VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atstāt iespaidu uz iekšām [02.11.2010. 15:05] Šelda Puķīte, LMA mākslas zinātnes maģistrantūras 1. kursa studente Atceros savu pirmo tikšanos ar Artūra Bērziņa (dz. 1983) gleznām 2009. gada pavasarī Mākslas dienu ietvaros Vidzemes tirgus paviljonā, kur starp veciem gaļas āķiem uz flīžu fona tika izstādīti Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) pasniedzēju un studentu darbi. Grieķu izcelsmes spāņu mākslinieka El Greko gleznu tēlu sajaukšana ar popārtiskām klišejām, vieglu pornogrāfiju un visam pa vidu belašu ratiņi. | |
| Pirmā reakcija bija pārsteigums, jo mākslinieku, ko atpazīstu kā Arturu Bērziņu (ar īso burtu „u” vārdā), neatminos strādājam ne uz audekla, ne ar spilgtu, piesātinātu toņu eļļas krāsām un noteikti ne ar ārišķīgu citēšanu, kas robežojas ar kiču. Izrādās, ka šī brīža Latvijas mākslinieku pulkā vienlaicīgi var sastapt divus Bērziņus, divus kardināli atšķirīgus Bērziņus. | |
 Artūrs Bērziņš. Biopanks. Relatīvās brokastis. Audekls, eļļa. 80x60cm. 2010 | |
| Tikai vēlāk aptvēru, ka šī mākslinieka veikumu esmu redzējusi ne vienu reizi vien, darbus, kas saistīti ar viņa tiešo izglītību, absolvējot bakalaura programmu LMA vizuālās komunikācijas apakšnozarē 2009. gadā. Tā, piemēram, daļa lasītāju ir redzējuši Latvijas kultūras portāla kultura.lv logo vai bijuši uz LMA 2007. gada karnevālu „Skābais sapnis”, kura plakāta autors bija Artūrs Bērziņš. Tomēr tuvplānā viņa darbus – gan gleznas, gan digitālās fotokolāžas – apskatīju mākslinieka personālizstādē „Coca–Ine from LV” (16.11.–12.12.2009) tobrīd nesen darbību uzsākušajā mākslas galerijā „Pegazs”. Pašlaik var apmeklēt otro galerijā „Pegazs” notiekošo Artūra Bērziņa personālizstādi „Iekšās” (11.10.–06.11.2010). Viņa mākslu var izklāstīt tādā kā receptes formā: iesākumā pievēršam uzmanību spēlei ar vārdiem "coca-cola" un "kokaīns" vai "iekšās" un "iekšas", tad pievēršamies gleznām, kurās simbolisms, sirreālisms un popārts īstenā postmodernisma garā tiek sajaukts ar kiča mērci līdz nonākam pie digitālajām foto izdrukām – fotokolāžām. Šajā posmā var iepazīt mākslinieka saikni ar gotu subkultūru, kura izpaužas ne tikai drūmajā, nedaudz futūristiskajā un reizē sirreālajā noskaņā, bet arī māksliniekā pašā un draugu lokā, kas krāšņi prezentē savu ārējo izskatu kā Venēcijas karnevālā, kura darbība notiek kapsētā. Kad acs un prāts ir aptvēruši redzēto divos medijos, var pāriet pie kustīgā attēla jeb video filmas un iepazīties ar mākslinieka bakalaura darbu „Strupceļš” (2009) saīsinātā 30 min versijā, kas apvieno gan simbolisko citēšanu, kas redzama gleznās, gan gotiska glamūra noskaņu, kas savukārt manāma foto izdrukās. Pievēršoties konkrētāk pašlaik notiekošajai izstādei, rodas acīmredzama vēlme salīdzināt to jau ar iepriekš notikušo pirms gandrīz gada. Izstādēm mainās nosaukumi, bet bieži tas arī viss, mākslinieks gadu strādā un turpina veidot darbus, kas tematiski un formas ziņā veido vienu nebeidzamu sēriju. Vai tas ir attiecināms arī uz Artūru Bērziņu? Daļēji, tomēr sakustēšanās ir notikusi un mākslinieks lēnām aiziet no romantiskām kapsētas noskaņām, kurās tēli atgādina kapu pieminekļus spokainās šausmu filmās. Tā vietā nāk kičs – spilgts un lielīgs. Pašam par sevi kičam nav ne vainas, un atsevišķos darbos tas pat veiksmīgi strādā kā, piemēram, gleznās „Zilais samts” (2008) vai „Palīdzi odziņām atrast izeju” (2009), bet jo īpaši fotokolāžās, kurās simbolu kvantums tiek noreducēts līdz minimumam, padarot attēlu daudz kodolīgāku. Kiča elementu piedod arī fotokolāžu izdruku veidošana uz krekliem, kurus tik pat labi jebkurš varētu uzvilkt un reklamēt, valkājot apģērba gabalu. | |
 Artūrs Bērziņš. Harakiri. Fotokolāža. 50x33cm. 2010 | |
| Visbūtiskākais, kas vērš uzmanību, ir simbolu pārbagātība. Simboli darbos ir sastiķēti no visdažādākajiem avotiem, liekot uztvert mākslinieku kā centīgu arheologu, kas ir atracis un izcēlis saulītē dažādu gadsimtu liecības un pārslīpējis savdabīgos simbolos. Kā jau iepriekš minēju, atsevišķos gadījumos šie simboli strādā, bet dažus apskatot gribas paņemt dzēšgumiju un attīrīt pārlieko audekla raibumu. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka Artūra Bērziņa darbu sīkumainība atgādina 17. gadsimta holandiešu gleznotāju mīlestību uz detaļām un to simboliem, tomēr nepamet sajūta, ka holandiešiem tas iznāca daudz organiskāk. Izstādes tēma ir "iekšas" vai "iekšās", kas var tikt tulkots burtiski, iekšējie orgāni iziet virs ādas un sāk dzīvot savu mutantisko dzīvi, pārvēršoties motocikla sastāvdaļās, vai tieši otrādi – cilvēks nonāk kuņģī kā bērns mātes miesās. Mākslinieka ideja ir tāda, ka iekšu tēma ir smalkāka nekā tikai brutāls iekšu attēls, kaut kas daudz eksistenciālāks un skaistāks. Izstādes kuratores atklāšanas runā piesola, ka darbus skatītājs sajutīs ar iekšām. Nezinu par iekšām, bet eksaltiskas emocijas un ar pornogrāfiju robežojošās seksualitāte ir sajūtama, tomēr šokējošo mirkli atņem klišejas, kas visu padara par popkultūras produktu, varbūt tur parādās mākslinieka humora izjūta. Liekas, ka spēles ar transformācijām ir tikai spēle, un varbūt nekādu iebildumu nebūtu, ja tādās kategorijās tas arī paliktu. Darbs, kas nedaudz atšķīrās no visa izstādē redzētā, bija „Iedvesmas plūdi” (2010), kur, šķiet, attēlotais, daudz reproducētais vīrietis saulesbrillēs ir pats mākslinieks, kas izlaiž no sevis puņķi, un tā saturs pārvēršas Klimta gleznas „Dzīve un nāve” versijā. Tomēr šis, viens no izstādes liriskākajiem darbiem, veido vistiešāko citātu uz cita mākslinieka radīto. | |
 Artūrs Bērziņš. Iedvesmas plūdi. Audekls, eļļa. 90x70cm. 2010 | |
| Skatot mākslinieka reklāmas un fotogrāfijas, rodas sajūta, ka mākslinieks spēj veiksmīgi operēt ar pagātnes un mūsdienu simboliem, tomēr, kad tie nonāk uz audekla, viss sakrīt kaudzē un nenolasās. Nenotiek tas, ko pats mākslinieks ir nosaucis par savstarpējo papildināšanos. Interesanti, ka tīri gleznieciski Artūram Bērziņam arī piemīt eklektisms, jo katrā, un arī vienā un tai pašā darbā, mākslinieks var reizē gleznot plakani un gludi, bet brīžam sabiezināt virsmu, notecināt, saraibināt ar krāsu pilieniem vai izzīmēt ar zīmuli. Gribētos Artūru Bērziņu pieskaitīt pie mūsdienu neopopārtistiem un kiča izmantotājiem, kāds, piemēram, ir pasaules slavenais japānis Takeši Murakami, tomēr līdz šim vai kādam citam māksliniekam vēl ejams krietns ceļa gabals. Reiz simbolisti pārmetuši impresionistiem intelektuālo tukšumu, parāk mazu domas devu, tomēr dažkārt simboliem pārpilns mākslas darbs pārvēršas par intelektuālu grāmatu, ko jālasa kā karti, un nepaliek visā procesā vietas, lai „sajustu ar iekšām”. Atliek vien novēlēt, lai mākslinieks atrod iespēju savas vīzijas reiz noreducēt līdz vienam kodolīgam vēstījumam, un it kā tēlotā banalitāte iegūs jaunu garšu. | |
| Atgriezties | |
