VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sigitas Daugules gleznas Inta Celmiņa, māksliniece Decembrī Agijas Sūnas galerijā bija apskatāma Swedbankas konkursa „Gada glezna” 2008. gada laureātes Sigitas Daugules gleznu izstāde. Mākslinieces izstādītie trīspadsmit darbi patīkami pārsteidza ar kopnoskaņu un profesionalitāti, kas ir personālizstādei svarīgas vērtības. Lielāko prieku man sagādāja Sigitas Daugules mākslinieciskā pieeja savām tēmām, kuras neapšaubāmi izriet no iekšējas sajūtas, nav ne sadomātas, ne uzspēlētas un galvenais – izteiktas tīri gleznieciskiem līdzekļiem. Tā ir it kā gleznotāja ābece, tomēr Rīgas mākslas dzīvē ne tik bieži sastopama. Vai glezniecībai būtu jāmainās? Vai cilvēks spēj apzināties savu un modernās dzīves attīstību un izpaust to profesionālā formā? Tas atkarājas no mākslinieka. Ar mēģinājumiem ienest glezniecībā modi, literatūru vai intelektuālus prātojumus bieži tiek pazaudētas pamatvērtības. Varbūt esam aizmirsuši, ka jauno var atrast, iedziļinoties sen pazīstamajā. Sigitas Daugules mākslas tēls rodas viņas spējā redzēt sev apkārt smalkas gleznieciskas nianses, kas sasaucas ar viņas noskaņu un prasmi to attēlot bez vārdiem. | |
| |
| Viņa glezno mājas, logus, durvis, pagalmus, sienu, katrā sižetā ietverot daudz sev zināmas informācijas par gluži parastām lietām, kas skatītas mīlošām acīm, bet attēlotas izsmalcinātiem dekoratīviem līdzekļiem, tā ka šai ziņā neviļus rodas atsauce uz Borisa Bērziņa glezniecību. Sigita Daugule lieto bagātu faktūru, rotaļājoties ar augstāku – zemāku pacēlumu, spožāku – matētāku virsmu. Krāsu izvēle precīzi atbilst tēmai, tas arī nosaka veiksmīgu noskaņas pārraidīšanu. Katrā gleznā nav vairāk par diviem, trim dominējošiem toņiem, kas izgaist un satumst, tomēr nezaudē viengabalainību, dažreiz vienā tonī iestrādāta pretkrāsa. Tā melni sārts pāriet melni zaļā (Hello, Moby!, 2009), pelēcīgi zaļganam spīd cauri rozā (Kultūrslānis, 2009). Kompozīcija nevainojama, pārsvarā pretskati. Darbā Logs, 2009 ar plaknes apstrādi trīs kārtās (loga rāmis, ēna, saule uz sienas) māksliniece panāk skatītāja prātu mežģījošu trīsdimensiju iespaidu. Arī Logs, 2008 veidots statiskā plaknes kompozīcijā, rada dzīvas gaismas iespaidu, ēnas šur tur uzasinās, šur tur nojūk – gluži kā dabā. Skatoties vienu no saviļņojošākiem darbiem – Durvis, 2008, jūtam nama smaržu un iespējamos vēstures stāstus varam domāt paši. Formāts it kā vienmērīgi aizpildīts ar pāris izvēlētiem toņiem, nianses ir neuzbāzīgas, bet arī gludi klāts laukums satur gan spožas, gan skrāpētas vietas. Skats, slīdot pa virsmu, aizķeras aiz biezākas loga rāmja maliņas, aiz rūts negluduma. Veidojas absolūti reāla izjūta par telpas dziļumu starp divām durvīm un aiz stikla. Telpa ir piepildīta ar noslēpumainu krēslu un putekļainu gaisu. Mainoties skata punktam, šķiet, ka telpas dziļumā noris dzīve. Raugoties gleznā Fasāde, 2009, acis klejo no viena loga uz otru – kā mēs parasti arī apskatām nama fasādi. Kompozīcija tik labi sabalansēta, ka skats tomēr neizslīd no gleznas robežām un riņķo, ļaujot priecāties par katra laukumiņa – lodziņa individuālo pasakainību. Varbūt mazāk veiksmīga ir sižeta ienešana gleznā ar tīši primitīvu līniju (Hello, Moby, 2009 un Pele, 2009). Faktūras smalkums kontrastē ar zīmējuma raupjumu, un šajās gleznās, liekas, nav vēl atrasta harmonija starp vienu un otru, it īpaši, ja varam vērot, cik delikāti iestrādāts uzraksts gleznā Durvis, 2008. Manuprāt, māksliniece panāk lielāku emocionālo slodzi gleznās bez literāra pieteikuma. Atliek novēlēt Sigitai Daugulei saglabāt savu darba prieku un izjūtu dziļumu un arī turpmāk pierādīt glezniecības brīnišķīgās iespējas. --- Sigita Daugule (1971) beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju (I. Zariņa un A. Naumova meistardarbnīca). Kopš 1994. gada piedalās izstādēs. Dzīvo un strādā Austrijā. Swedbank un Agijas Sūnas mākslas galerijas rīkotajā „Gada gleznas” konkursa balvu ieguvusi par gleznu „Alise Aizspogulijā” (2008). Viena no Ķelnes (Vācija) galerijas „N.Malmede-Kunst” pastāvīgajām autorēm. Gleznas iekļautas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. | |
| Atgriezties | |
