VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Muižnieks un viņa lelles Laima Slava, mākslas zinātniece Ģirts Muižnieks. “Mati” 16.09.–31.10.2009. Galerija “21” | |
| Lelles ir tēma, kas dažādu jomu un temperamentu māksliniekus gan noskaņojusi filozofiski, gan tuvinājusi šausmeņu fantāzijas žanram – sākot jau ar E.T.V. Hofmaņa ideālo lelli Olimpiju, kuras ēna klājas arī pār dejojošo “Smilšu vīru” mūsu operteātrī, un beidzot ar filmās plaši tiražētajām raganu rituālu lellēm, skatlogu manekeniem un seksa bodīšu uzbudinošo produkciju. Arī mūsu glezniecībā lelle nav svešiniece – atceramies kaut vai Līvijas Endzelīnas kluso dabu kompozīcijas ar lellēm kā atsvešinātības, alkatības, manipulācijām pakļautas cilvēka dabas simboliem vai Edvarda Grūbes ekspresīvos un eksistenciāli noslēpumainos, sevī vērstos leļļu atveidus, un 1913. gada plikņu gleznojumos bez grezni tērptas lelles klātbūtnes, izrādās, nav izticis arī pašreizējā jubilejas izstādē jaunatklājamais Johans (Jānis) Valters. Ģirta Muižnieka darbi jau savā uzstādījumā it kā piesaka rotaļu. Tā var būt naiva, pētnieciska, trakulīga, subtila, jutekliska, noslēpumaina, romantiska, profesionāla, dramatiska, taču krāsas runātspēja ik reizi tiek uzspridzināta kā no jauna un skatītājs atkal atrodas emocionālu pašatklāsmju priekšā. Arī grafiski gleznieciskās spēles ar jaunās izstādes nosaukumā pieteikto substanci “mati” nebūt neaprobežojas ar dekoratīvi efektīgo ārpusi – pirmo vizuālo iespaidu. | |
 Ģirts Muižnieks. Spogulis II. Audekls, eļļa. 102x145cm. 2009. Publicitātes foto | |
| Norādes uz cilvēka veidola klātbūtni Ģirta Muižnieka gleznās allaž bijušas nosacītas, atsevišķu elementu uzsvēruma vadītas. Piemēram, acis un lūpas modelēja viņa glezniecības pasauli deviņdesmitajos gados. Mākslinieka nesenajā personālizstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā iezīmējās arī “citas sejas” tēma – toreiz dramatisku, pinkainu masku veidolā, kas vairāk vedināja uz seno arhetipu paralēlēm, zemapziņas fantomiem iedvesmas avotos. Modes leļļu ģīmīšu rotaļas izstādē “Galerijā 21” izrādās plēsonīgākas, grafiskais krāsas raksts matu spirālēs, sprogās un švīkās noskaņo ne vien krāšņai, bet arī divdomīgai vizualitātei. Lelle Bebe Jumeau, ko Ģirts Muižnieks atzinis šeit par iedvesmas avotu, līdz ar panākumiem bagātās 19. gs. otrās puses modes tērpu valkātājas izcelsmi, šķiet, māksliniekam piešķīrusi plaši transformējamu, daudzslāņainu spēles laukumu. Parīzes antikvariātā atrastā lelles galva ir nemainīgais, kanonizētais lielums šīs modes zīmola nesējas uzvaras gājienā pāri gadsimtu slieksnim. To var lasīt arī kā glamūrās pasaules ilgmūžības īpašo vizuālo zīmi. Tās valdzinājums nav apšaubāms. It kā autsaidera pozīcijās stāvot, taču gana iesaistīti, varam meklēt šī fenomena noslēpumu tā nebeidzamās – lai arī ne vienmēr labskanīgās, piedienīgās – aktuālās izpausmēs. | |
 Ģirts Muižnieks. Mati VI. Audekls, eļļa. 150x122cm. 2009. Publicitātes foto | |
| Blīva krāsas intensitāte, līdzšinējo izsvaidīto krāsas zīmju vietā – klekšveidīgi laukumi pret tukšo fonu, kuri mainās no rātni glītiem līdz neķītri brutāliem. Rotaļīgās minēšanas spēles, kur erotika, mākslas pamatviela un saistviela bija jūtama aizplīvurotā veidā, nomainījuši seksuāli deklaratīvi motīvi (“Spogulis II”), savukārt leļļu galvu atveidi – dažkārt nikni, dūres triecienam līdzīgi. Agresija un melanholija. Un tomēr – tas viss harmonijā ar koptu, inteliģentu, profesionāli piekasīgu mākslinieka stāju. Tieši to Ģirts Muižnieks prot kā neviens – balansēt uz glamūrās sabiedrības spēļu un autsaidera skata naža asmens. Darbu iespaidīgās dekoratīvās vērtības gluži nemanot ieved privāto drāmu eksistenciālajā vidē, kur dvēseles ikdienas fantomi sastopas ar sabiedrības multiplicēto simbolu vīzijām. | |
| Atgriezties | |
