču tāpēc nebija mazāk pikti un pavēlēja aizvākt baneri. Provokatīvo darbu un to izraisīto skandālu sarakstu varētu turpināt, taču visur atkārtojas viens ļoti zīmīgs scenārijs, kas liecina, ka Kristians Brekte ir apveltīts ar intuitīvu spēju uztaustīt mūsu sabiedrības uzskatu vājās vietas. Tā, piemēram, nesenajā mākslinieka personālizstādē “Morgs” (2008, galerija “1. stāvs”) bija aplūkojamas nobrauktu vai mirušu dzīvnieku fotogrāfijas kastēs – izgaismota nāve. It kā jau dabiski, arī cilvēki dažādos veidos tiek aizrauti tajā saulē, taču Rietumos neveselīgi sakāpinātā interese par dzīvnieku tiesībām atbalsojās arī izstādes apmeklētāju vidū. Mierinājumam varam piebilst, ka līdz Francijas dzīvnieku tiesību cīnītājiem mums vēl ir, kur augt, jo 2010. gadā, kad beļģu mākslinieks Vims Delvojs (Wim Delvoye) Nicas Modernās un laikmetīgās mākslas muzejā izlika cūciņu izbāzenīšus ar tetovējumiem, sekoja draudi par izstādes sabotēšanu ar protesta akciju. Šoreiz Kristians izraudzījies citu sabiedrību kaitinošu tēmu – prostitūciju, taču šī ir vismazāk provocējošā personālizstāde, kāda sastopama viņa radošajā biogrāfijā. Šeit jāpiesaka izstādes līdzautores Ievas Kulakovas nopelns. Izstādes autors pats pieaicināja līdzdarboties mākslas zinātnieci, jo vēlējās savām izstādes varonēm piešķirt papildu dimensiju, kas izdevies ļoti veiksmīgi, tādējādi par skatītāju aplūkošanas (vērtēšanas) objektu kļuvis arī pavadošais teksts. Rezultātā izstāde neaprobežojas tikai ar šīs sabiedrības pārstāvju ārējiem portretējumiem un “tīksmināšanos” par “pagrimušo sieviešu” likteņiem, bet diezgan visaptveroši ļauj izsekot un pietuvoties viņu iekšējai pasaulei. | |
 Kristians Brekte. Samanta. Papīrs, akvarelis. 174x120 cm. 2010. Publicitātes foto | |
| Izstādes dokumentāli pētnieciskais saturs devis iespēju nonākt pie pāris interesantiem secinājumiem. Pateicoties jautājumiem, skatītājiem atklāti ikdienišķi atpazīstami sīkumi, piemēram, mīļākā grāmata vai filma (starp citu, laikam jau nevaram uzskatīt par nejaušību faktu, ka trīs no septiņām nejauši atrastajām prostitūtām par savu mīļāko grāmatu nosauca Mihaila Bulgakova darbu “Meistars un Margarita”) vai eksistenciālie baiļu (piemēram, nāve vai tuva cilvēka zaudēšana) vai ticības (Dievs, augstākie spēki vai pilnīga neticība) avoti, kas neatkarīgi no stāvokļa sabiedrībā ir pazīstami un saprotami visiem. Skatītāja empātijas atraisa Ievas Kulakovas izjustais sieviešu dzīvesstāstu izklāsts, kurā no cita uz citu pārceļo liecības par nežēlīgā likteņa prasībām (bojā gājis vai aizceļojis dzīvesbiedrs vai citi apstākļi, kas atstāj bez iztikas ģimenes) – izšķirošiem punktiem viņu nonākšanai peļņā uz ielas. “Rīgas madonnu” motivācija – paēdināt savu bērnu vai nodrošināt mammas iztiku vai brāļu un māsu iespēju skoloties – ir tā pati, kas tūkstošiem latviešu liek pamest dzimteni, lai dotos peļņas darbos ārzemēs, tikai viņas izvēlējās ātrāko iespēju tikt pie naudas. Izmisuma solis vēlāk pāraug rutīnā, no tās, kā liecina divi stāsti, ir iespējams arī izrauties, taču “morālās paģiras” reti kura spēj apkarot, nenoslīkstot alkohola dzelmē vai narkotiku reibonī. Bezdibenis, gar kura malu izstādes varones min savu ikdienas taciņu, ir baiss. Ieskatīties tajā nenozīmē attālināti tīksmināties par svešo sieviešu dzīves gājumiem, bet atpazīt izmisuma ņirdzīgo seju, ko kaut kad ir nācies sastapt ikvienam no mums. Izstādes kuratore dalās ar savām personiskajām izjūtām komentāros, kāpinot izstādes kopējo iedarbības dramaturģiju, ko papildina Kristiana Brektes vizualizētie tēli. | |
 Kristians Brekte. Aleksandra I. Papīrs, akvarelis. 174x120 cm. 2010. Publicitātes foto | |
| Izvērstais teksta klājums, lai gan noformēts uz tradicionāli baltas pamatnes, dominē pār izstādes vizuālo materiālu. Kristians Brekte veiksmīgi izvēlējies piemērotāko no tehnikām “madonnu” portretēšanai – akvareļa trauslās līnijas un netīrie samazgājumi darbojas kā tieša alegorija par šo sieviešu būtību, tomēr ne visur tie spēj izsekot emocionāli nospriegotajai teksta informācijai. Sabalsošanās kopīgā unisonā ieskanas portretos “Aleksandra I”, “Kitija” un “Samanta”. Iespējams, tāpēc, ka pārējo darbu fragmentārās kompozīcijas nesakrīt ar izstādes galveno ieceri – “vēlmi pietuvoties indivīda sakāpinātās jutekliskās patības atklāsmei”, bet drīzāk tiecas izvairīties, izmantojot mūsdienu mākslā izplatītu “netīšo” realitātes fiksēšanas paņēmienu. Tas pats sakāms par fotogrāfijām, kurās redzamas reālistiskas detaļas, bet to nevar pārmest autoram. Iecerētā koncepcija (“madonnas” ar vienreizējās kameras palīdzību iemūžina savus “pozitīvo impulsu sniedzējus”) diemžēl realizējusies tikai divos gadījumos un pierāda iedarbību, dodot skatītājam iespēju pietuvoties vēl ciešāk izstādes galveno varoņu dzīves telpai. Kristiana Brektes lielformāta akvareļi ir uzrunājoši kā patstāvīgi mākslas darbi – vizuāli iedarbīgi un pārliecinoši, taču, cik tiem izdodas atklāt izstādes kopējo ieceri, idealizēt un “pacelt” konkrētās “Rīgas madonnas”, jau ir cits jautājums. Izstādi varētu uzskatīt par zināmu mākslinieka ieceru evolūciju, tomēr formālā interesenta un intuitīvā provokatora asinsbalss šķita patiesāka par “peredvižņiku” pieeju. | |
| Atgriezties | |
