VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Grafikas iztikas minimums Iliana Veinberga, mākslas kritiķe “Vielmaiņa”: Latvijas laikmetīgā grafika 01.10.–08.11.2009. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltā zāle | |
| Izstāde “Vielmaiņa” bija brīnumaina, un to papildināja katalogs. Jā, protams, kā parasti lielās kopizstādēs, ļoti daudzi elementi var būt diskutabli, jo divdesmit deviņu dažāda vecuma, dažādos medijos un ar atšķirīgu tematiku strādājošu autoru darbu novietošana vienkopus vienmēr rada pietiekami daudz brīvu laukumu, kurus ar kuratora Jura Petraškeviča komentāru vai informatīvā teksta palīdzību vien aizpildīt nevar. No otras puses, grafika lokālajā mākslas vidē ir tādā kā pabērna lomā, jo, lai gan mākslinieku, kas rada oriģinālus un interesantus grafikas darbus, ir ļoti daudz un visās paaudzēs vēl piedevām, tomēr grafikas statuss, tās pieejamība un aprite publiskajā telpā (šeit es nedomāju grafisko dizainu un lietišķo grafiku), kā arī līdzdalība mākslas tirgū ir zem katras kritikas. Tieši tāpēc izstādi “Vielmaiņa” vērtēju kā unikālu iespēju redzēt Latvijas grafiķus un viņu lielisko sniegumu, citu aspektu izvērtēšanu atstājot otrajā plānā. Izstāde “Vielmaiņa” bija dārgumu lādīte, kurā ikviens skatītājs varēja cilāt (vērtēt) un pārcilāt (pārvērtēt) tās dažādo saturu, atrodot kaut ko tieši savai mākslas baudītāja sirdij un dvēselei. Izstāde ar tās daudzveidīgo piedāvājumu ļāva ieskicēt grafikas mākslas robežas un iespējas, kas pēcāk var izvērsties kā tās nākotnes perspektīva. Tiesa, šādā aspektā izstāde bija uz slidena ceļa, jo nepiedāvāja skatītājam rast sapratni par to, kādas ir grafikas, grafiskā dizaina, lietišķās grafikas u. c. saistīto novirzienu savstarpējās attiecības. Skatītājam bez priekšzināšanām šī izstāde – lai arī nenoliedzams estētisks baudījums – tomēr neradīja priekšstatu par grafikas īpatno savdabību, to, kas izceļ un atšķir šo mākslas veidu starp citiem. | |
| |
| Manuprāt, Latvijā ir ļoti daudz lielisku grafiķu, un šī izstāde to vēl reizi apliecināja, tāpēc apskatam atvēlētā apjoma dēļ atļaušos nekavēties pie katra no divdesmit deviņiem izstādes “vaininiekiem”, neizcelšu arī nevienu īpaši, jo piedāvājums ir pietiekami autentisks, lai darbi un to autoru ieceres plašākā daiļrades kontekstā nepakļautos vienkāršai salīdzināšanai savā starpā. Taču vēlētos atzīmēt kādu būtisku problēmu, kas, manuprāt, kalpoja par šīs izstādes spožumu un vienlīdz postu. Proti, jēdzienisko robežu trūkums. Uzreiz jāatrunā, ka, protams, tā ir problēma tikai noteiktos apstākļos un pie noteiktām vajadzībām, piemēram, mākslas tirgus ietvaros vai kad institūcijām jāplāno savas kolekcijas, jāizdod grāmatas un jāreklamē kaut kas kā kultūras vērtība, t. i., institucionālā kontekstā; ikdienā ļaudis mierīgu prātu var iztikt bez zināšanas, kas kvalificējas kā grafika un kas ne, kas būtu vērtējama kā kvalitatīvāka un “labāka” grafika un kas ne, paļaujoties uz personisku, intuitīvu baudījumu. Izstādē “Vielmaiņa” apskatāmie darbi pārstāvēja gan klasiskas grafikas tehnikas, kas vēsturiski ir definējušas grafikas apgabalu, gan arī robežsituācijas, kad izmantoti dažādu mākslas veidu tehniskie paņēmieni u. c. elementi, – piemēram, grafika, kuras izteiksmība līdzinās glezniecībai vai izmanto tēlniecības materiālu u. tml; izstādi papildināja arī darbi, ko varētu dēvēt par lineārajām struktūrām un pat raksturot ar apzīmējumu “grafiskā estētika”, kura tiek iemiesota ar tādu tehnoloģiju palīdzību, kas klasificējamas kā videomāksla vai instalācija u. c. un kam ir visai mazs sakars ar grafiku klasiskajā izpratnē. Protams, šeit būtu vietā uzsākt diskusiju, cik tālu vēsturiskie nosacījumi drīkst kalpot par klasifikācijas pamatu mūsdienās, vai arī tie ir jāpaplašina, iekļaujot laikmetīgos tehnikas sasniegumus, tādējādi izvairoties no nozares neiedomājamas sazarošanās, taču vienlaicīgi draudot tai kļūt nepārskatāmi izplūdušai. Pieturoties pie aprobētiem dalījumiem, “Vielmaiņas” mākslas darbus var iedalīt trīs nosacītās grupās. Pirmā – klasiskās grafikas tehnikā darinātie. Sasniegumi un kļūdas šeit būtu vērtējamas atbilstoši šo tehniku iepriekš dotajām robežām, ņemot vērā mākslinieka oriģinālo pienesumu, laikmeta iespēju piedāvātos nosacījumus utt. Otra grupa jeb darbu loks ir tādi, kuros klasiskās tehnikas tiek izmantotas dažādos materiālos vai dažādās vidēs, rezultātā tiek plūdināta robeža, kas šķir atšķirīgas mākslas nozares. Vadoties pēc vērtētāja interesēm, šādi darbi atkarībā no interpretācijas un interpretētāja iecerēm dažādu iemeslu dēļ varētu tikt vai netikt definēti kā grafika, kopumā gan paplašinot šī vēsturiskā medija robežas. Trešais loks būtu tie darbi, kuros izmantoti vai tiek radoši apspēlēti grafikas klasiskie elementi, vai tā būtu grafikai raksturīgā materialitāte, līnija un grafiskuma izpratne vai – ko es sev piefiksēju tikai šajā izstādē – specifiskais melnbaltpelēkais kolorīts; šādi darbi neko nepieliek un neatņem grafikas medijam, taču noteikti kalpo grafikas specifiskā rakstura tālāknodošanai, proti, izstādes ietvaros tie ļauj modelēt vizualitāti, kas sasaucas ar grafikas apgabalu, veidojot izstādi kā juteklisku multisensoru pieredzi, jo tipoloģiski attiecīgie darbi būtu dēvējami par tekstila, video, animācijas vai tēlniecības (instalācijas) darbiem. Protams, šajā brīdī drīkst iebilst, ka minētā klasifikācija ir senila un būtībā lieka, tā kā mūsdienās mediju robežšķirtne ir nenozīmīga: mākslinieki manipulē ar tiem brīvi, modelējot dažādu problēmu, identitāšu, dvēseles stāvokļu u. c. vizuālas, akustiskas, taktilas, multimediālas u. c. pieredzes. Šāds secinājums būtu vietā, tiesa, tā izteicējam būtu gan jāņem vērā, ka, ja vērtētu izstādes darbus pēc to saturiskās ieceres, idejas vai vēstījuma, tad nāktos vien secināt, ka lielākā daļa darbu konceptuāli risina formas un medija jautājumus un izstādes dažādie darbi tieši tāpēc “turas kopā”, ka tie ir nevis laikmetīgi un konceptuāli, “pāri robežām ejoši”, bet gan dažādos veidos apspēlē grafiskās medija formveides iespējas. Un šis process izdodas tīri labi. Jo būtībā tieši tas arī atšķir grafiku no citiem medijiem. Šķiet, būtu jāpiesauc mākslas psiholoģijas lielie skolotāji, kas dažādām krāsām un dažādām formām piedēvēja spēju gandrīz vai ar instrumentālu precizitāti izraisīt skatītājā to vai citu uztveres / emociju reakciju. Attiecīgi grafika ar tās līniju, punktu, atspiežamās virsmas savdabību, kolorītu u. c. elementiem piedāvā skatītājiem noteiktu pieredžu gammu, ko nav spējīgi nodot citi mediji. Tiesa, ir iespējams mēģināt imitēt to ar citu mediju starpniecību, iegūstot vienlīdz veiksmīgu rezultātu emocionālo pieredžu ziņā, ko šī izstāde pierādīja pilnā mērā. Lai arī “Vielmaiņa” bija fantastiska iegūstamo emociju un estētiskā baudījuma ziņā, iemesli, kas bija tā pamatā, kalpoja arī par izstādes klupšanas akmeni, proti, izcilie grafikas profesionāļi – izstādes organizatori un tās dalībnieki – nebija pacēlušies pāri estētiskā baudījuma līmenim un piedāvājuši spēcīgu interpretāciju “kas ir kas” laikmetīgajā grafikā. Atšķirībā no glezniecības vai laikmetīgajiem medijiem, kur virkne privātu un valsts institūciju propagandē savus redzējumus, grafika – spēcīgas institucionālās aizmugures trūkuma dēļ – turpina kaut kur levitēt kopējā telpā, sporādiski aplaimojot skatītāju ar nekonkrēta konteksta viena autora vai autoru kolektīvu darbu skatēm. Cerams, ka izstādīšanās valsts galvenā muzeja centrālajā zālē un to pavadošās publiskās aktivitātes ļaus ne tikai baudīt bezgala daudzveidīgo un skaisto grafikas mākslu un kontemplēt par tās robežām ar pragmatiskajām grafikas izpausmēm mūsu katra ikdienā, bet arī pieteikt tās likumīgo vietu mākslas pasaules institucionalizētajā daļā. | |
| Atgriezties | |
