VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Domu ligzdas un laimes tilti
Raimonds Kalējs, mākslas zinātnieks
Ivara Drulles un Māra Grosbaha izstāde "Parādība"
21.03.-19.04.2009. "Rīgas mākslas telpa"

 
Netradicionālākas ievirzes mākslas eksponētiesgribētājiem "Rīgas mākslas telpa" ir gluži kā Meka muhamedāņu svētceļniekiem, jo viesmīlīgi atvērta visnovatoriskākajām un konceptuālākajām radošās domas tēlainajām izpausmēm. Varbūt tas netieši saistāms ar telpas ģeogrāfiski andergraundisko atrašanās vietu pazemē un visumā revolucionāro izstāžu zāles nokļūšanu kultūras paspārnē, atkarojot to merkantiliem auto stāvvietu turētājiem. Lai gan visticamāk par kvalitatīvi multikulturālo ievirzi jāpateicas profesionālajām un god-prātīgajām "Rīgas mākslas telpas" norišu kūrētājām, kas labu mākslas/kultūras projektu nešķiro pēc atbilstības noteiktiem kanoniem un piederības pie kāda mītiski prioritāra medija.

Tā noticis arī šoreiz, kad "Rīgas mākslas telpas" lielajā zālē bija skatāms divu jaunu mākslinieku - Ivara Drulles un Māra Grosbaha - kopprojekts "Parādība", kura konceptuāli provokatīvais uzstādījums visskaidrāk izteikts viņu izstādes pieteikumā: "Projekta uzdevums ir veiksmīgi izvietot daudzslāņainu ekspozīciju tā, lai veidojas noskaņa, telpa nav pārblīvēta un lai, to vērojot, raisās pārdomas par sabiedrību, masu vājprātu, informācijas pārblīvētību, kas ir pretnostatīta vientulībai un īstas sarunas neiespējamībai." Šis visumā pārliecinošais vēstījums ir gana intriģējošs, lai katrs sevi daudzmaz cienošs mākslas aktualitāšu vērotājs mestos novērtēt piedāvātos "pretnostatījumus", kas bija eksponēti telpisku objektu, skaņu, gaismu, foto un video formātos.

 
Ivars Drulle. Bārbekjū (Dusmīgs krabis, sarūsējis lādiņš no 2. Pasaules kara, bankrotējis biznesmenis un jūras cīņās cietis astoņkājis ar piecām kājām). Modelis: Stomax, krāsa. 40x18x15cm. 2008. Foto no publicitātes materiāliem
 
Ivars Drulle, kas jau tā plašo tēlniecības materiālu arsenālu pēc studijām ASV papildinājis ar skaņas komponentu, vēl vairāk pievērsies tīri konceptuālai sajūtai par radošo ideju ietērpšanu simboliski atpazīstamos elementos un šoreiz savu vēstījumu bija sadalījis trijos formāli viegli nolasāmos ekspozīcijas segmentos: krāsotas, leļļu multiplikācijas tēliem pielīdzināmas sīkplastikas figūriņas, līdz amatnieciskai virtuozitātei izstrādāta, apjomīga un filigrāna tiltu konstrukcija, iepriekšminēto lietu statiskumu iešūpojošs video un foto, kā arī pāri visam radīto iespaidu nostiprinošs skaņu klāsts. Katram no piedāvātajiem darbiem ir savs autonoms vēstījums, savs stāsts un vīzija, kas tendenciozi nošķirta no tik ierastajiem identitāšu meklējumiem globālā "aktuālās" mākslas kontekstā un padarīta par personiskas izpratnes definētu intīmu vienpatības un laimes esenci vizuāli tveramās instalācijās. Tie ir mūsdienu apokaliptiskajai hiperdinamikai sveši stāsti par sapņiem un vientulību, tās ir pasakas un fantāzijas par pragmatiskajai īstenībai neadekvātām ainām ar nesavietojamiem elementiem: kompānija ar krabi un astoņkāji pie ugunskura cep desiņas darbā "Bārbekjū", ažūri tilti ar iznākumu neprognozējošām vientulīgas esības gaidām kā aicinājums uz cerīgu komunikāciju darbā "Skat, esmu salabojis tiltus...", ēterisko svētlaimes brīžu atspoguļojums darbos "Vecs vīrs klausās radio" un "Nu tad beidzot". Tikai formālā izpratnē ārpus šī konteksta vērtējamas "aizjūras" sapņu interpretācijas fotogrāfiju ciklā "Sapnis I-III", kurā atrādīta vien molekulas lieluma daļa no neskaitāmā "amerikāņu sapņu" klāsta: liels, mirdzošs, saulains, ērts, balts, negausīgi baudāms utt. Kā savrupa Ivara Drulles ekspozīciju noslēdzošā daļa jāmin izstādes koncepcijai idejiski piederīgais, bet formāli pasausais divdimensiju skičveida darbs "Nekad nesatikšanās tilts", kas, šķiet, izvirza hipotētisku varbūtību par mākslinieka un potenciālā skatītāja intelektuālo nesaderību.
 
Māris Grosbahs. Lūdzu, dod man, idritvaikociņ, vienu oriģinālu domu! Instalācija. Polipropilēns, metāls, prožektori, video, skaņa. Izmēri variējami. 2009. Foto no publicitātes materiāliem
 
Harmoniski izstādes kopainā bija integrējušies Māra Grosbaha piedāvātie objekti un instalācijas. Arī viņa ekspozīcija iedalāma vairākos formāli un saturiski traktētos atsevišķos mākslas darbos. Retrospektīvais darbs "Viens ir viens" atsauc atmiņā reiz Mākslinieku savienības galerijā notikušo personālizstādi, kurā mākslinieks provocēja nepieradināto publiku, eksponējot paša ādas fragmentu palielinātas kopijas, tādējādi apliecinot mākslas darba kā mākslinieka savdabīgu personifikāciju. Darbs "Robežlīnijas" ir viena no apjomīgāka projekta sastāvdaļām - padomju laika robežsargu veidota rozā plastikātā atlietu "robežpārkāpēju" pēdu nospiedumu kolekcija, kas tēlaini pretendē uz noteikta laikmeta savdabīgu pārlaicīgu fiksāciju. Estetizētā mēslainē atrastas kinolentes konceptuāli smalka reanimācija atklājas darbā "Nevajadzīgā dokumentācija. Ceļojums". Savukārt skeptiski retorisku jautājumu kreatīvā potenciāla unikalitātei uzdod otrādi apgāztās "domu ligzdas" - vērienīgākais no izstādes darbiem "Lūdzu, dod man, idritvaikociņ, vienu oriģinālu domu!", kas nopietni liek aizdomāties par māksliniecisko inspirāciju galaktiku bezgalīgajām parādībām.

Kopumā izstāde radīja eklektisku, bet, neraugoties uz formālo pārsātinātību, vēstījumā vienotu iespaidu. Tās piedāvāto stāstu labirintā katrs varēja atrast piemērotāko orientieri nokļūšanai līdz "domu ligzdām" vai "laimes tiltiem".

 
Atgriezties