VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laikmetīgās mākslas kolekcionēšana Zane Oborenko, kultūras teorētiķe | |
| Valstīs ar labi attīstītu mākslas tirgus sistēmu mākslas kolekcionēšanas problēmas pašlaik saistās galvenokārt ar ētiska un juridiska rakstura jautājumiem, taču Baltijā galvenā problēma joprojām ir laikmetīgās mākslas kolekcionāru trūkums. Lai veicinātu mākslas tirgus attīstību un jaunu kolekcionāru izaugsmi Baltijā, Viļņas mākslas klubs (Ilmas Nausedaites personā) organizēja semināru Collecting Contemporary Art (“Laikmetīgās mākslas kolekcionēšana”), kas norisinājās Nacionālās mākslas galerijas telpās Viļņā šīgada 28. janvārī un pulcēja interesentus no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Dānijas. Seminārā uzstājās Sotheby’s mākslas institūta mākslas biznesa studiju vadītājs Dr. Īens Robertsons (Dr. Iain Robertson), Deutsche Bank AG mākslas konsultants, viens no Deutsche Bank mākslas kolekcijas veidotājiem Elisters Hikss (Alistair Hicks) un Viļņas Laikmetīgā mākslas centra (CAC) galvenais kurators Saimons Rīss (Simon Rees). Semināra veidotāju mērķis bija atbildēt galvenokārt uz praktiskas dabas jautājumiem: kā sākt kolekcionēt? Vai pietiks ar dažiem simtiem eiro, lai to uzsāktu? Kā izvēlēties vērtīgus laikmetīgās mākslas darbus, un cik lielus ienākumus sagaidīt no ieguldījumiem laikmetīgās mākslas kolekcionēšanā? Uzstājoties par tēmu Art is Easy (“Māksla ir vienkārša”), Saimons Rīss sniedza atbildes uz jautājumu, pēc kādām pazīmēm pazīt laikmetīgo mākslu, lai neapjuktu atšķirīgajos uzskatos un par tādu neuzskatītu jebko, kas radīts pēc Otrā pasaules kara. Tika arī minēta atšķirīgā laikmetīgās mākslas attīstība bijušajās PSRS valstīs, kurās 50 gadus mākslas attīstība bija pārtraukta un aizstāta ar pilnīgi cita veida mākslu citā sociālo un estētisko vērtību sistēmā. Rezultātā laikmetīgā māksla šodien šajās valstīs saskaras ar problēmām, kas 20. gs. 40.–70. gados bija aktuālas Rietumos, proti – ar sabiedrības, preses un konservatīvo mākslas kritiķu neizpratni par to, kas ir laikmetīgā māksla un kā to uztvert. Rīss uzsvēra humora un satīras lielo nozīmi laikmetīgās mākslas pozicionēšanā, kā piemēru minot ASV mākslinieka Eda Reinharda (Ad Reinhard) darbus, kas tieši provocē skatītāju uz to, kā skatīties uz mākslu, māksliniekiem un beigu beigās pašiem uz sevi, uzskatāmi parādot, ka māksla var būt ne tikai nopietna, bet arī asprātīga un jautra. Arī Deutsche Bank mākslas kolekcijas veidotājam Elisteram Hiksam mākslas pasaule galvenokārt ir fun (izprieca), bet Īens Robertsons uzsvēra, ka mākslas tirgus mākslu vērtē kā aktīvu, kas izsakāms naudas izteiksmē un sniedz ne tikai estētisku, bet arī finansiālu baudījumu, tādējādi iezīmējot divas galvenās kolekcionēšanas motivācijas: kolekcionēšana kā ieguldījums un peļņas avots un kolekcionēšana kā estētiskā un filozofiskā baudījuma sniedzēja. Gan vienā, gan otrā gadījumā veiksmīgam kolekcionāram ir svarīgas gan zināšanas, gan padziļināta izpēte (due diligence), lai pieņemtu iespējami pareizus lēmumus kolekcijas veidošanā. | |
 Seminārs "Laikmetīgās mākslas kolekcionēšana". Foto: Zane Oborenko | |
| Zīmīgi, ka Robertsons savu uzstāšanos iesāka ar konsultāciju kompānijas Capgemini veiktā pētījuma rezultātiem, kas liecina, ka, lai arī turīgo personu ieguldījumi mākslā sastāda aptuveni 25% no līdzekļiem, kurus viņi ir atvēlējuši emocionālo aktīvu iegādei (emotional assets), māksla tomēr tiek pirkta tikai pēc tam, kad ir iegādātas jahtas, automobiļi, juvelierizstrādājumi, ir apceļota pasaule un izbaudīti ekstrēmie vai ekskluzīvie sporta veidi. Tādējādi, kā reiz puspajokam izteicies kāds no Robertsona lekciju klausītājiem, māksla, lai gan pieskaitāma pie luksusprecēm, izrādās, ir savveida “atlikumu ekonomika” (trash economy). Vēsturiski vecmeistaru mākslas tirgus bijis visstabilākais investīcijām un vismazāk pakļauts svārstībām. Laikmetīgā māksla savukārt ir daudz riskantāka investīcija, kas bieži vien piedzīvo radikālas izmaiņas vērtībā saistībā ar neprognozējamām gaumes maiņām un tirgus svārstībām. Līdz ar to laikmetīgās mākslas kolekcionēšana būtiski atšķiras dinamikā un prasa ievērojami atšķirīgu attieksmi un riska toleranci, ko bieži pat nevar raksturot kā racionālu. Tai pašā laikā jāatzīmē arī vienojošais faktors jebkura veida mākslas darbu kolekcionēšanā – reālā cena ir zināma tikai un vienīgi pārdošanas brīdi. Mirkli pirms tam un pēc tam darba monetārā vērtība nav zināma nevienam. Tādējādi Deutsche Bank kolekcijas koncepts un Elistera Hiksa izvēle nepirkt mākslu, lai gūtu peļņu, ir daudz drošāka, jo garantē emocionālo un filozofisko baudījumu vismaz līdz brīdim, kad varētu notikt kārtējās pārmaiņas personiskajā gaumē. Deutsche Bank kolekcijas mērķis ir iegūt maksimāli plašu skatījumu uz šobrīd mākslas pasaulē notiekošo un to, kas ir aizraujošs, galveno vērtību piešķirot idejām. Bet, protams, tikpat svarīgi viņiem ir atbalstīt māksliniekus un radīt stimulējošu un radošu darba vidi bankas darbiniekiem un klientiem, jo kolekcijā iekļautie darbi tiek izstādīti bankas telpās: gan birojos, gan konferenču zālēs. Šāda stratēģija ir attaisnojusi sevi arī no kolekcijas finansiālās vērtības aspekta, kas tādam uzņēmumam kā banka nevar būt mazsvarīgi. Lai arī pārdot lielāko daļu Deutsche Bank kolekcijas šodien varētu būt problemātiski, darbi, kurus izdotos pārdot, atpelnītu ikvienu centu, kas ieguldīts kolekcijas veidošanā. Šis seminārs – pirmais šāds Baltijas valstīs – iezīmē pozitīvu tendenci: Viļņas mākslas klubs (ko agrāk varēja raksturot kā privātu, noslēgtu klubu) ir attīstījies no brīvā gaisotnē pavadītiem izglītojošiem diskusiju vakariem par mākslu līdz publiskiem, ikvienam atvērtiem pasākumiem. Un tas parāda, ka pietiek arī ar vienas personas (šajā gadījumā Ilmas Nausedaites) iniciatīvu, lai veidotu nozīmīgus pasākumus, kas pozitīvi veicina mākslas vides attīstību. Daudzsološs ir arī fakts, ka semināru apmeklēja aptuveni 100 interesenti. Ilma Nausedaite ir izteikusi domu turpināt šādu pasākumu rīkošanu arī turpmāk ne tikai Lietuvā, bet arī Latvijā un Igaunijā. | |
| Atgriezties | |
