Venēcijas biennāle 2011 Inta Grase Viena no senākajām un pasaules nozīmīgākajām skatēm, dēvēta par mākslas olimpiskajām spēlēm, 54. Starptautiskā mākslas izstāde durvis skatītājiem vērs 2011. gada 4. jūnijā. Bet starts šim notikumam jau sen dots, vairāku pasaules valstu mākslinieki kopš gada sākuma zina, kurš būs tas, kuram ļauts veidot valsts ekspozīciju 2011. gada Venēcijas biennālē.
Latvijas birokrāti pat netaisās „iesildīties” šajā disciplīnā. Pie mums visi ērti iekārtojušies krēslos, laikam vēros pasākumu savos TV ekrānos. Vai arī nopirks aviobiļetes uz biennāles atklāšanas – VIP dienām un dosies „dibināt kontaktus” vai „smelties pieredzi līdzīgu pasākumu organizēšanā”. Nu, bet ja arī kaut kad tiks izsludināts konkurss par mākslinieka izvēli, tad saki vēl, ka mūsējie nav pasaules labākie. Pamēģiniet iedzīt visus par gandrīz veselu gadu. Un tie pārējie jau arī nav nekādi iesācēji... |
| Palazzo delle Esposizioni |
| AMERIKAS SAVIENOTĀS VALSTIS pārstāvēs Puertoriko dzīvojošais multimediju mākslinieku pāris Allora & Calzadilla (dz. 1974, Jennifer Allora, dz.1971, Guillermo Calzadilla). Pirmo reizi amerikāņu ekspozīcijā galvenā loma būs performancei un instalācijām. Mākslinieku pāri (arī pāris vai mākslinieku kolektīvs šai prestižajai skatei ASV izvirzīts pirmo reizi) izraudzījis 2011. gada ASV paviljona organizētājs – Indianapolisas Mākslas muzejs (Indianapolis Museum of Art). Tā kuratore ir muzeja laikmetīgās mākslas nodaļas vadītāja Liza Freimane (Lisa Freiman).
2009. gadā ASV paviljons ar Brūsa Naumana darbiem ieguva Venēcijas biennāles balvu "Zelta lauva". Pirms tam Amerikas Savienotās valtis reprezentēja Felikss Gonsaless-Torress (2007, Felix Gonzalez-Torres), Eds Raša (2005, Ed Ruscha) un Freds Vilsons (2003, Fred Wilson).
FRANCIJU pārstāvēs Kristians Boltaņskis (Christian Boltanski), kurators, bijušais Pompidū centra direktors Žans Hūberts Martins. Kādā intervijā mākslinieks teicis: „Mēs ar savu iedomību, mīlestību, rūpēm esam pakļauti vienai dienai, un tad pēkšņi kādā dienā mēs kļūstam par neko citu kā lietu – absolūti pretīgu sūdu kaudzi”.
Francija atzīmēs sava paviljona tuvojošos simtgadi (to projektējis Faust Finzi 1912. gadā).
IGAUNIJĀ no 15 iesniegtajiem pieteikumiem dalībai Venēcijas biennālē tika apstiprināta Līna Sība (Liina Siib) ar projektu „Woman Takes Up Less Space” (Sieviete aizņem mazāk vietas), organizētājs Laikmetīgais mākslas centrs.
Māksliniece (dz.1963 Tallinā), kura pievērsusies fotogrāfijai un video, ir Igaunijas Mākslas akadēmijas prorektore. 1989. gadā beigusi IMA Grafikas nodaļu, saņēmusi balvu par ieguldījumu kultūrā (1997. un 2007. gadā).
Igaunijas ekspozīcija būs, kā ierasts, Palazzo Malipiero, kur tā bija 2003., 2005., 2007. un 2009. gadā.
INDIJA ir paziņojusi, ka plāno pirmo reizi piedalīties biennālē. Atsaucoties uz Indian Express, par kuratoru ir apstiprināts Ranjit Hoskote, kurš pagaidām nav nosaucis mākslinieka vai mākslinieku vārdus, kuri tiks iekļauti dalībnieku sarakstā.
Biennālē piedalīties gribētāji iepriekš ir vairākkārt uzrunājuši valdību, taču līdz šim tā ir noraidīta, ko skaidro ar komunikācijas trūkumu starp Kultūras ministriju un laikmetīgās mākslas institūcijām.
Indija sava paviljona atklāšanu, iespējams, īstenos par 45’000 ASV dolāriem, kas uz amerikāņu un citu biennālē pārstāvēto valstu tērētajiem simtiem tūkstošu dolāru fona ir niecīga summa.
ISLANDE bija pirmā, kas paziņoja savu dalībnieku vārdus jau 2009. gada beigās. Tie ir: spāņu izcelsmes islandiešu māksliniece Libija Kastro (dz. 1973, Libia Castro) un islandiešu izcelsmes Roterdamā un Berlīnē dzīvojošais Olafurs Olafsons (dz.1969, Ólafur Ólafsson). Abi mākslinieki sadarbojas kopš 1997. gada, kad tikās Nīderlandē.
Islande biennālē piedalās kopš 1960. gada un šogad svinēs savu piecdesmit gadu jubileju.
ITĀLIJAS kultūras ministrs Sandro Bondi par nacionālā paviljona kuratoru iecēla Vitorio Sgarbi (Vittorio Sgarbi), kurš 2002. gadā, būdams Itālijas amatpersona kultūras jomā, izraisīja domstarpības, cenšoties par Venēcijas biennāles kuratoru iecelt Austrālijā dzimušo mākslas zinātnieku Robert Hughes. Viņš sava priekšlikuma laikā paziņoja, ka laikmetīgā māksla ir „diktatūra”. Sgarbi reiz kādam žurnālistam pavēstīja: „Es regulāri ķeros klāt „mākslas mafijai”, kā es to dēvēju… Es cīnos par minoritātēm, esmu par plurālismu”.
IZRAĒLAS Sporta un kultūras ministrija ir izvēlējusies mākslinieci Sigalit Landau (dz.1969 Izraēlā). Viņai 2008. gadā bijusi personālizstāde Modernās mākslas muzejā Ņujorkā (kurators Klaus Biesenbach), 26 gadu vecumā saņēmusi Wolf Fund Anselm Kiefer balvu un Izraēlas Kultūras ministrijas balvu (1995.g.).
Izraēlas paviljons (projektējis Zeev Rechter 1952. gadā) ir neierasts Dārzos (Giardini) ar to, ka vienīgajam ir trīs izstāžu stāvi. To 1966. gadā atjaunoja arhitekts Fredrik Fogh.
ĪRIJU pārstāvēs tēlnieks Korbans Volkers (dz.1967, Corban Walker). Ekspozīcijas kuratore ir Pace Gallery direktore, bijusī Dienviddublinas domes mākslas nodaļas ierēdne Emily-Jane Kirwan. Mākslinieks ir pazīstams ar lielizmēra skulptūrām un instalācijām, kas bieži vien ietver stikla loksnes.
2009. gadā īrus pārstāvēja mākslinieki Sarah Browne un Gareth Kennedy.
JAPĀŅI izraudzījuši mākslinieci Ayako Tabata (dz.1975) jeb pazīstamu kā Tabaimo (no japāņu valodas: "Tabatas mazā māsa"), kā viņu dēvējuši mazotnē. Viņa darbosies Osakas Nacionālā mākslas muzeja kuratora Yuka Uematsu pavadībā.
Māksliniece, strādājot dažādos medijos, ietekmējusies no mangas un animē estētikas. Viņas darbs Venēcijas biennālē aizskars Trans-Galápagos Syndrome tēmu jeb valsts izolācijas neiespējamību neapturamās globalizācijas priekšā. 2001. gadā Tabaimo bija jaunākā Jokohamas triennāles dalibniece kāda jebkad bija piedalījusies. 2000. gadā viņa saņēma prestižo Kirin Contemporary balvu par savu diplomdarba izstādi. Viņas dalību Venēcijas Biennālē pieteica James Cohan galerija, kas pārstāv mākslinieci Ņujorkā.
Par JAUNZĒLANDES pārstāvja Michael Parekowhai (dz.1968) izvēli 54. Starptautiskā mākslas izstādei vietējā National Business Review rakstīja: „pēdējo gadu vispiemērotākais [lēmums]”. Mākslinieks 2001. gadā saņēmis Jaunzēlandes mākslas fonda balvu un strādā kā asociētais profesors Auckland University’s Elam School of Fine Arts. Viņa tēlniecības objekti bieži vien darināti no rastajiem materiāliem (ready-made). Piemēram, iepriekšējie darbi darināti no Volkswagen un klavierēm, veidojot komisku efektu.
2009. gadā Jaunzēlandi pārstāvēja Judy Millar un Francis Upritchard, kuru ekspozīciju apmeklēja 114’000 cilvēku.
KANĀDIEŠI dalībai 2011. gada Venēcijas biennālē izvēlējušies multimediju mākslinieku Stīvenu Šēreru (dz.1968, Steven Shearer).
Amerikas ziemeļu kaimiņi starptautiskajā izstādē piedalās kopš 1952. gada. Tās paviljonu projektēja Milānas arhitektūras uzņēmums „BBPR”, ko pirmo reizi izmantoja 1958. gadā.
KRIEVIJAS filozofs un mākslas kritiķis Boriss Groiss (Boris Groys), kurš ir nākamās biennāles Krievijas paviljona kurators, ir izvēlējies mākslinieku Andreju Monastirski (dz. 1949, Andrei Monastyrsky) un viņa sekstetu „Collective Actions”. Monastirskis, kurš mākslas arēnā parādījās 1970. gados, turpina praktizēt gara deguna rādīšanu Krievijas likumiem, radot raizes kā iepriekš pastāvējušajam padomju politbirojam, kā arī tam sekojošajam kapitālistu režīmam, rādot klaju vienaldzību pret valdošajiem paradumiem.
Darbojoties performances, tēlniecības, dzejas, fotogrāfijas, kā arī citās jomās, 1976. gadā Monastirskis sāka sadarboties ar citiem māksliniekiem zem nosaukuma „Kopīga rīcība” (Collective Actions) – grupas, kuru šodien veido viņš pats, Elena Elagina, Sabina Hensgen, Igor Makarevich, Nikolai Pantikov un Sergei Romashko, īstenodami 124 „akcijas” un sastādot 10 grāmatas ar tekstiem, kas izriet no viņu darbiem. Savā paziņojumā Groiss Monastiski nosaucis par „laikmetīgo mākslinieku vārda tiešākajā nozīmē”, kurš „neierobežo sevi kādas konkrētas metodes izmantojumā vai žanrā”.
Krievu paviljona producents būs Stella Art Foundation, kura dibinātāja Stella Kesaeva (Mercury Group biljonāra, mākslas kolekcionāra Igora Kesajeva sieva) ir šīs izstādes pilnvarotā pārstāve (commissioner).
LIELBRITĀNIJAS The British Council, lai piepildītu Edwin Alfred Rickards projektēto valsts paviljonu, ir izvēlējušies instalāciju mākslinieku Maiku Nelsonu (dz. 1967, Mike Nelson). Nelsons, kurš ir pazīstams ar lielizmēra instalācijām, ir ticis divreiz nominēts Tērnera bavai (Turner Prize) un bijis dalībnieks 2001. gada britu mākslinieku grupas ekspozīcijā Venēcijas biennālē. 2008. gadā Tate ieguva kolekcijā vienu no Nelsona lielizmēra darbiem – The Coral Reef (2000), kas no šī gada 17.maija tika eksponēts Tate Britain.
Var paredzēt, ka Nelsona izvēle britu paviljona iekārtotājiem būs krietni sarežģītāka, salīdzinot ar iepriekšējo gadu kompaktajiem Steve McQueen (2009) un Tracey Emin (2007) darbiem.
LIETUVU pārstāvēs Darijus Mikšis (dz. 1969, Darius Mikšys) ar projektu Full Steam Ahead (otrs nosaukums Behind the White Curtain), kuru sagatavo Laikmetīgās mākslas centrs. Kopumā dalībai 2011. gada biennālē tika saņemti pieci pieteikumi.
Projekts ietver mākslas kolekciju, kas radīta pēdējā dekādē (2000-2010). Mikšis savos darbos piedāvā jaunus mākslas, mākslinieka, mākslas darba un skatītāja konceptus, kā arī veido jaunu domāšanu par laikmetīgo mākslu. Viņa projekts ietver vairākas idejas. Pirmkārt, viņš mēģinās vizualizēt lietuviešu mākslas kolekciju, atsaucoties uz piemo lietuviešu mākslas izstādi 1907. gadā. Tajā pašā laikā Mikšis projekts runā par laikmetīgās mākslas nacionālo historiogrāfiju, kā arī mākslas piederību kādai nacionalitātei.
Lietuva Venēcijas biennālē piedalās kopš 1999. gada.
SKOTIJA turpina izraudzīties jaunos vai karjeras vidusposmu sasniegušos māksliniekus. 2011. gada biennālei ir apstiprināta tēlniece Karla Bleka (dz. 1972, Karla Black) un ekspozīciju kūrēs Edinburgas bezpeļņas galerija Fruitmarket. Blekas darbi bieži vien ir kā spilgtas vai gaišas skulptūras; instalāciju radīšanā māksliniece izmanto cukuru, papīru, krītu, pulveri, krāsu un apmetumu.
Iepriekšējie Skotijas pārstāvji biennālē bijuši: Martin Boyce (2009), Charles Avery un Lucy Skaer (daļa no sešu mākslinieku grupas 2007. gadā); Alex Pollard (viens no četru māksliniekiem 2005. gadā); un Claire Bishop, Jim Lambie un Simon Starling (2003).
ŠVEICE izvirzījusi Parīzē dzīvohošo, Bernē dzimušo Tomasu Hiršhornu (dz. 1957, Thomas Hirschhorn) un Andrea Thal par savas valsts pārstāvjiem tuvojošajā mākslas skatē.
Hiršhorns, iespējams, vislabāk pazīstams ar liela mēroga instalācijām, kas sastiprinātas kopā ar līmlentu un foliju un kas bieži vien skar kreisā spārna politikas un globalizācijas jautājumus. Viņa dalība iepriekšējās starptautiskās mākslas skatēs ir paģērējusi radikālu iejaukšanos to darbībā, kā, piemēram, Documenta XI (2002), kur Hiršhorns izveidoja savu instalāciju mazā pilsētiņā, kas atradās vairākus kilometrus no izstādes pamatekspozīcijas vietas Kaselē (Vācija), tādā veidā piespiežot cilvēkus braukt un skatīties viņa mākslas darbu kādā nelielā priekšpilsētā.
Andrea Thal ir salīdzinoši mazāk pazīstama. Viņa vada Les Complices* galeriju Zīrihē un ir organizējusi mūzikas un performances pasākumus.
Iepriekš Šveici Venēcijas biennālē pārstāvēja Silvia Bächli un Fabrice Gyg (2009); Ugo Rondinone (2007) un Pipilotti Rist starp četriem citiem māksliniekiem – Ingrid Wildi, Gianni Motti, Shahryar Nashat un Marco Poloni (2005).
VĀCIJA Venēcijas biennāles ekspozīcijai ir izvēlējusies režisoru, aktieri un mākslinieku Kristofu Šlingenzīfu (1960–2010, Christoph Schlingensief), kurš šī gada augustā mira no plaušu vēža. Saskaņā ar izstādes kuratores, Frankfurtes Modernās mākslas muzeja direktores Susanne Gaensheimer teikto, Šlingenzīfs nepaguva līdz galam izstrādāt sava projekta plānu paviljona iekārtošanai, taču tas nepaliks tukšs, bet, saskaņā ar kuratores teikto, paviljonu iekārtos kā retrospektīvu izstādi. „Ir tik daudz jautājumu, bet neviens nezin, kā Šlingenzīfs to būtu iekārtojis,” viņa saka.
Šlingenzīfa izvēle šī gada sākumā ir tikusi apspriesta kā kaut kas neierasts, jo viņš bija pazīstams vairāk kā režisors, nevis mākslinieks. Viņš pats, uzzinot par Vācijas pārstāvja izvēli, šo godu esot aprakstījis kā „fantastisku pārsteigumu”, atzīmējot, ka viņš ir „strādājis vairākās jomās – kā kino, teātra un operas režisors, kā producents, kā pasākumu vadītājs, nemaz nerunājot par politiķa un aktiera amatiem”.
Vācijas paviljonu projektējis Ernst Haige un tas tika atklāts 1938. gadā, kad valdīja nacistu valdība. Tas ir fakts, kas iedvesmojis dažus Vācijas pārstāvjus Venēcijas biennālē radīt mākslinieciskas atbildes, piemēram, 1993. gadā Hans Haacke eksponēja lielu Hitlera fotogrāfiju.
VELSU uzticēts pārstāvēt multimediju māksliniekam Timam Deivisam (dz. 1969, Tim Davies), kurš savos darbos pievēršas politikai. Viņš ir profesors Swansea Motropolitēna universitātē un piedalījies izstādē Artes Mundi.
2009. gadā Velsu pārstāvēja mākslinieks Džons Keils (John Cale), viens no pazīstamās grupas „Velvet Underground” dibinātājiem.
Vairāk: www.labiennale.org |
| Atgriezties | |
|