VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Melno caurumu zvaigznājs Pēteris Bankovkis, mākslas kritiķis Edgars Gluhovs. Good Cop / Bad Cop 01.10.–26.10.2009. Galerija “Supernova” | |
| Edgars Gluhovs dzimis Rīgā 1980. gadā, studējis mākslu un fotogrāfiju Bornmutas mākslu institūtā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē, dzīvo un rosās Šveices pilsētā Cīrihē. Izstādē Good Cop / Bad Cop Rīgas galerijā “Supernova” bija aplūkojamas bilžu rāmīšu reklāmas plakātu reprodukcijas (vai varbūt oriģināli), uz galda zem stikla varēja redzēt atšķirtu Breta Īstona Elisa grāmatu “Amerikāņu psihs”, cepurīti, dažus tekstus un attēlus; uz palodzes blakus koka līstītēm bija pieslieta sudraba (nē, drīzāk jau melhiora) slīpēta paplātīte ar cakainām maliņām, tās spožajā virsmā iegravēts ziņojums: All my favorite singers couldn’t sing. Uz sienas palieliem “bloka” burtiem uzlīmēts šādu personu saraksts: BIG BANG, BEAU BRUMMEL, BELA BARTOK, BERTOLD BRECHT, BENJAMIN BRITTEN, BENNO BESSON, BLACK BETTY, BRIGITTE BARDOT, BAZON BROCK, BUGS BUNNY, BRIGID BERLIN, BLIXA BARGELD. Izstāde, kā jau šādiem postkonceptuālas vai varbūt drīzāk post-postkonceptuālas domāšanas un pasaules izjūtas mākslas skolu beidzējiem bieži gadās, ir atšifrēšanai un intertekstualitātes vingrinājumiem ērta. No ikkatra sarakstā minētā var atvedināt plašu jo plašu asociatīvu tīklojumu, iekrāsojot to tādā vai citādā ideoloģijā. Kaut vai, izlasot saukli uz paplātītes, tā vien gribas uzdungot We are Real no Silver Jews albuma American Water. Vai varbūt pievienoties Deiva Bermana čerkstošajai balsij melodeklamācijā Buckingham Rabbit. Jo vai gan Silver Jews līderis Bermans interneta dzīlēs nav iekļuvis brīnišķīgā dziedātneprotošu mīļāko dziedātāju kompānijā? Nu jā, un Bakingemas trusis, zināms, labi sasaucas ar minētajā sarakstā atrodamo trusi no vecās multenes par Bugs Bunny. Tā var šķetināt viskautko, urķēties mājienos un atsaucēs. Ja sanāk, var lasīt arī izstādē dabūjamo, tā arī nekur nepublicēto Edgara Gluhova sarunu ar Egiju Inzuli, kur tāpat papilnam visvisādu norāžu (iespējams, arī uz paša mākslinieka ģērbšanās un “iznešanās” stilu). Ak, jā, vēl par Deivu Bermanu. Kādā blogu vai pļāpu vietā palasījos, ka Deiva tētis, lūk, esot ultralabējs konservatīvais un tagad, kad Amerikā valda jaunizceptais Nobela miera prēmijas laureāts, tētis ir sliktais un met ēnu arī uz dēlu. Tiktāl par iespējamām svārstībām, kas visvisādos veidos attaisno Edgara Gluhova izstādes nosaukumā ietverto, “klasisko” izmeklēšanas metodi. Mani iepriecināja veco septiņdesmito gadu konceptuālistu savulaik tik iecienītais paņēmiens – saraksts uz sienas. Patika, ka pirmā persona tajā bija Big Bang (Lielais sprādziens, ar kuru it kā sācies tagadnes fizikas ietvaros aprakstāmais Visums un mēs visi arī). Ja Big Bang ievietots starp personām, tad jādomā, ka Gluhovs drīzāk ir kreacionisma, nevis darvinisma pozīcijās, tātad nav izslēgts, ka viņam piemīt veselais saprāts. Es saku – “nav izslēgts”, jo par veselā saprāta klātbūtni tagadnes cilvēkā, bet jo īpaši t. s. māksliniekā iespējams spriest vien varbūtības izteiksmē, tāpēc ka mūsu (21. gadsimta sākuma “cilvēces”) ikdienas rīcība, radītie artefakti un attiecības visbiežāk par saprātu, kur nu vēl veselo, neliecina. Patika arī, ka sarakstu noslēdza Blixa Bargeld. Hanss Kristians Emmerihs, kas slēpjas aiz tikko minētā pseidonīma, jauki sabalsojas ar kādu citu pasaku meistaru – Hansu Kristianu Andersenu. Bet kāds pants no Einstürzende Neubauten dziesmiņas Sabrina tikpat jauki sabalsojas ar Lielo sprādzienu kā visa sākumu. Lūk, šis pantiņš: It is as black as malevic’s square The cold furnace in which we stare A high pitch on a future scale It is a starless winternight’s tale It suits you well Te arī, Maļeviča personā, mājiens uz mākslu kā uz bezgalīgu tukšumu, melno (elles?) caurumu, ja vēlaties. Uz caurumu, kurā sakrīt itin viss, kas mums tik labi piestāv: cilvēku radītais un par derīgu, vajadzīgu, vērtīgu, peļņu nesošu, interesantu, aicinošu, vilinošu, baudu izraisošu uzskatītais. Vai ellē patlaban atrodas godājamais Ričards Džons Bingems, septītais grāfs Lukans, kas raugās no attēla Edgara Gluhova izstādē elegants kā pats Klārks Geibls vai varbūt Kerijs Grānts? Un kur atrodas viņa bērnu auklīte? Protams, elegantais slepkava vedina atcerēties netālu atšķirtās Breta Īstona Elisa grāmatas patosu un (arī) eleganci. Bet ne tikai. Cita izstādē pamanāma personāža – Freda Hjūza – uzvalkotais tēls un stāja, darbojoties Endija Vorhola komandā, tāpat pakaļpalicējiem (Interview piemiņas rakstos) atmiņās sabalsojas ar Holivudas skaistuļiem. Glamorama, arī, šķiet, klātbūtiska grāmata Edgara Gluhova domu labirintos, man saistās, varbūt paradoksāli, ar tiem kičīgajiem rāmīšiem, ko piedāvāja izstādītie reklāmas plakātiņi. Kādā ziņu aģentūras “Leta” fotogrāfijā redzēju pašu Edgaru Gluhovu – arī uzvalkā, arī ar kaklasaiti, arī kā Beau Brummel, Alan Flusser u. tml. idejisku mantinieku. Interesanti, kā viņā – tik ļoti pozējošā – skan sarakstā minētā Black Betty vecajā Leadbelly oriģinālversijā. Vai kā izaicinājums? Vai varbūt tikai kā apropriēts ready-made? Izstāde, kā daudzas mūsdienās, uzdod jautājumu par mākslinieku. Vai kreativitāte vispār ir cilvēkstāvokļa nepieciešama sastāvdaļa? Vai paņēmieni, ko izmanto skola, izkopjot personas “radošo brīvību”, personu “attīsta” vai “deģenerē”? Vai tam, kas tiek saprasts ar vārdu “māksla”, ir jēgveidojošs, plašākā nozīmē komunikatīvs saturs, vai arī tas ir tikai konkrētā indivīda ego pašpatēriņam un identifikācijai konstruēts skelets un postaments? Izstāde Good Cop / Bad Cop atbildi nesniedza, tā pieļāva plašu klāstu “vai nu – vai”. Iespējams, ka tai vislabāk atbilst tā Black Betty versija, kam YouTube aplūkojams video ar Džoniju Depu – “tūkstošveidi”. Iespējams, ka izstāde bija par vienas daļas t. s. moderno cilvēku problemātiskajām attiecībām ar savu identitāti. Pietiekami ilgi dažādi liberālo intelektuāļu spriedelējumi ir jaukuši cilvēkiem galvu, lai šajās galvās būtu izveidojies melno caurumu zvaigznājs. Liekas, pirmais, kas šajā zvaigznājā pazudis, ir pats cilvēks kā garīga substance. Pāri palicis tikai bioloģisks ķēms. | |
| Atgriezties | |
