VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Patiesībā patiesību meklējot Armands Zelčs, mākslinieks Katrīna Neiburga. “Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi” 25.02.–27.03.2010. Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs | |
| Pavisam īss redaktores ievads. Katrīnas Neiburgas izstāde “Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi” skatāma Rīgā, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, no 25. februāra. Savukārt šī saruna notika 2009. gada decembra nogalē un bija paredzēta publicēšanai februāra–marta “Studijas” numurā. Tomēr Katrīna pārdomāja un racionālu, iracionālu vai personisku apstākļu dēļ lūdza interviju nepublicēt pirms izstādes atklāšanas. Izstāde ir atklāta, viss strādā nevainojami, un nav nekādu šķēršļu, lai arī jums nedotu iespēju pietuvoties patiesībai. | |
 Katrīna Neiburga. Skats no ekspozīcijas "Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi". Foto: Martins Vizbulis | |
| Armands Zelčs: Drīzumā gaidāma tava izstāde. Kas tajā būs redzams? Kaut kas pēkšņs un negaidīts, vai pieturēsies pie līdzšinējā darbības virziena – video? Katrīna Neiburga: Jā, es tieši gribēju prasīt, kas ir mans darbības virziens, bet nu labi... Šobrīd vēl ir grūti par to runāt, jo patlaban ir decembris un izdarīta tikai puse no darba – vasarā safilmēts videomateriāls. Par to jau kopējā sajūtā esmu gandrīz piemirsusi. Cerēju, ka intervijas būs pēc izstādes atklāšanas. Bet labi! Centīšos stāstīt par to, kas jau ir skaidrs un izdarīts. Ideja darbam radās pēc divu grāmatu – “Gaisma” un “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti” – izlasīšanas. Lai gan nosaukumi izklausās ļoti nenopietni, mani aizrāva tajās izvērstā ikdienas mitoloģizācija. Paralēli šo grāmatu lasīšanai jau labu laiku arī ir tirdījusi vēlme savākt ļoti daudz stāstu un radīt filmu. Likās – kur es tālāk iešu, vispār? Cik es taisīšu tādus īsus videodarbus?! Jāpieķeras kaut kam tādam lielākam – uztaisīt filmu. Es uzrunāju Agnesi Krivadi kā scenārija autori, un viņa piekrita, ka nākotnē varētu kaut ko tādu paveikt. Vispārinātā iecere pārtapa materiālu vākšanā, sākotnēji gan tikai kā inspirācijas avots, taču ar laiku šī nodarbe pārmāca pašu ideju par filmu un radās tagadējās darba aprises. Vasarā sākās braukāšana un stāstu vākšana. Divas reizes mēs braucām, apmēram pa divām nedēļām. Pilnīgi nesagatavotas nokļuvām pie dažādiem cilvēkiem, protams, tas izrādījās sarežģītāk, nekā es biju iedomājusies – nokļūšu pie lielajiem stāstniekiem, kuri uzreiz stāstīs jau gatavus stāstus par apkārtējiem cilvēkiem. Lai arī šķietami vienkāršāk ir stāstīt par apkārtējiem, izrādījās, ka visi grib stāstīt par sevi. Man pat liekas – mēs izdarījām ļoti labu darbu tajā ziņā, ka uzklausījām vairāk nekā 40 cilvēku, kuri gribēja par sevi pastāstīt. Viena daļa cerēja uz milzīgu filmu par sevi, taču diemžēl viņiem nāksies samierināties un pamatīgi vilties. Bet tāda ir tā māksla! A.Z.: Kādas ir tagadējās aprises? K.N.: Jau kādus sešus gadus vecā pagātnē Madonā viens mans radinieks stāstīja par visiem saviem kaimiņiem tādas kā izdomātas pasakas. Es pieņemu, ka to pamatā ir patiesi notikumi, bet tik daudz reižu pārstāstīti un papildināti, ka sen jau kļuvuši par, kā es to dēvētu, mūsdienu pasakām. Piemēram, viena vecīša mājai bez apstājas kūpējis skurstenis, un visi brīnījušies, kā tas tik ilgi var notikt. Izrādījies, ka viņu pametusi sieva un večuks sācis ar tās drēbēm kurināt krāsni. Apģērbam beidzoties, pārgājis uz mantām – kopējo gultu un vēlāk jau uz visu, kas mājās atrodams. Nodedzinājis visu, kas ir, un sēdējis viens pats uz krēsliņa. Man likās, ka būtu brīnišķīgi savākt tāda veida mūsdienu pasakas. Un tieši tajās divās grāmatās, kas gan ir literāri darbi un nav balstīti uz dokumentāliem notikumiem, jaušama sajūta, ka īstā dzīve it kā pārtapusi par pasaku. Tas ir tāpat kā tad, kad mēs stāstām par sevi, – eksistē kaut kādi notikumi, ko esam piemirsuši, bet stāstījuši vairākas reizes. Tās ir kā tādas ikdienas pasakas, ko ar laiku iemācāmies kā stāstu ar sākumu, kulmināciju un beigām. A.Z.: Kāpēc izvēle krita uz lauku cilvēkiem? Laucinieki ir patiesāki, naivāki vai stāsta pilsētniekiem nosacīti eksotiskas lietas? K.N.: Nu... Skaidrs, ka naivāki! Un skaidrs, ka ļoti atšķiramies no lauku cilvēkiem. Kā Alvis Hermanis saka: “Tur arī ir tā īstā dzīve!” Tam gan es līdz galam negribu piekrist, jo nav tādas īstās vai neīstās dzīves. Mēs arī dzīvojam īstu, tikai pilnīgi citādāku dzīvi. Kad atbraucu no filmēšanas, biju pārņemta ar lauku dzīves ritmu un man likās, ka jā – varbūt es arī pārcelšos uz turieni un sākšu dzīvot tā! Apdomājoties sapratu, ka tie ir tikai tādi māņi. Laukos sastaptajiem cilvēkiem bija kopēja iezīme, kas nepiemīt man. Viņi bija uzticīgi savai taisnībai un ļoti pārliecināti par to. Es pretēji – absolūti ne par ko neesmu pārliecināta. Mani visu laiku nomoka kaut kāda sajūta, ka tūliņ es apstāšos un darīšu to īsto – dzīvošu patieso dzīvi. Man tikai vajag bišķīt laiku tā kārtīgi padomāt. Tiesa, tas gan līdz šim vēl nav izdevies. Lauku cilvēkiem savukārt nav nekādas tādas domas, ka viņi dzīvotu kaut ko, kas nebūtu īsts. Katram ir stingra pārliecība un sava dzelžaina patiesība. Salīdzinoši es pārliecinoši atbildēt varēju tikai tad, kad biju pārstājusi ēst gaļu. Man likās, ka beidzot varu kaut ko pateikt par sevi nešauboties: es neēdu gaļu! Pārējais viss var būt tā un var būt šitā. Tajos cilvēkos dominē ļoti liela pārliecība par fundamentālām lietām: Dievs ir, tas ir slikti, tas ir labi utt. Viņos nav izteiktu šaubu. A.Z.: Nesamocīta dzīves uztvere. K.N.: Nu jā! Varētu teikt, ka mēs esam tādi morāli kropļi, bet viņi nav. A.Z.: Tu minēji Alvi Hermani. Viņš atradis veiksmīgu veidu, kā patiesus dzīvesstāstus transformēt teātra izrādēs. Jaunā darba kontekstā jūs interesē kopējs “sākummateriāls”? K.N.: Interese par cilvēkiem man jau bijusi, kopš ņēmos ap “Tējas sēni”. Tas bija aptuveni 2001. gads. Šķiet, ap to laiku arī sākās tā “cilvēku vākšana”. Toreiz durvis atvērās, tikai pasakot: tējas sēne. Uzreiz sekoja brīnišķīgs stāsts. Man bija arī darbs par meiteņu somiņām, taksometriem ... A.Z.: ... daudzstāvu māju ar īrniekiem. K.N.: Jā! Arī ja domāju par tālāku izglītību, vienmēr tas ir saistīts ar dokumentālo kino. Šajā izstādē savāktie stāsti nav pašpietiekami, tāpēc tas, kas būs redzams izstādē – tiesa, to pilnīgi droši es vēl nezinu –, būs mana interpretācija par to, ko esmu tur laukos dzirdējusi un redzējusi. Cilvēki darbosies kā aktieri, kas ar vienu diviem teikumiem vai skaitāmpantu, dziesmu, rupju lamāšanos vai ticības apliecinājumiem veidos meditatīvu sajūtu par patiesības pārliecību – viņu pārliecību par patiesību. Mums tas būs... nu, par to ir pāragri spriest, kas mums tas būs. A.Z.: Tīri tehniski ko esi iecerējusi? Lielformāta videoprojekcijas vai... K.N.: Jā, tieši tā – vertikālas videoprojekcijas! No sākuma bija nelielas šaubas par vertikālo formātu. Likās, ka tā es visu varu sabojāt. Beigās tā arī nofilmēju. Visi ir vertikāli, diezgan vienādi iekomponēti kadrā. Lai vieglāk montēt. Iefilmēju arī “obligātos” kadrus, kuros nav paša stāstītāja. Jau gandrīz noteikti varu teikt, ka tās būs astoņas lielas videoprojekcijas. Sajūtai vajadzētu būt puslīdz reālistiskai – filmētais cilvēks it kā sēž turpat izstāžu zālē. Viņš pasaka teikumu, bet atbild cits personāžs. Tā būs kā saruna, dialogi starp četrdesmit pieciem cilvēkiem. Domāju, visi arī parādīsies uz tām astoņām projekcijām. Uzdos jautājumus, atbildēs, brīžiem kāds paliks par fonu, brīžiem kāds būs solists utt. Liela nozīme – to es noteikti gribu pateikt – būs skaņai. To taisīs Andris Indāns, un es gribu, lai tas ir tāds kā grandiozs skaņu darbs, opera... Nu tiešām tāds liels skaņu darbs. A.Z.: Vai daudz sanāca iejaukties stāstījuma gaitā? K.N.: Nē, teksti nav iepriekš paredzēti, bet bija jautājumi, ko mēs pirms tam atkārtojām. Par ticību vai laimi... Par to, kur var vēlāk savilkt kopsaucēju. Brīnišķīgas ir arī nejaušās frāzes, ko ik pa brīdim kāds cilvēks pasaka. Piemēram: “ Nu ko tad es jums te stāstīju!?”, “Kādu jums to stāstu vajag?”. Vai arī, piemēram, uzruna, kas filmējot veltīta man, pārtop par uzrunu skatītājiem izstāžu zālē. Centos panākt, lai skatiens nenoslīd no kameras un viņi tiešām runā ar skatītāju. A.Z.: Atlasot darbam noderīgos fragmentus, tu vadījies pēc vēstījuma, ko pauž runātājs, pēc estētiskiem kritērijiem, vai arī runātājs bija instruments, ar kuru “nospēlēt” savas attiecības ar patiesību? Respektīvi, cik liela nozīme vispār ir paredzēta konkrētajam cilvēkam un viņa unikālajam stāstam? K.N.: Pagaidām esmu atvēlējusi katram cilvēkam desmit minūtes, kas ir ļoti daudz. Sijāšana notiek vairākās kārtās, atmetot lieko. Līdz rezultātam absolūti neesmu vēl nokļuvusi, bet skaidrs, ka noskaņa un tas, ko es gribu pateikt, arī būs tas, ko viņi pateiks, tāpēc viņi noteikti nebūs apmierināti. Mēs tieši šodien ar Agnesi Krivadi sarakstījāmies un spriedām par to, tie cilvēki ir mums ļoti tāli, bet mums viņi liekas interesanti. Bieži vien tas, kas piesaista mūs, viņiem liekas bezkaunīgs, vai arī tas, kas viņiem liekas brīnišķīgs un pareizs, mums šķiet kaut kas garlaicīgs. Ideja ir, protams, visus tos cilvēkus uzaicināt uz izstādes atklāšanu, bet, man liekas, viņi nedabūs to, ko gaidījuši. Tomēr, es domāju, tas, ko mēs viņiem sniedzām tajā brīdī… tur ir tas, ko viņi gribēja – izstāstīt savu stāstu un sajust interesi par sevi. A.Z.: Vārds “instruments” samērā tieši attiecināms arī uz filmētā cilvēka runas tembru. Vai stāstītāja runa kalpos par notīm? K.N.: Tieši tā! Tur ir ļoti daudz muzikalitātes. Tas, kā viņi to pasaka! Tur var uztaisīt dziesmu! Tur var uztaisīt operu! Filmējot sanāca arī satikt dažādus muzikantus, kas pa ceļam uzspēlē vai nodzied kādas dziesmas. Tā ka – jā, no viņiem var izveidot tādu kā kori, kas spēlē. A.Z.: Izvēlētā kadra estētika, kameras novietojums izaicina to nodēvēt par minimālistisku. Vai, izvēloties šādu modeli, gribi ko papildus uzsvērt idejiski vai vairāk vadies pēc vizuāli estētiskiem principiem? K.N.: Pilnīgi noteikti pēc estētiskiem principiem. Es vienkārši atradu ideālu vietu, pēc manām domām, kur apsēdināt šo te cilvēku. Nedaudz gaismas, lai redzama telpa, kurā viņš sēž, un viss. Kaut gan tas arī nav tik viennozīmīgi, jo tad, kad es nosēdināju mūsu latviešu druīdu… Es viņu nosēdināju konkrētā vietā, kur man likās vispareizāk. Apsēdos arī pati konkrētā vietā, un viņš man saka: “Nu, re! Atkal viena raganiņa pie manis atnākusi!” Izrādās, es biju kaut kā savietojusi subjektus un objektus pozīcijā, kas kaut ko nozīmē. Tā ka tas viss nav tik viennozīmīgi. Tikai Dievs vien zina, kurš to zina. A.Z.: Sanāk, ka no druīda viedokļa viss ir pavisam citādāk. Un darbs patiesībā ir par, piemēram, ķērpi. K.N.: Nē tieši otrādi. No druīda viedokļa viss ir ļoti pareizi. A.Z.: Atgriežoties pie mūzikas – šādu skaņas apstrādi kā viens no pionieriem sāka izmantot minimālisma laika komponists Stīvs Reihs. 1965. gadā viņš radīja darbu It’s Gonna Rain, kurā ierakstīta balss ģenerē mūzikas materiālu. Vēlāk Reihs teica vērā ņemamus vārdus, proti: “Tas ir sākums, kas novedīs pie dokumentālas mūzikas videoteātra.” Vai esi ietekmējusies no Reiha daiļrades? K.N.: Jā, savā ziņā! Man šis komponists diezgan daudz nozīmējis kādā manas dzīves periodā. Man bija 20 gadi, kad es to ļoti, ļoti klausījos. Īstenībā tas laikam nāca līdz ar Mākslas akadēmiju – mums bija ļoti labs mūzikas vēstures pasniedzējs Avrameca kungs, kurš arī “inficēja” ar visu to. Bet tā, ka, taisot darbu, es atcerējos par tevis teikto, – tā nebija. Pēcāk, jau filmējot, Mārtiņš Grauds manu uzmanību viesa uz citu Reiha skaņdarbu – Different Trains, kur arī izmantots tāds komponēšanas veids. Nu jā, es priecājos, ja man ir izdevies iekļauties tajā, ko viņš prognozēja. Šis gan būs tikai pirmais mēģinājums. A.Z.: Different Trains ir balstīts uz paša autora bērnību un refleksiju par Otrā pasaules karā Eiropā veikto holokaustu. Ko tu vēlies vēstīt savam skatītājam? K.N.: Man liekas – ja rada tādu skaņu darbu un tādu meditatīvu sajūtu par neskaitāmi daudzām patiesībām, tas var būt tik aktīvs fons, ka sāk darboties pretējā virzienā – rada neitralitāti. Un tu vari pēkšņi dabūt to tīro prātu un pats mierīgi padomāt par savu sajūtu. Ceru, ka man izdosies panāk tādu pašu efektu ar nemitīgi mainīgām, pat uzbrūkošām patiesībām. Varbūt man izdosies panākt, ka beigās ar to visu cilvēks saprot, ka nekā nav. | |
| Atgriezties | |
