VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vai muzeji būs muzeji? Marita Batņa, kultūras teorētiķe | |
|
Mākslas pasaulē debates izraisījuši jauni precedenti, kas skar muzeju ētiku. Ņujorkas galerijās - Haunch of Venison, Acquavella un Gagosian Gallery - pagājušā gadā notika izstādes, kuras vieno tas, ka darbi eksponēšanai tika saņemti no Amerikas un Eiropas muzejiem. Faktus apkopojis Lindsejs Polloks 2008. gada decembra The Art Newspaper (TAN) rakstā "Sabiedrības māksla - privātajam labumam?" Muzeju darbu izstādīšana mākslas komercdarbības zonā varētu likties apsveicams notikums, jo vēstī par galeriju un muzeju kopīgiem mākslas standartiem un mērķiem. Savukārt no tradicionālās ētikas viedokļa gadījums ir vienlīdzīgs tabu pārkāpumiem, kad tirgū nopērkami privātkolekciju darbi, kas pirms īsa laika tikuši aizdoti izstādei muzejā. Nosodījuma pamatā ir iespaids, ka muzeja statuss ekspluatēts komercnolūkos. Vai mākslas pasaule attīstījusies tiktāl, ka principiālajā kārtībā tai kļuvis par šauru, un muzeju telpa ne ar ko īpašu neatšķiras no tirgus telpas, jo visu nosaka kvalitāte un prestižs? Ar atziņu par pieaugošo "sinerģiju starp galerijām un muzejiem" TAN diskusiju turpināja Brandeisa Universitātes (pie Bostonas Masačūsetsas štatā ASV) muzeja The Rose Art Museum direktors Maikls Rašs, secinot, ka muzejiem jāietur distance ar tirgu. Viņš bija viens no 22 "vaininiekiem", kas palīdzēja Christie's piederošajai Haunch of Venison izveidot abstraktā ekspresionisma izstādi, ko raksturoja "taustāma muzeja kvalitāte". The Rose Art Museum dārgums - Villema de Kūninga "Bez nosaukuma" (1961) - tika iedots izstādīšanai ar domu, ka Ņujorkā to aplūkos vairāk cilvēku nekā tās mājvietā visa gada laikā (paradoksāli, ka muzejs tādējādi stiprina vārdu ar komerciālas mākslas institūcijas palīdzību). Drīz notikumu gaita izvērtās visai ironiski: Raša vadītais muzejs tika nostādīts skarbas realitātes priekšā - tirgus tajā ienāks burtiskā izpratnē. Janvārī Universitātes valde paziņoja par nodomu muzeja darbus pārdot. Apgalvojums, ka tie nebūs visi, neatceļ iespēju zaudēt lauvas tiesu no 8000 vienību lielā krājuma vērtības, kas lēsta 350 miljonu ASV dolāru apmērā. | |
 Brandeisa Universitātes muzejs The Rose Art Museum, ASV | |
|
Brandeisa Universitātes muzejs ir viens no retiem ekonomiskās krīzes upuriem, un to pavada spēcīgi protesti no dažādām grupām, kas notikušo saista ar sabiedrības vērtību nonivelēšanu. Ņujorkas štatā tika izstrādāts likums, kas paredz stingrus ierobežojumus darbu atdalīšanai no sabiedrisko muzeju kolekcijām. Jāteic, ka muzeju darbu pārdošana, lai gan ir ārkārtēja parādība, tomēr nav nekas neparasts: piemēram, Sotheby's pakalpojumi muzejiem ietver arī darbu realizēšanu. Mācība, ko guva Brandeisa Universitātes muzejs, ir savdabīgi saistāma ar veiksmīgā Amerikas muzeju pārvaldes modeļa zemūdens akmeņiem. Nesenā tirgus buma laikā iezīmējās muzeju direktoru trūkums, kam iemeslus varēja saskatīt arī anonīmās liecībās (ARTnews, 2008. gada oktobris), kuras stāsta par muzeju pilnvaroto pastiprinātu iejaukšanos vadības lietās, skubinot uz ienesīgāku darbību. Muzeju pilnvarotie ir bagāti, sabiedrībā pazīstami cilvēki, daudzi arī aktīvi kolekcionāri; to uzdevums ir gādāt par finansējumu, tomēr lēmējvara ir plaša. Savukārt par Losandželosas apgabala muzeju (LACMA), kam kolekcionārs Eli Brods nodrošināja jaunu ēku, domātu viņa kolekcijai, var jautāt - vai muzejs ir izredzētais vai pakļautais? Kad Broda muzeju atvēra (2008), izrādījās, ka darbi netiks ziedoti, bet paturēti fondā, kas lems par deponēšanu LACMA un citām institūcijām. Redzams, ka aizvien draudzīgākām muzeju un mākslas tirgus attiecībām ir auglīgs konteksts. Aktīvā un globalizētā mākslas pasaule nes muzejiem izaicinājumus - tirgus daļā ir lielas finanšu manevru iespējas (kas bieži nav muzeju priekšrocība), kolekcionāri veido jaunus muzejus un galerijas, un konkurence prestiža hierarhijas ietvaros pieaug. Nobīdes tirgus virzienā muzeju darbībā izpaužas vairāk vai mazāk - projektos, kas kāpina apmeklētību (piemēram, t. s. kases grāvējos). Uzmanība saasinās tendences ekstrēmākās versijās, kad tiek jautāts, vai muzejs tiešā veidā kalpo naudas ģenerēšanai. Skaļas balsis tikušas celtas pret muzeju politiku, kas centrējas uz komerciāliem ieguvumiem un izklaidi. Toreiz (runa bija par Gugenheima un LACMA ekspozīcijām) Amerikas Muzeju asociācijas eseju krājumā "Kā mūza?" (2004) Džeimss Kuno atgādināja, ka muzejiem dāvāta sabiedrības uzticība objektīvi izcelt mākslas vērtības, - tā zudīs, ja direktori savā darbībā līdzināsies korporāciju vadītājiem. Par spīti muzeju te dabiskai, te skandalozai integrēšanai tirgū prasības pret tiem fundamentāli nevar mainīt - kolekcionāriem, kuru kolekcijas nonāk muzejos, nepieciešamas mākslas vērtību garantijas, kas saistāmas ar īpašuma drošību: darbi paliks sabiedrības nākamām paaudzēm, nenonākot atkal tirgū. Savukārt tirgus apritei vajadzīgs kvalitatīvais segums, ko sniedz muzeju (kuratoru) patiesa atbildība par izstādēm un kolekciju, atbalstot atjaunošanās un sijāšanas procesus mākslas tirgū. Tikai uz ilgstošu muzeju kolekciju pamata īstenojas noturīgas vērtības, pēc kurām tiecas tirgus. Proporcionāli prestižam ar muzejiem rēķinās galeristi, kuratori un kolekcionāri, bet atšķirības starp sabiedriskiem un privātiem muzejiem nav. Ideālā formā muzeju kolekcijas un darbība uztur tirgus stabilitāti un dinamiku. Piemēram, bezkompromisa kuratora slavu ieguvušais Roberts Stors norādījis, ka modri kuratori, pārzinot kolekciju dziļumu, nepakļaujas mainīgajiem laikiem, taču ir mācīti saprast un tiesīgi lemt, kas attiecīgā posmā izceļams vai pasniedzams citā kontekstā. Mākslas pasaule tiek dēvēta par vissliktāk regulēto un visnecaurskatāmāko sektoru. Ciešas un ieinteresētas attiecības veido muzeji, kolekcionāri, patroni, galeristi, dīleri un politiķi - interešu konfliktam tikpat kā nav nozīmes. Tomēr muzeju neatkarīguma noturēšana mijiedarbē ar ārējiem spēkiem bijusi un ir ētiski jūtīga šķautne mākslas pasaulē, jo skar kultūras vērtības un godprātīgu attieksmi pret tām. | |
| Atgriezties | |
