VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Māksla Cēsīs. Bez nosaukuma, bet ar citātiem Helēna Demakova, mākslas kritiķe | |
| Izstāde “Mūslaiku varoņi” 2009. gada vasarā Cēsīs varētu būt iegansts, lai uz mūsu laikmetīgās mākslas ainu palūkotos kopumā. Kopskati ir nepieciešami tiktāl, cik vispār ir nepieciešama refleksija par kultūru sabiedriskajā dzīvē un par mākslas šķautnēm tajā. Raugoties uz izteikti antiintelektuālo pēdējo gadu rosīšanos, aktivizējot laikmetīgās mākslas izstādes pārsvarā kā notikumus, kā sabiedrības izklaides piedevu vai fonu, ko tik ļoti pieprot reklāmas menedžeri, kopainas apcere ir jebkura domājoša intelektuāļa pienākums. Ja no tā atsakās, tad vai nu jāiet rakt grāvjus, vai arī jāatgriežas plivināties reklāmas aģentūrās vai valsts pārvaldē, vai jādodas uz krutākām izklaidēm ārzemēs. Pilnīgi piekrītu Viļņa Vēja pēdējo gadu patosam, ka dzīšanās pēc radošo industriju (apsūbējušā) zelta teļa nav tas pats, kas nesavtīga un domājoša (!) kalpošana mākslai. Tomēr Vēja piesauktais abstraktais radošums kā alternatīva kapitālisma neizbēgamajam “ļaunumam” (ļaunums gan ir vienīgi tas, ka pie mums netiek nošķirtas komerciālas un nekomerciālas aktivitātes) prasās tikt konkretizējams. To var izdarīt, citējot senu Viktora Avotiņa teicienu: nevis “nerealizētu daiļradi aizstājot ar muldēšanu”, bet gan uzrādot saspringtā domas darbā, kas tad ir tas, kas mākslu atšķir no izklaides sabiedrības patēriņa. Un kas tieši, citējot šoruden pie mums modē nākušā Teodora Adorno citas grāmatas nosaukumu, veido “pretošanās estētiku”. (Visa iepriekšminētā sakarā ļoti ceru uz Viļņa Vēja monogrāfiju par nonkonformistiskajām mākslas izpausmēm padomju laikā. Laikmetīgās mākslas centrs un Astrīda Rogule ir paveikuši gigantisku darbu, apkopojot interviju desmitus, tagad ir laiks refleksijai!) Cēsu festivāla laikmetīgās mākslas izstāde “Mūslaiku varoņi” ir viena no retajām profesionālajām laikmetīgās mākslas grupu izstādēm 2009. gadā. (Te netiek minēti tie kuratoru veikumi, kas attiecas uz mūsu pārstāvību ārzemēs, kā tas bija fotogrāfiju izstādes “Privāts”, Venēcijas biennāles vai Maskavas gadatirgus gadījumos.) Visas pārējās grupu parādes ( VEF korpusos, Survival Kit un citas), lai arī iezīmējas ar simpātisku kontekstuālu pieteikumu (un patiesu, mums neraksturīgu vērienu kā Survival Kit gadījumā), tomēr neapliecina nedz kādas mākslas darbu koordinātas tieši mākslas kā profesijas laukā, nedz arī paplašina kādas netveramas esamības robežas ar tiem paņēmieniem, kas raksturīgi tikai mākslai. Tie ir ļoti trausli, ļoti jūtīgi soļi vēl nezināmas patiesības virzienā, kuru var arī nesastapt, ja paliek ērtajā un sterilajā atpazīstamības zonā. Uzreiz vēlos atrunāt, ka nepievienojos tām aplamībām, kas mākslas attīstību iedala pēc žanriskām pazīmēm, raugi – ir bijis minimālisms, tad nāk performances, tad instalācijas utt. Mākslas konceptuālajām iezīmēm, neraugoties uz to, ka tehnoloģijas ietekmē stilistiku, mazs sakars ar žanriem. Tieši tāpat, vērtējot grupu izstāžu “labumu”, svaru kausos nevar tikt svērta un salīdzināta to īslaicība vai ilglaicība, procesualitāte vai artefakts utt. “Mūslaiku varoņi” atšķīrās kā neticami nopietni iecerēta un īstenota izstāde, kas mākslas aplūkojumam, piešķirot noteiktu pārdomātu redzes leņķi, palīdzēja veidot jaunu jēgu, jaunu nozīmi un jaunas atziņas. Mani nekaitināja tas, ka mans skatījums kardināli atšķiras no kuratores Daigas Rudzātes skatījuma gan uz mūsdienām, gan uz varonības fenomenu. Šāda viedokļu atšķirība, ja iepretim ir nevis bezdomu “tusēšana”, bet gan kabineta klusumā izauklēta perspektīva, ir ļoti auglīga. Varētu pieņemt, ka Daigas Rudzātes konceptuālais uzstādījums bijis savā veidā “postmoderns”, uzsverot varonības kontekstu, tās dekonstrukcijas iespējamību un masu kultūras dominanti. Tomēr pat tad, ja cilvēks, apstākļu spiests, izspēlē masu sabiedrības lomas ikdienā vai darbā, kolektīvisma deva katra cilvēka saprātā nav a apriori dominējoša, jo brīvība no tās ir gribas, audzināšanas un izglītības jautājums. (Latvijas apstākļos klasisks piemērs ir padomju laika un mūslaiku veselajam saprātam neaptveramais Imanta Lancmaņa veikums, atjaunojot Rundāles pili.) Taču var būt arī cits viedoklis un citādas iekšējās balsis. Izstāde “Mūslaiku varoņi” bija vērojama “drupu estētikas apstākļos”, kas, iespējams, kādam mākslas aplūkošanas debitantam sniedz neparastas emocijas, taču man jāpiekrīt viedoklim, ka tā sauktais buržuāziskais eksponēšanas veids atsevišķiem nekontekstuāliem (vietas nozīmē) darbiem pagaidām ir vienīgais racionālais. Cēsu vecais alus brūzis ir jāpielāgo izstāžu eksponēšanai, un cēsinieki, šķiet, zem tā ir gatavi parakstīties nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Tagad eksponātiem “labvēlīgā tumsa” ir eksponēšanas defekts, nevis spriedzes à la Hičkoks radīšanas paņēmiens. Tā ir praktiskā izstādes puse, kurā Daiga Rudzāte paveikusi neiespējami labu eksponēšanas darbu, īpaši lielajā telpā ar Ojāra Pētersona senajiem darbiem un Kaspara Podnieka jaunajiem darbiem. Tas, ka izstādē mijās latviešu un igauņu darbi, ir pilnīgi nesvarīgs fakts – ar ko gan “vēsā”, nedaudz ironiskā, nedaudz plakātiskā Kristīnes Plūksnas glezna un objekts par Voltēra deguna tēmu būtu latviski un Kaido Oles “vēsās”, nedaudz ironiskās, nedaudz plakātiskās gleznas būtu īpaši igauniskas? Lai arī daļa darbu (Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna, Ojāra Pētersona darbi, divas Kaspara Podnieka fotogrāfijas) radīti senāk, tomēr tie visi kopā ar jaunradītajiem palīdz paraudzīties uz pasauli no iespējamā interpretāciju skatpunkta, kurā saturiski iemājojuši mūslaiku varoņi pēdiņās. Gan Monikas Pormales inscenētās fotogrāfijas, gan Jāņa Garanča telpiskā digitālā projekcija šķiet gluži vai ilustrācija kuratores uzstādījumam – par atsvešināto, kādas masu sistēmas / sistēmu pārvaldīto pasauli, kurā indivīds pazūd lomās un tīklojumos. Man jāatvainojas par neprofesionālu apzīmējumu, taču šoreiz Cēsīs visi darbi bija labi (ko nevar teikt par iepriekšējām Cēsu izstādēm). | |
| |
| Un tomēr, vēloties kaut ko bilst par Cēsīm, mans nolūks nebija nedz kontekstuāls izstādes apraksts, nedz visu mākslas darbu iztirzājums. Šoreiz, konkrēti spriežot par Cēsu izstādi, varonības tēma it kā aizslīd prom, pāri Vidzemes pakalniem, lai turpat Cēsu novadā nonāktu Drustos. Viens mākslinieks paveicis to, ko es personīgi gaidīju daudzus gadus pēc dažām senām un izcilām Bruno Vasiļevska gleznām un dažām senām un izcilām Oļega Tillberga, Sarmītes Māliņas, Kristapa Ģelža un Ojāra Pētersona instalācijām. Piesaucot 1995. gadā Somijā tapušā Kristapa Ģelža āra darba nosaukumu un saturisko būtību, gaidas pēc Dullā Daukas ir nedaudz piepildījušās. Teikšu godīgi: gadu gaitā uzkrātā pieredze liedz līdz galam noticēt šim māksliniekam – Kasparam Podniekam; kā parasti, nopietna attieksme pret mākslu pie mums tiek man nesaprotamā veidā izniekota, tā teikt, sīknaudā. Taču, kā jau minēju, beidzot ir cerības uz kaut ko tādu, kas pilnībā pārvar rutīnu, sterilitāti, nedomāšanu, netalantīgumu, epigonismu, izklaidi, anekdotiskumu un vienkāršošanu. Mākslinieka vārds tātad ir Kaspars Podnieks, viņš dzīvo un mākslas un citus darbus veic Drustos. Viņa mākslu nekādi nevaru skatīt kaut kādā Latvijas mākslas kontekstā. To varētu uzskatīt par spožu, ilgtspējīgu starptautisku pieteikumu, ja sekos pārliecinoši turpinājumi. Atzīšos, man ir par grūtu īsa raksta ietvaros pārliecinoši spriest par šo jaunradīto mākslu. Laikam atkal un atkal jāasina savā ziņā notrulinātais intelektuālais aparāts. Tādēļ ņemu palīgā citātus, jo viens cits autors, kam kā radītājam (nevis izpildītājam) pašlaik pienākas mūsu zemes izcilākie starptautiskās samērojamības lauri, ir pateicis daudz precīzāk to, ko mazāk precīzi būtu formulējusi es. Tātad ņemu palīgā citātus no intervijas ar Alvi Hermani žurnāla “Rīgas Laiks” 2009. gada oktobra numurā1, tos komentējot ar pārdomām par Kaspara Podnieka fotodarbu sēriju bez nosaukuma šīgada Cēsu izstādē. A.H.: “Katrs cilvēks var kļūt par drāmas iemeslu.” Kaspars Podnieks fotografē sevi. Vienu pašu sevi, pacēlušos nedigitālā veidā virs dzimtajiem Drustiem, to ainavām. Tā nav manipulācija, nekāda īpaša attēla apstrāde, mākslinieks / strādnieks / vietējais politiķis atrodas uz nelielas laipas, it kā planējot virs dzimtajām vietām. Laipu neredz, redz cilvēku gaisā. Viss ir īsts, bet īstums tiek inscenēts caur spriedzi, kas būtu jāsaprot domājošam skatītājam. Šoreiz nav svarīgi, “ko mākslinieks ar to ir domājis”, svarīgi, ka doma, no skatītāja puses vēloties domāt, veidojas neparasti precīza un ietilpīga. A.H.: “Katra cilvēka stāsts, ja to paņem un uzliek uz skatuves, būs skumjš, jo tur veidojas kaut kāds sakars, nezinu, ar kādām kosmiskām skumjām. Jā, jebkura cilvēka stāsts būs skumjš, tas ir dīvaini.” Skumja ir aizejošā pasaule, kas pilna ar liecībām par dabas un kultūras vērtībām – pļavām, skolām, baznīcām, tas viss ir lemts iznīcībai, kā jau cilvēku pasaulei kādu dienu pienākas. Par to nedomāt var tikai truli radījumi. Cilvēks viens pats ir iemests pasaulē, mirst vienatnē, vienatnē sevī iznes savu pasauli – dzimto, pieredzēto un iedomāto. Bet cilvēks, neraugoties uz skumjām, tomēr turpina būt, kaut arī situatīvi – tas nav tikai pienākums, tā ir arī atmiņu smeldze, tā ir šī vienīgā dzīve. Un visa tā ielokā – latvietība kā īpaši skumjš un smeldzīgs stāsts. A.H.: “Atšķirībā no žurnālistiem – visu, ko mēs uz ielas atrodam, mēs jau nestiepjam uzreiz uz skatuvi. Tur ir kaut kāda selekcija. Mēs no tiem stāstiem izlasām laukā tādas epizodes, kas, mūsuprāt, pāriet poētiskā dimensijā. Tava dzīves epizode kļūst par poētisku tēlu. Varbūt tas vārds “poētisks” rada skumjas. Tas nav nekāds dokumentālais reālisms. (..) Mums jau tomēr notiek tēlošana. Pat ja tiek izmantots īstais prototips, skatītājs uz skatuves redz trešo, ne aktieri, ne prototipu, bet matrici, kur tie abi pārklājas. Īstenībā tas ir iluzors tēls.” Arī Podnieka tēls ir iluzors. Poētisks. Arī tas nav nekāds dokumentālais reālisms. Taču tas atšķirībā no Alvja Hermaņa izcilajām izrādēm ir analītisks. Tas ļoti skaidri definē iespējamo pārdomu un izjūtu koordinātas. Hermanis precīzi nostrādā “lielo bildi” un detaļas, Podnieks visu piepildījis ar jēgpilnām šķautnēm. Tas ir satriecoši novatoriski – šī viena sintētiska, nedalāma tēla iespējamība, iekavās paredzot tā sadalīšanu reizinātājos. Tādā veidā neatceros neko radītu vairāku gadu desmitu griezumā. A.H.: “Tam varbūt sakars ar to, ka izmaiņas, kas notiek Rietumu sabiedrībā pēdējo 20 gadu laikā, ir notikušas tik strauji, ka laiki ir izmainījušies ārkārtīgi krasi. Tagad ir tāda sajūta… Šukšins teica par dzīvi laukos un dzīvi pilsētā, ka viņš jūtas tā, it kā viņam viena kāja ir laivā, kas ir krasta malā. Un otra kāja ir upes krastā. Tā laiva slīd lēnām prom, un viņam arvien grūtāk ir nostāvēt un saglabāt līdzsvaru. Stipri līdzīgi es to izjūtu attiecībā uz sevi.” Protams, viens no Podnieka analītiskajiem reizinātājiem varētu būt Arhimēda izteiktais: “Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu zemeslodi!” Podnieka darbs ir (arī) par līdzsvara meklējumiem. Taču ar meklējumiem ir par maz – visa šī pliekanā, primitīvā retorika par to, ka laikmetīgā māksla palīdz uzdot jautājumus, apšauba vispārpieņemtās vērtības, ir nogurdinoša un dumja. Liela māksla manifestē atklājumus. Vai mākslinieka vārds ir Vermērs, Sezans, Hermanis vai kāds cits, naivā pļāpāšana par meklējumiem viņu mākslā ir nepietiekama. Laikmetīgā māksla ir lielpilsētās dzimis fenomens, visi Podnieka darbi tematiski ir par laukiem. Podnieka tēls fotogrāfijās ir ļoti koncentrēts, viņam tiešām, kā sacīja Hermanis, grūti “nostāvēt un saglabāt līdzsvaru”. Tomēr līdzsvars ticis atrasts. A.H.: “Tas veids, kā mēs dzīvojam – mēs izpildām funkcijas, mums katram ir vairākas funkcijas, mēs pārmetamies no vienas funkcijas uz otru – tieši tāpat kā ar datoru, kur ir gan enter, gan exit, gan delete. Tieši tādā pašā veidā mēs arī dzīvojam – it kā komunicējamies ar draugiem, radiem, paziņām.” Podnieka mākslas darbs (kā fotogrāfiju sērija) noliedz cilvēku kā kailu postmodernu funkciju. Viņa tēls nav rotaļīgi ironiski citējošs (kaut arī atsvešinātība ir viens no iespējamajiem reizinātājiem). Viņa fotogrāfijas atrāda trausli atrastu stabilitātes iespējamību, izmantojot priekšmetiskās pasaules starpniecību. Tā ir smagnēja māksla. Atminos, mans vectēvs vecvecmammai uz kapaplāksnes Jūdažu kapos uzrakstīja citātu iz Nīčes: “Vai tad es meklēju savu laimi? Es meklēju savu darbu.” A.H.: “Ja jaunlatvieši, kuri bija izglītoti cilvēki, nebūtu nodefinējuši to Latvijas lietu, tad nekādas Latvijas valsts vispār nebūtu.” Kaut kas tomēr par laikmetīgo mākslu ir jāzina un jāsaprot, lai virzītos uz atklājumiem. Domāju, ka Podnieks ir pietiekami profesionāls, ar cerīgu izglītību. Tā “mūsu lieta”, gluži kā jaunlatviešiem, ir arīdzan jādefinē. Par mākslu ir jādomā. Māksla, vismaz Podnieka uztverē, kā izskatās, nav tikai dzīves neobligāta piedeva, nav kārtējais pieturas punkts izklaides pilnā biogrāfijā, kurā viss cits ir vienlīdz svarīgi. Ļoti gribētos, lai es nekļūdītos. Nobeigumā tikai Alvis Hermanis: “Man Latvija saistās ar cilvēkiem, ar Latvijas ainavu, ar klasisko Latvijas kultūru. Nekur pasaulē māksla nav tik ļoti romantiska, caurspīdīgi jūtīga, tāds plīvurs, kāds ir Fricim Bārdam, Skalbem, kāds ir arī Latvijas glezniecībā, tik ļoti jutīgs pieskāriens. Tā nav konvertējama lieta. (..) Tas ir kopums, kas man ļauj būt priecīgam, ka es esmu latvietis. (..) Man nav tā, ka latvieši visi ir lūzeri un čau.” (1) Ciemos 21. gadsimtā: Jaunā Rīgas teātra galveno režisoru intervē Gints Grūbe. Rīgas Laiks. 2009, oktobris, 21.–27. lpp. | |
| Atgriezties | |
