VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| JAUNS SOLIS TRIMDAS MĀKSLAS DOKUMENTĒŠANĀ Stella Pelše, mākslas zinātniece Par grāmatu "Austrālijas latviešu mākslinieki" (Sidneja: ALMA, 2008.). | |
| Interese par trimdas kultūru kā zināmu aizliegto augli un nacionālo vērtību rezervātu acīmredzami pieder pagātnei – politiski diktētās nošķirtības laikmeta beigām, kad abu tautas daļu pievilkšanās spēku noteica atmodas diktētā loģika. Apzinoties trimdas kā vienota kopuma pieaugošo dezintegrāciju gan politisko šķēršļu izzušanas, gan jaukto laulību dēļ, Austrālijas latviešu mākslinieku apvienība (ALMA) turpina apkopot informāciju par Austrālijā ieceļojušajiem vai dzimušajiem latviešu māksliniekiem. Šobrīd latviskā izcelsme gan ir tikai viens komponents plūstoši mainīgo identitāšu kaleidoskopā, kā uzsvērts “skatā no malas” – ievada esejā “Vietai nav nozīmes”, kurā Rekss Batlers (Rex Butler) no Kvīnslendas Universitātes norāda, ka visi centieni uzrakstīt austrāliešu mākslas vēsturi, jaunradei piedēvējot “nacionālu” raksturu, vairs neatbilst šodienas situācijai. Akcentēts tieši “neaustrāliešu” pienesums, uzsverot, ka “māksla vienmēr atrodas pārņemšanas un pielāgošanās procesā, tā ka nav jēgas uzskatīt to par piederošu kādai atsevišķai vietai” (12. lpp.). Proti, pozitīvi vērtējama sastādītāju norobežošanās gan no specifiski “austrālisku”, gan arī “latvisku” komponentu meklējumiem, vien norādītas mākslinieku “saiknes ar pasauli visdažādākajos iespējamajos veidos” (13. lpp.). Laika ienestās korekcijas mākslas interpretācijā sevišķi izceļas salīdzinājumā ar Mārtiņa Gaujas ievadu 1979. gadā izdotajai strukturāli visai līdzī¬gajai grāmatai (1) – tajā vēl apspēlētas Borisa Vipera, Jāņa Siliņa un Jāņa Dombrovska opusos rodamās starpkaru perioda tēzes par latvisko stilu: kaut arī to “grūti noteikt”, tomēr piesaukts gan bagāts kolorīts, gan lirisks roman¬tisms, gan stilizācija un simboliska vīzija (2). | |
 Australian Latvian Artists / Austrālijas latviešu mākslinieki: A Collection of Works by Latvian Artists in Australia. Ed. by Dagnija Greste, Biruta Clark et al. Sydney: ALMA, 2008. 256 p: ill. | |
| Jaunā izdevuma pamattekstu, līdzīgi kā pirmajā versijā, veido katram māksliniekam veltīts atvērums, ko aizpilda enciklopēdiskiem šķirkļiem tuvi teksti latviešu un angļu valodā ar vienu vai vairākām ilustrācijām. Mākslinieku skaits ir liels (103), lai arī dažādu apstākļu dēļ nav uzskatāms par pilnīgu (ix lpp.). Aptverti visu paaudžu visos vizuālās mākslas veidos (glezniecībā, grafikā, tēlniecībā, fotogrāfijā, lietišķajā mākslā) strādājošie, līdz ar to dažādības spektrs ir iespaidīgs – vienā grāmatā satiekas, piemēram, Erna Ķikure-Dzelme (1906–2003), kas jau 1932. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcu un Austrālijā pazīstama arī kā rakstniece, un studente Elise Henry-Viesis (dz. 1989), kas tikko guvusi pirmo ievērību mākslas pasaulē ar savām tekstila kolāžām. Līdzās slaveniem vārdiem (Imants Tillers, Reinis Zusters u. c.) iepazīstam arī personāžus, kuru veikums drīzāk iederētos naivās mākslas vai pašdarbības kategorijā (Ingrīda Ķauķis-Rehbaum, Viktorija Niedoliņa u. c.). Izdevuma redkolēģija (Dagnija Greste, Biruta Clark, Ojārs Greste, Peter Legzdins, Kristina Granstrom-Lucis, Dzidra Mitchell, Ieva Wilson, Vaira Zemīts) nav meklējuši šaurākus atlases kritērijus – izdevums “ir kā atskaite, kas dokumentē kopienas pienesumu Austrālijai un tās mākslas vēsturei” (ix lpp.). Atšķirībā no 1979. gada izde¬vuma bez biogrāfiskajiem datiem katras personālijas apskatu papildina arī neliela pasāža ar paša mākslinieka izteikumiem – atmiņu, radošo impulsu, savas jaunrades jēgas un mērķu ieskicējums (aizsaulē aizgājušo mākslinieku šķirkļus komentē līdzgaitnieki vai arī izmantoti fragmenti no agrāk publicētā). Visbeidzot, grāmatu noslēdz virkne nelielu rakstiņu, no kuriem vispersoniskākais trimdas situācijas tvērums lasāms Jāņa Baloža esejā “Rakstnieka valoda”: “Es tikai ne¬sen biju atklājis, ka neesmu latvietis, un nu es vairs nebiju arī austrālietis. (..) Dažreiz es domāju, ka esmu pārņēmis labāko no abām šīm pasaulēm, ka stāvu ar katru kāju savā pusē. Tumšākos brīžos man šķiet, ka esmu abām pusēm nošāvis garām. Patiesība, kā jau parasti, ir kaut kur pa vidu” (228. lpp.). Pārējie teksti ir sausi, informatīvi pārskati par latviešu aktivitātēm Austrālijā (sabiedrisko dzīvi, koru kustību, teātri, lietišķo mākslu, sportu un korporāciju darbību). Kaut arī šāda tipa izdevumā būtu pilnīgi lieki izvirzīt lingvistiska pūrisma kritērijus, tomēr korektora acs trūkums ir manāms – rūpīgāka pārlasīšana varbūt neatstātu tādas “pērles” kā “stiklu ierobežojumi mudināja eksperimentāciju citās mēdījās, piemēram, dažādas drukāšanas metodes un glezniecību” (25. lpp.). No viena šķirkļa uz citu variējas arī citvalodu īpašvārdu atveidi – vietām tie latviskoti, vietām atstāti oriģinālā, vietām radušies vēl citi varianti (uzvārds Whiteley latviskots kā Whiteleis, 21. lpp.), 98. lappusē minētais Ņujorkas fotogrāfs Nens Goldens īstenībā ir fotogrāfe Nena Goldena, arī tīri tehnisku kļūdu (burtu, atstarpju izlaidumi) varētu būt mazāk. Neraugoties uz minēto, priekšstats par radošo izpausmju klāstu (kas dažkārt sasaucas ar Latvijas mākslas ainu) ir uzskatāms; pieejama interneta vietne www.australianlatvianartists.org.au, kur būs iegūstama arī grāmatā iztrūkstošā informācija. Tiesa gan, izdevums rosina arī vēlmi pēc padziļinātas parādību analīzes, piemēram, tematiski saistīta rakstu krājuma, kam kaimiņvalstīs jau ir precedenti (3). 1 Latviešu mākslinieki Austrālijā. Redkol. M. Gauja u. c. Strathfield: ALMA, 1979. 2 Turpat, I lpp. 3 Goštautas, Stasys, Korsakaitė, Ingrida et al. Išeivijos dailė. Vilnius: Kultūros, filosofijos ir meno institutas, 2003. | |
| Atgriezties | |
