Izplēsto lappušu atgriešanās Alise Tīfentāle, mākslas kritiķe 10. Baltijas starptautiskās mākslas triennāle Urban Stories
25.09.–22.11. 2009. Laikmetīgās mākslas centrs. Viļņa
|
| Triennāle tika iekļauta Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā kā centrālais laikmetīgās mākslas notikums un šim nolūkam pat pārcelta gadu uz priekšu (matemātiski rēķinot, 10. triennāle būtu notikusi 2008. gadā). Atbilstoši šībrīža priekšstatiem par vērienīgu laikmetīgās mākslas izstādi to veidoja starptautiska kuratoru komanda, aicinot piedalīties māksliniekus ar tikpat starptautisku vērienu. Galvenās izstādes triennāles ietvaros: “Melnie gulbji, patiesie stāsti un privātās patiesības” (Black Swans, True Tales and Private Truths) Laikmetīgās mākslas centrā un “Viļņas kooperatīvs” (Vilnius COOP) pamestā ēkā pilsētas galvenajā promenādē – Ģedimina prospektā 27. Atsevišķas performances un projekti noritēja arī citviet Viļņā. |
| Kevins van Brāks. Grāmatas sadedzināšanai? Objekts. 2009. Foto: Alise Tīfentāle |
| Formāts un virziens
Lielākā daļa “Pilsētas stāstu”, protams, ir par Viļņu – dažādu valstu mākslinieki šeit dzīvojuši un strādājuši, un veidojuši šo “stāstu” krājumu. Bet šajos darbos nav ne vēsts no, piemēram, baroka sakrālās arhitektūras pērlēm, ar kurām Viļņa asociējas pirmām kārtām. Rezultāts nav komplimentējoša pilsētas reklāma. Mākslinieki ir pētījuši un meklējuši vēsturiskus faktus, nostāstus, anekdotes un līdzības, kas attiecas uz noslēpto, nezināmo, aizmirsto, noliegto un marginālo. Šāda interese savukārt izkristalizējusies kā viens no vadmotīviem šībrīža mākslā – laikā, kad viss pārbaudītais ir jau apstrīdēts un līdzšinējā “populārā” mākslas un kultūras vēsture noliegta, pienācis laiks meklēt jaunus atskaites punktus. T. i., jaunus, iepriekš nepazīstamus, noklusētus vai aizmirstus vārdus, darbus, parādības, faktus un procesus. Tie meklēti gandrīz visos pēdējo gadu lielajos mākslas notikumos, mākslas biennālēs un izstādēs ietekmīgās galerijās. Arī Latvijas pašreizējos mākslas procesos jūtams zināmā mērā līdzīgs virziens – notiek pētnieciskais darbs un vēstures pārskatīšana, meklējot jaunus punktus, no kuriem veidot jaunu koordinātu tīklu. Nedaudz priekšlaicīgi atklāto ģēniju Ādolfu Zārdiņu jau esam aizmirsuši, viņš vairs nav “ziņa”, bet, piemēram, Laikmetīgās mākslas centrs jau ilgstoši strādā pie vērienīga projekta “...un citi” par visplašākajā izpratnē nonkonformistu mākslas aktivitātēm teju vai visas 20. gs. otrās puses laikā; tas sola būtiski pārveidot un papildināt līdzšinējos priekšstatus par mākslu Latvijā. Savu vietu Latvijas mākslas vēsturē pamazām iegūst Visvaldis Ziediņš – pavasarī viņa veikums pirmoreiz tika izstādīts plašākai publikai Ivonnas Veihertes mākslas galerijā, bet pavisam nesen mākslinieka darbi un darbistabas autentiskā interjera fragments organiski iekļāvās Ievas Kulakovas kūrētajā izstādē “Brīnišķīgais ceļojums” (12.–30. septembris, VEF 7. korpuss). Šoruden notika arī Hardija Lediņa teorētiskiem rakstiem veltīta izstāde (“Laika gars un vietas atmosfēra”, 11. septembris–6. oktobris, “Rīgas mākslas telpa”), kas atklāja un akcentēja tās Lediņa radošās darbības šķautnes, kuras līdz šim palikušas ēnā. Līdzīgu stratēģiju izvēlējās arī 10. Baltijas starptautiskās mākslas triennāles “Pilsētas stāsti” kuratoru komanda. Izstādi “Melnie gulbji, patiesie stāsti un privātās patiesības” veidoja Ķēstutis Kuizins (Kęstutis Kuizinas), Laikmetīgās mākslas centra direktors, un Anna Demēstera (Ann Demeester), mākslas centra De Appel direktore un kuratoru programmas vadītāja Amsterdamā. Nosaukumā minētie melnie gulbji – poētiska metafora kaut kam negaidītam, nekonvencionālam, kas iejaucas tradicionālā notikumu plūsmā vai parādību virknē. Savukārt otru triennāles izstādi “Viļņas kooperatīvs” veidoja kuratores Vera Laufa (Vera Lauf) no Leipcigas un Ūla Tornava (Ula Tornau) no Viļņas, kuras jau ilgstoši sadarbojas ar Laikmetīgās mākslas centru (piemēram, abas kuratores līdzdarbojās arī pie iepriekšējās triennāles, kas izvērtās par pārsteidzošu un programmatisku notikumu BMW 2005. gadā).
Radīt “Pilsētas stāstus” kuratori aicināja šobrīd aktuālus un starptautiski pazīstamus māksliniekus (kas savukārt triennālei piesaistīja plašāku profesionāļu un interesentu auditoriju). Ieskatam daži piemēri: Turcijas mākslinieku grupa Ha Za Vu Zu šoruden piedalās Lionas laikmetīgās mākslas biennālē (tā skatāma līdz 2010. gada janvārim), bet poļu māksliniece Paulina Olovska (Paulina Olowska) piedalījās Berlīnes biennālē (2008). Vācu mākslinieka Svena Jones (Sven Johne) darbus varējām apskatīt tepat Rīgā – ceļojošajā Ars Baltica fotogrāfijas triennālē “Neuztraucies – esi priecīgs” (2008), bet savu valsti šīgada Venēcijas biennālē pārstāvēja krievu māksliniece Irina Korina, Igaunijas māksliniece Kristina Normane (Kristina Norman) (turklāt ar to pašu darbu!) un Austrijas māksliniece Dorita Margreitere (Dorit Margreiter). Arī vairāki no triennālē pārstāvētajiem lietuviešu māksliniekiem ir labi pazīstami ārpus savas valsts robežām. Piemēram, Darjus Mikšis (Darius Mikšys) piedalījies Sidnejas biennālē (2008), Deimants Narkevičs (Deimantas Narkevičius) gan pārstāvējis savu valsti Venēcijas biennālē (2001), gan piedalījies tēlniecības izstādē Skulptur Projekte Münster (2007) un citos ievērojamos mākslas notikumos. Mindaugs Navaks (Mindaugas Navakas) ar tēlniecības darbiem piedalījies Venēcijas biennālē (1999) u. c. izstādēs. Lai kvalificētos par patiesi “mūsdienīgu un starptautisku” mākslas notikumu augstākajā līmenī, trūka vien teorētiķa Hansa Ulriha Obrista, bet tas arī loģiski, jo viņš pārstāv šobrīd jau aizejošo mākslas “modi”. |
| Mākslinieku grupa "Ha Za Vu Zu". Maizesceļš. Instalācija. 2009. Foto: Alise Tīfentāle |
| Melno gulbju meklējumi
Kad formāts ir noskaidrots, varam pievērsties saturam. Vēsture nepārtraukti tiek rakstīta un pārrakstīta, šajā procesā ar vieglu roku tiek izdzēsts šobrīd nepatīkamais, nevēlamais, bet izcelts vajadzīgais, un pēc kāda laika šī pati vēstures nodaļa atkal izskatīsies citādi. Pavisam nesen savas valsts vēstures apzināti aizmirstās lappuses mākslā izmantojuši lietuviešu mākslinieki Nomeda un Ģedimins Urboni (Nomeda & Gediminas Urbonas), prezentējot Venēcijas biennālē (2007) iespaidīgu multimediālu darbu Villa Lituania, tā galvenajā lomā – ēka Romā, kur kādreiz atradās Lietuvas vēstniecība Itālijā (1918–1940). Nostalģija, vēsturiska taisnīguma izjūta u. c. – kāpēc tieši tagad tas kļūst aktuāli? Triennāles kuratori pieminējuši “krīzes laiku” un divus pretēji vērstus spēcīgus impulsus, kas veido sabiedrības reakciju uz to, – eskeipisms nostalģijā un eskeipisms zinātniskajā fantastikā, un abi arī bija sastopami izstādes darbos.
Nozīmīgs “melnais gulbis” ir ikonoklasms un līdzīgas mērķtiecīgi destruktīvas darbības kā viens no labi pārbaudītiem un bieži izmantotiem vēstures pārrakstīšanas un cenzēšanas līdzekļiem. Nīderlandes mākslinieks Kevins van Brāks (Kevin van Braak) darbā “Grāmatas sadedzināšanai?” (Books for burning?) demonstrē funkcionālu skulptūru – krāsni grāmatu sadedzināšanai, blakus sakrautas “nevajadzīgās” grāmatas. Van Brāks atsaucas uz bagāto un krāšņo Eiropas grāmatu dedzināšanas vēsturi – grāmata nereti uzskatīta par apdraudējumu pastāvošai (valdošai, represīvai) kārtībai, un bieži praktizēta grāmatu iznīcināšana. Ar domu, ka, sadedzinot apdrukāto papīru, tiks iznīcināta vai vismaz pazemota un padarīta nekaitīga arī ideja, kas grāmatā pausta (vai valoda, kādā tā uzrakstīta, vai tml.). Autors piemin Reja Bredberija antiutopisko romānu Fahrenheit 451 (1953) un tāda paša nosaukuma Fransuā Trifo filmu (1966) – tajā izspēlētais “eskeipisms zinātniskajā fantastikā” norāda uz kādu nenoteiktu brīdi nākotnē, kad lasīšana būs aizliegta. Mākslinieks arī Lietuvas vēsturē atradis vairākus grāmatu iznīcināšanas gadījumus – gan 19. gs., gan arī šodien: kā izrādās, Viļņas Universitātes bibliotēka atbrīvojas no grāmatām krievu valodā, lai šādi izrēķinātos ar nevēlamas (nepatīkamas) pagātnes liecībām.
Igauņu mākslinieces Kristinas Normanes darbs par pārvietoto pieminekli Tallinā bija skatāms arī Igaunijas paviljonā šīgada Venēcijas biennālē. Pieminekļu iznīcināšana vai pārvietošana arī uzskatāma par vienu no ikonoklasma izpausmēm, kas mums īpaši labi pazīstama: demontējot Ļeņina pieminekļus, bijušās padomju republikas simboliski atbrīvojās arī no paša Ļeņina, t. i., ieviesa korekcijas savas vēstures lappusēs. Normanes darbā – videoreportāžas no notikuma vietas ar uzkarsētām emocijām, tām pa vidu gozējas spožs un iespaidīgs pieminekļa makets. Ar tā klātbūtni bijusi iezīmēta teritorija pilsētvidē, tagad tā tiek simboliski pārdalīta. Pats piemineklis nokļuvis apsūdzētā lomā, un pilsētas iedzīvotāji piedalās publiskā “tiesāšanā”, kur vieni vēlas aizstāvēt nevainīgo, bet otri – izrēķināties ar ienaidnieku. Objektīvs skatījums nav iespējams – te tiek rakstītas vismaz divas atšķirīgas vēstures.
Ekspozīcijā bija iekļauti arī Lietuvas fotomākslas klasiķa Aļģimanta Kunča (Algimantas Kunčius) darbi (pieskaņojoties izstādes atmosfērai, izstādīti nevis kā tradicionālās sudraba želatīna kopijas, bet gan kā digitālas izdrukas, kas līmētas tieši pie sienas). Tika izvēlētas vairākas fotosērijas (veidotas gan 60.–70. gados, gan 2000.–2007. gadā), ko viņš pats dēvē par “mīklām”. Tās veido momentuzņēmumi, kas secīgi tver kādu notikumu virkni – piemēram, garāmgājēju reakciju uz kādā skatlogā izstādītu miniatūru Ziemsvētku eglīti u. tml. Melnbaltajās fotogrāfijās, “līdz galam” neizstāstot, ietverts stāsts par pilsētu un cilvēkiem, kuri to “lieto” un “veido”. Par marginālām attiecībām ar apkārtējo vidi vēstīja japāņu mākslinieku grupas Chim Pom darbi – videodarbā “Nāves melnums” (Black of Death) redzams, kā grupas dalībnieki pārvietojas pa Viļņas ielām ar kraukļa izbāzeni un atskaņo kraukļa balss ierakstus, tā pulcējot ap sevi kraukļu barus un būtiski iejaucoties pilsētas ritmā un ainavā. Savukārt instalācijā “Kuru Kuru ballīte” (Kuru Kuru Party) Chim Pom rekonstruējuši kādas trakulīgas ballītes laikā izvandalētu un sapostītu dzīvojamo istabu – atgādinājums par notikumu, ko varbūt labāk būtu aizmirst un cenzēt.
Triennālē piedalījās arī viens autors no Latvijas – režisors Edmunds Jansons ar animācijas filmu “Čiža acīm” (2007). Kuratori šajā darbā saskatījuši “melno gulbi” jeb marginālās, alternatīvās vēstures līniju – tā ir daļa 20. gadsimta, skatīta caur galvenās varones, spilgtas personības, zīmēto privāto dienasgrāmatu. |
| Indre Klimaite un Izabella Rozendāla. Pētījums par mainītās kultūras atjaunotni. Foto: Alise Tīfentāle |
| Atgādinājums par aizmirstajiem
Ūla Tornava un Vera Laufa projektu “Viļņas kooperatīvs” realizēja bijušajā sociālās apdrošināšanas biroju ēkā Ģedimina prospektā – 1938. gadā celtā, pēdējos 15 gadus pamestā funkcionālisma arhitektūras namā. Arī pats nams nonācis aizmirstībā – kā vēstīja kuratores, šī ēka palikusi ārpus Lietuvas nacionāli orientētās arhitektūras vēstures (jo tās autori – poļu arhitekti Ježijs Soltans un Staņislavs Murčinskis (Jerzy Soltan, Stanisław Murczynski)).
Kuratores atsaucās uz Svetlanas Boimas (Svetlana Boym) minēto “reflektējošo nostalģiju” (reflective nostalgia) un piedāvāja nostalģisku skatījumu uz pilsētas vēstures aizmirstajiem, pamestajiem un noliegtajiem aspektiem. Kuratores un mākslinieki mums jautā: kuras balsis no vēstures mēs izvēlamies, un kuri stāsti tiek atmesti kā “nesvarīgi”? Kurai pagātnei un tagadnei mēs dodam priekšroku? Ko no tā, kas līdz šim ignorēts vai aizmirsts, mēs tagad varam atcerēties un lietderīgi izmantot?
Indres Klimaites (Indrė Klimaitė) un Izabellas Rozendālas (Isabella Roozendaal) kopdarbs “Pētījums par mainītās kultūras atjaunotni” (Research on revival of altered culture) pievēršas bagātam un nepietiekami pētītam kultūrvēstures materiālam – ēdnīcām. Mākslinieces izveidojušas krāsu fotogrāfiju kolekciju (ko prezentēja kā slaidšovu), kā arī piedāvāja ekskursiju pa Viļņas ēdnīcām – tajā skatītājs varēja doties gan organizēti, gan arī patstāvīgi, vadoties pēc kartes un adrešu saraksta. Tās lielākoties ir ēdnīcas iestādēs: rūpnīcās, izglītības iestādēs, bibliotēkās. Kā liecina fotogrāfijas, laiks šajās ēdnīcās iekonservējies 20–30 gadu tālā pagātnē, tomēr šis anahronisms vēl joprojām ir pilntiesīga mūsdienu dzīves sastāvdaļa. Tiem, kas piedzīvojuši padomju “ēdnīcu kultūru”, Klimaites un Rozendālas darbs var raisīt ļoti intīmas atmiņas – dienišķais ēdnīcas apmeklējums skolā, augstskolā vai darbavietā saistās ar noteiktu aromātu un garšu komplektu, ar galdauta rakstu, ar trauku un mēbeļu dizainu, ar kāda ēdiena krāsu vai formu, ar īpašu un citur nesastopamu skaņu fonu u. tml. Vēl viena gandrīz pilnībā izplēsta vēstures lappuse, kam varbūt pat piemīt tūrisma industrijas potenciāls, jo galu galā visi t. s. star chefs (šefpavāri – zvaigznes) un mūsdienu virtuves eksperimenti var apnikt un cilvēkam var sakāroties nogaršot kārtīgu, īstu ēdnīcas kotleti vai boršču. Interesanti, ka līdzīgs pētījums vienlaikus tika prezentēts arī Latvijā – oktobrī Turaidas ēdnīcā “Tūrists” notika izstāde “Siguldas šnicele. Sabiedriskā ēdināšana Siguldas novadā padomju laikos”. Paradoksāli, cik īsā laikā kaut kas pašsaprotams tiek apzināti aizmirsts un pārtop par mutvārdu nostāstos un atsevišķos artefaktos materializētu leģendu!
Berlīnes arhitektu grupas veidotais žurnāls An Architektur sniedza ieskatu utopiskos projektos par laimīgu dzīvi komūnā. Agrīnākie piemēri – 1871. gada Parīzes Komūna un amerikāņu izgudrotāja Kinga Kempa Žileta (King Camp Gillette) 1894. gadā izstrādātais gigantiskais viesnīcas tipa dzīvokļu komplekss 60 miljoniem iedzīvotāju. 19. Un 20. gs. mijā vācu feministe Lilija Brauna (Lily Braun) izstrādājusi priekšlikumu “Māja ar vienu virtuvi” (Einküchenhaus) – daudzdzīvokļu nami, kuros darbojas ēdnīca u. c. sadzīves pakalpojumi, tā realizējot sieviešu emancipācijas ideju un atbrīvojot precētu sievieti no mājsaimnieces un ķēkšas pienākumiem. Komūnas ideja aktualizējās 20. gs. 60.– 70. gados, kad daudzviet pasaulē tika izstrādāti un realizēti kopīgā saimniekošanā balstīti apbūves projekti. Visi An Architektur atrastie projekti vismaz pēc aprakstiem šķiet racionāli un loģiski pamatoti, jo tie plānoti, rēķinoties ar iedzīvotāju ērtībām, ekonomisko izdevīgumu, ergonomiskiem un ekoloģiskiem apsvērumiem u. tml., tajos izmantoti sava laikmeta tehnoloģijas sasniegumi. Tomēr pārsteidzošā kārtā šo pūliņu rezultāti plašu un ilgu popularitāti nav iemantojuši. Pastāvīga dzīve ciešā kopienā neizklausās diez ko vilinoša – pat tiem, kam nepieciešama nepārtraukta socializēšanās, kopības izjūta un atrašanās kolektīvā. Labāk maza, tomēr sava viensēta – vai ne?
Jaunā lietuviešu mākslinieka Žilvina Landzberga (Žilvinas Landzbergas) darbi bija izstādīti abās triennāles norises vietās, un abās tie piesaistīja uzmanību jau no attāluma. Darbu “00-24” veidoja egles, ienestas Laikmetīgās mākslas centra iekšējā pagalmā un ierobežotas ar kartona sienām, kas aplīmētas ar betona sienas “fototapeti”. Savukārt “Viļņas kooperatīva” pirmajā stāvā bija izveidots “nostalģijas kiosks” – t. i., darbs “Piecas minūtes ētera laika” (5 min of air-time, 2008) ar iespēju izvēlēties un atskaņot 70.–80. gadu disko dziesmas.
Runājot ar skatītājiem laikmetīgās mākslas izstādēs, nereti jāuzklausa, ka māksla šobrīd ir “kaut kādas šausmas”, nekontrolējams un anarhistisks process bez ietvariem, bez jēgas un bez nozīmes. Kaut gan šo procesu var interpretēt gluži pretēji – mūsdienās radītā māksla nedara neko citu kā vien turpina iepriekšējos gadu desmitos un simtos iesākto, atgriežas pie iepriekš izplēstām vai izdzēstām vēstures lappusēm un uzsver savu piederību pie noteiktas tradīcijas. 10. Baltijas starptautiskās mākslas triennāle “Pilsētas stāsti” ar rūpēm par aizmirstajiem, noliegtajiem un reizēm varbūt pat netīkamajiem vēstures faktiem un nostāstiem uzstājas kā to advokāts, kas mākslas valodā aicina “no malas” palūkoties uz šķietami pašsaprotamo un pārvērtēt savu kategorisko nostāju. |
| Atgriezties | |
|