VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Minka nāk!" [01.02.2011. 15:31] Izstāde "Minka nāk!" 21.01.–27.02.2011. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazā zāle | ||||||||||||||
| Arta Vārpa: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē līdz 27. februārim apskatāma izstāde, kas pievilina un, pēc pozitīvajām atsauksmēm publiskajā telpā spriežot, valdzina plašu un dažādu cilvēku auditoriju. Kā jau vēsta nosaukums – "Minka nāk!", izstādē apskatāmi darbi, kurus vieno kopīga pazīme – tie ir darbi, kuros redzams kaķis. Izstādes koncepcija pārliecinoši norāda uz to, ka tā veidota, lai mudinātu izstādi apskatīt plašu cilvēku loku, galvenokārt ģimenes ar bērniem. Mīlīgais izstādes plakāts pie muzeja, relīzes plašsaziņas līdzekļos, kurās vienkārši un rotaļīgi vēstīts par to, ka muzejs aicina cilvēkus apskatīt izstādi, kuru galvenie varoņi ir neatkarīgie un valdzinošie cilvēku līdzgaitnieki kaķi, ir ļoti tiešs veids, kā uzrunāt publiku un mudināt ģimenes brīvdienā atnākt uz muzeju. Un tas ir apsveicami! Vienlaikus jāteic, ka akcentētā kaķu tēma, kurai veltīts jūsmīgs izstādes apraksts, arī citāti par kaķu būtību un paradumiem, kas lasāmi pie vairuma izstādes darbu (bet kuriem ar pašiem mākslas darbiem nav nekādas saistības), ar mākslu ciešāk saistītam skatītājam var šķist kaitinoši un pārspīlēti. Gluži vai gribas uzdot jautājumu – ko tad galu galā skatītājam piedāvā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs – kaķu izstādi vai mākslu? Problēma, šķiet, slēpjas vienīgi izstādes tēmas pasniegšanas veidā, jo paši izstādes darbi nenoliedzami ir mākslinieciski augstvērtīgi un redzēšanas vērti. Darbi, starp kuriem redzams dažādu paaudžu latviešu mākslinieku veikums, atstāj iespaidu, ka tie atlasīti ļoti pārdomāti un rūpīgi. Pārstāvēta kā glezniecība, tā arī tēlniecība un grafika. Izstāde sniedz lielisku iespēju savām acīm redzēt augstvērtīgus Latvijas mākslas dižāko meistaru darbus, kuri nav apskatāmi muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Pie šādiem izstādes spožumiem noteikti pieder Kārļa Miesnieka "Meitene ar kaķi", Ģederta Eliasa "Karija ar melno kaķi", kā arī abi tēlnieka Teodora Zaļkalna veidotie kaķi (viens bronzā, otrs granītā). Atzinīgi vārdi sakāmi arī par izstādes iekārtojumu. Lai arī darbu ir ļoti daudz, tie eksponēti pārdomāti un līdz ar to ir labi uztverami. Nelielu pārblīvētības sajūtu rada tēlniecības darbi. Varbūt būtu pieticis, ja no tiem izstādē būtu redzami tikai jau minētie Zaļkalna kaķi un izstādes plakātā izmantotais Oļega Skaraiņa "Kaķis (Mufis)". Jāpiebilst, ka abi Zaļkalna kaķi būtu pelnījuši atrasties uz augstākiem postamentiem, kas ļautu tos pienācīgi apskatīt. Līdzās glezniecībai un tēlniecībai izstādē izvēlēti izteiksmīgi un daudzveidīgi grafikas darbi, starp kuriem izceļamas Oļģerta Ābelītes, Aleksandra Dembo un Māra Subača grafikas. Vesela siena izstādē atvēlēta grāmatu ilustrācijām un izstādi veiksmīgi noslēdz (ja to skatās pa zāli pārvietojoties pulksteņa rādītāja virzienā) Ināras Garklāvas ilustrācijas animācijas filmai "Kaķīša dzirnavas". Atliek aicināt visus kaķu mīļus izstādi apskatīt – tā noteikti jūs iepriecinās. Un gribas domāt, ka izstādē redzamie lieliskie darbi uzrunās arī tos skeptiķus, kuriem šķiet, ka šoreiz ar vienkāršību skatītāju uzrunas veidā muzejs nedaudz pārspīlējis. Es par to pārliecinājos. | ||||||||||||||
 Ināra Garklāva. Animācijas filmas „Kaķīša dzirnavas” kadrs. 1994. Krāsains zīmējums, celuloīds. Studijas „Dauka” īpašums. Skenējums | ||||||||||||||
| Elīze Tīkmane: Kā pielīp Daiņa Leitāna dziesmiņa par Minku, kas nāk, tā, ieejot LNMM Mazajā zālē, ap mani aplipa kaķi. Mazi un lieli, draudīgi un mīlīgi kaķi, kaķes un kaķīši. Un sausais atlikums ir tāds, ka neko vairāk es arī neatceros. Aristoteliski domājot par formu, kas izteic būtību, izstādes formāts neļauj tik tālāk par pirmo, t.i., formu jeb kaķi. Nelielajā telpā to sablīvēts tik daudz, ka uz katru no darbiem palūkoties atsevišķi ir gandrīz neiespējami. To liedz tūkstoš acu pāru, kas uzglūn no lielākiem un ne tik lieliem augstumiem. Izstādīto darbu kvalitāte ir neapšaubāma – blakus Romana Sutas, Aleksandra Dembo, Ģederta Eliasa, Kārļa Miesnieka, Birutas Baumanes un Teodora Zaļkalna īpaši suģestējošajiem kaķu atveidiem eksponēt vēl daudzi citi augstas kvalitātes darbi, no kuriem daži, kā norādīts informācijā par izstādi, nav tikuši izstādīti vai izstādīti tiek ļoti reti. Tomēr šo darbu saturs tiek pakārtots izstādes idejiskajam un telpiskajam rāmim, kas liedz palūkoties uz šīs radības nozīmi vai lomu katrā no atsevišķajiem darbiem, liekot skatītājam spēlēt spēlīti "atrodi kaķi". Kad kaķis katrā no darbiem ir atrasts, var laimīgi doties tālākajās dienas gaitās un turpināt meklēt kaķus ielās, plakātos un pagalmos. Domājot par izstādes mērķauditoriju, prātā ienāca bērni, kam mīlīgie dzīvnieciņi varētu tīri labi iet pie sirds. Un, kā rāda pieredze, apmeklējot muzeju vairākkārt, vecāki un bērni patiesi priecājas par šo kaķiem veltīto darbu kopu. Lai gan šo ģimenēm draudzīgo atmosfēru tiecās graut muzeja darbiniece, kas šiem pašiem bērniem norādīja būt īpaši uzmanīgiem un neskriet apkārt pa telpu, jo varot sagāzt darbus. Un tik tiešām kaķi satupuši uz daždažāda augstuma "troņiem", kam lielāks cilvēks var netīšām uzskriet virsū, bet mazāks dažam kaķim ieskatīties tieši acīs, kas mazliet apgrūtina darbu aplūkošanu pat vidusmēra garuma apmeklētājam. Bet atsevišķi darbi, piemēram, T. Zaļkalna bronzā darinātais kaķa tēls citu starpā šķiet gaužām nenovērtēts, jo novietots vistuvāk grīdai, stipri zemāk par citiem darbiem. Ne kaķiem, ne pašiem darbiem nav ne vainas. Ja kaķis ir Jūsu iemīļotais dzīvnieks, tad izstāde ir radīta tieši Jums. Kaķis un viņa untumaini bagātīgā daba gozējas LNMM Mazajā zālē tieši Jums un sev par prieku! | ||||||||||||||
 Oļegs Skarainis. Kaķis (Mufis). 1982. Patinēts ģipsis. Autora īpašums. Foto: Genādijs Stepanovs | ||||||||||||||
| Līva Raita: Cilvēkus mēdzot iedalīt kaķu un suņu cilvēkos atkarībā no tā, kurš dzīvnieks viņiem mīļāks. Savukārt visi "kaķcilvēki" ir pilnīgi pārliecināti, ka katram kaķim piemīt savdabīgs raksturs, kuru nākas respektēt. Ja kādam par to vēl ir šaubas, tās pilnībā izgaist, apmeklējot izstādi "Minka nāk!". Ekspozīcija vienlaicīgi ir gan kaķu raksturu parāde, gan kaķu izrāde. Kaķi – "personības" ar savu neatkārtojamo šarmu sajūsmina aplūkojot, piemēram, Teodora Zaļkalna "Kaķus" (1965; 1938) – vienu izcili monumentālu granītā tēstu, kas, nostatīts līdzās muzeja apmeklētāju iemīļotajai sakumpušajai Zaļkalna "Cūkai", parādītos visā savā majestātiskumā, otru spurainu un pūkainu atveidotu bronzā, Māra Subača linogriezumu "Ainava ar kaķi" (1989) vai Birutas Baumanes gleznoto dubultportretu "Aleksandrs Junkers" (1963), kur uz Junkera kakla gulšņā nostāstiem apvītais grafiķa kaķis Gedemins. Katram kaķim te ir savs raksturs un to klātbūtne darbos nav nejauša, nav mākslinieka iecerētās kompozīcijas vajadzībām pielietots gājiens, bet gan sajūtama nepieciešamība, jo attiecīgā vide bez kaķa nemaz nevar pastāvēt, piemēram, Niklāva Strunkes latviešu tautas dziesmas ilustrācijā akvareļa tehnikā “Visu nakti sēdēju” (1925) vai Josifa Elgurta grafikās “Atkusnis” (1987) un “Interjers” (1989), kuros kaķi ir stafāžas. Tomēr izstādes kontekstā jāatzīst, ka darbos radītā telpa un noskaņa kalpo tieši kaķiem – stafāžām, nevis otrādi. Bez raksturkaķiem, protams, apskatāms arī mīļais, labais varoņkaķis, ar kuru kopā uzaugusi mana paaudze – Ināras Garklāvas iedzīvinātais Kārļa Skalbes pasakas tēls no animācijas studijas “Dauka” multfilmas “Kaķīša dzirnavas” (1994). Pēc atkalredzēšanās ar viņu, rodas īpaša vēlme par izstādi izteikties maigā, pūkainā balsī. Taču rezumējot nopietni, ir jāatzīst, ka izstāde nozīmīga ar skatītājam sniegto iespēju aplūkot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fondos “aizgulējušos” darbus un ieraudzīt tos pavisam jaunā kontekstā. Cerams, ka minkām parādītais gods nesīs augļus ne tikai LNMM, bet mums visiem, un Jaunajā Kaķa gadā veiksies labāk nekā iepriekš! | ||||||||||||||
 Ģederts Eliass. Karija ar melno kaķi. 20. gs.10. gadi. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš | ||||||||||||||
| Elvija Pohomova: No 21. janvāra līdz 27. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Mazajā zālē apskatāma izstāde "Minka nāk!". Muzeja kolekcijā esot pat vairāki desmitu darbu, kuros parādās kaķa tēls, un tā kā pēc Austrumu kalendāra šis ir Kaķa gads, tad izveidot tematisku izstādi par šo dzīvnieku gada sākumā liekas visnotaļ loģisks solis. Izstāde papildināta arī ar darbiem no privātkolekcijām. Pirmo reizi dzirdot šīs izstādes nosaukumu, vienīgais, kā varēju paust savu viedokli, bija vien klusi nopūsties. Domāju, ka ne man vienīgajai galvā uzreiz sāka skanēt pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados radītā dziesma "Minka", kuras piedziedājumā ir maģiskie vārdi – "Minka nāk", tieši šīs asociācijas man lika jau it kā vilties pat neredzot pašu izstādi, jo dziesmu par augstvērtīgu mūzikas šedevru vis nenosauksi. Mana attieksme, ieejot Mazajā zālē, gan ātri mainījās. Izstādē ir pārstāvēta glezniecība, grafika, tēlniecība, kā arī animācija (četri kadri no 1994. gada animācijas filmas "Kaķīša dzirnavas"), kas ļauj latviešu mākslinieku radītos kaķu tēlus apskatīt dažādos medijos. Apmeklējot muzeju, man bija tā laime nejauši tur atrasties, kad ļaudis no Latvijas Televīzijas kādam raidījumam intervēja mākslas vēsturnieci Edvardu Šmiti. Tiesa gan, dzirdēju tikai pēdējās pāris minūtes no Šmites kundzes stāstījuma, bet fiksēju gan to, ka Ģederta Eliasa fovistiskajā gleznā "Karija ar melno kaķi" (1910. gadi) attēlotais kaķis esot īsts raganas kaķis, Kārļa Miesnieka "Meitene ar kaķi" (20. gs. sākums) ir tāda kā māžošanās no Miesnieka puses, jo, būdams pārliecināts reālists, šeit redzamās kubisma formas (plecu, matu, roku u.c. traktējumā) ir kā mēģinājums līdzināties tām mākslas parādībām, ar ko aizrāvās daudzi jaunie modernie mākslinieki 20. gadsimta 20. gados. Loģiski šķiet tas, ka pie pusotras sienas izvietotas gleznas, kurās redzami modeļi ar kaķiem, kas turpinās ar Johana Heinriha Baumaņa "Kaķu ģimeni" (bez datējuma) un tālāk pārējās divas ar pusi sienas veltītas grafikas darbiem, ilustrācijām un kadriem no animācijas filmas "Kaķīša dzirnavas" (lai gan starp grafikas darbiem iespraukusies arī Artura Bērnieka eļļas glezna "Pasaka" (1920. gadu beigas)). Zāles vidū skatāmi pieci tēlniecības darbi, no kuriem divi ir Teodora Zaļkalna darināti. Tādējādi var secināt, ka, acīmredzot, grafikas un ilustrāciju jomā kaķa tēls ir bijis populārāks kā glezniecībā vai tēlniecībā. Izstāde ir patīkama un neuzbāzīga, tā noteikti varētu patikt bērniem un arī citiem interesentiem, par ko pārliecinājos, kad zālē ienāca divas jaunas sievietes un, skatoties Gunāra Bērziņa 1980.gadu ekslibru albumu, sāka klusinātā balsī aizrautīgi ķiķināt. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
