VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| VII. Nogrimušais piemineklis Imants Lancmanis, mākslinieks, mākslas zinātnieks Fragments no: Lancmanis, Imants. "Piektais bauslis: Gleznu cikls "Revolūcija un karš"". Rīga: Neputns, 2009, 64.-71.lpp. | |
| VII. NOGRIMUŠAIS PIEMINEKLIS "Lielie satricinājumi, kas rada augsni tālākai sabiedrības attīstībai, parasti tiek izpirkti ar grēksūdzes un nožēlas rituāliem. Monumentāls un dārgs piemineklis ir labākais veids, kā nācijas patiesu pateicību varoņiem un nožēlu par kara upuriem apvienot ar varasnesēju liekulību un iespēju uzturēt kareivīgu atriebes garu. Pasaule ir pilna tūkstošiem pieminekļu, kas veltīti kariem un parasti ir patētiski un banāli. Labākā karavīru piemiņas vieta pasaulē - Brāļu kapi Rīgā. Pirmā pasaules kara garīgā trauma visā pasaulē izraisīja neskaitāmu pieminekļu, memoriālo vietu un piemiņas plākšņu rašanos. To visumā oficiālajā un diezgan garlaicīgajā veidolā retumis parādījās kāds mākslinieciski spilgts darbs - parasti, ja pasūtītājs bija nevis valsts vai komunāla iestāde, bet privāta organizācija. Viens no dīvainākajiem un pārsteidzošākajiem būtu bijis piemineklis, ko Eiropas Pretkara asociācija par ziedojumiem izvēlējās celt Latvijā, Bauskas apriņķa Rundāles pagasta Sudmalu dīķī. Asociācijas vadībā bija pazīstami pretkara aktīvisti, kuru vidū izcēlās vācu publicists Ernsts Frīdrihs. Pieminekļa nosaukums bija "Kritušie", un tā skulpturālās grupas izauga no vairākiem lieliem postamentiem, kas pacēlās virs ūdens. Visu vainagoja Uzvaras dieviete bez galvas, tai rokā atradās dzeloņstieplēm caurvīts lauru vainags. Daži tēli (karā sakropļoto karavīru galvas) bija ņemti no Ernsta Frīdriha grāmatas Krieg dem Kriege ("Karš karam", pirmizdevums - 1924. gadā). Diviem tiltiem vajadzēja pieminekli savienot ar zemesstrēli, vienu no tiem bija projektējis Salvadors Dalī. Savukārt kāpnes, kas no zemesstrēles veda lejup uz dīķi, bija iecerētas neoklasicistiskā garā, ar vāzēm un vārtu piloniem. Piemineklis bija neviendabīgs, jo to darināja pēc dažādu mākslinieku metiem, kuri pārstāvēja gan modernus virzienus, gan arī vairāk tradicionālu tēlniecību. Uzvarētāju vidū bija Artūrs Bokss, kā arī jaunie mākslinieki Teo Šmits-Reindāls un Hanss Belmers. Tomēr tieši šis stilu un paņēmienu raibums piemineklim piešķīra dinamismu un spēku. Pieminekļa pamatakmens likšana notika 1928. gada 23. augustā, bet darbus pārtrauca 1930. gadā ekonomiskās krīzes dēļ. Netika realizētas vairākas interesantas pieminekļa sastāvdaļas, to skaitā Dalī projektētais "Slīkoņu tilts", kas solījās būt īpaši emocionāls mākslas tēls. Pacifistisko un idejiski kreisas ievirzes pieminekli vācu armija uzspridzināja 1941. gada 23. augustā. Kopš tā laika ik gadu uzspridzināšanas dienā un stundā piemineklis uz brīdi paceļas no dīķa dzelmes. Saule patlaban izkāpj no horizonta malas, un vienlaicīgi ar to, kā vienmēr 23. augusta rītā, no dīķa dzīlēm paceļas piemineklis. Saspridzinātie postamentu bluķi, deformētās, ūdenī sairušās figūras, to galvas un rokas iznirst dīķa virspusē, lejup tek ūdens straumītes, zaļas aļģu un ūdenszāļu virknes. Īrisi un dzeltenās ūdensrozes garos kātos izslejas no ūdens, lai priecātos vai vaimanātu par kara šausmām, kuru piemiņas vietai blakām gadījies piedzimt. Fragmentu kaudze ir viss, kas palicis pāri no bronzā un akmenī ieliktā protesta kliedziena pret karu, nevajadzīga, nesavlaicīga un nesaprasta kliedziena. Gārnis nemierīgi pārlido šai vietai, bet gulbim un Makšķerniekam viss ir vienaldzīgi. Drīz pieminekļa drazas atkal nogrims dzelmē." | |
| Atgriezties | |
