| Hardijam un Kasparam ir gatava opera. Divu gadu darbs. Šo priecīgo faktu uzzinu, sēžot kafejnīcā 'Oziriss'. Noklausīties gribas ļoti. Runājam arī par SMMC gadskārtējās izstādes koncepcijas idejām, kuras aicina pieteikt konkursam. Grūti atrast kādu jaunu rakursu jau bijušo mākslas manifestāciju kontekstā. Kāpēc ne opera "ROLSTEIN ON THE BEACH" uz Nacionālās operas skatuves? Liekas neticami, nerealizējami un pietiekami jautri, lai varētu visu vakaru virpināt vispārdrošākās operas vīzijas.
OPERA kļūst par atslēgas vārdu projekta koncepcijai. Mēģinājums savienot apjomīgu procesuālās mākslas darbu ( kurā gan liela nozīme ir scenogrāfijai un tērpiem) un vizuālās mākslas darbu skati liekas pietiekami riskants, lai būtu vērts pamēģināt. Ka iecerētais būs arī jārealizē, ar pēkšņām bailēm saprotu, pamostoties lidmašīnā Parīze-Rīga. Nolaižoties Rīgā, meteorologi sola saules aptumsumu. Saņemu apstiprinājumu savām intuīcijas vibrācijām - projekta OPERA koncepcija ir apstiprināta SMMC gadskārtējās izstādes projektu konkursā.
Iepazīstos ar daudz jaukiem cilvēkiem, kuri palīdz ar vērtīgiem padomiem izrādes producēšanā. Šī man ir pilnīgi jauna un neapgūta teritorija. Maz noder iepriekšējā pieredze izstāžu organizēšanā. Projekta sagatavošanā iesaistās arvien jauni un agrāk neapjausti zobratiņi, bez kuru līdzdarbības milzīgais mehānisms nebūtu iedarbināms.
Lēnītēm sāk īstenoties arī mākslinieku ieceres, dažādos veidos materializējot OPERU. Ar Tillbergu ložņājam pa aizmirstībai nodoto bomžu mitekli, bijušo pirti 'Varavīksne'. Oļegs rāda man vecos pirts solus un mēģina pārliecināt, ka izstādei jānotiek šeit, pirts baseinā.
Jau trešo mēnesi norit sarunas ar firmu 'Elektromontāža', kuras pārstāvji katrā tikšanās reizē sacer arvien jaunus iemeslus, lai neļautu Aijai Zariņai apgleznot pretī Dailes teātrim novietoto pamesto māju, kura ir šīs firmas īpašums. Liekas, ka izsmeltas jau visas kompromisu iespējas. Zuzannas zobu krellīšu klubs pašreiz vēl ir bez mājvietas.
Sākas pirmie operas "Rolstein on the beach" mēģinājumi, pagaidām uz Dailes teātra mazās skatuves. Pēc saspringtās darba dienas birojā eju uz turieni atpūsties. Iezīmējās jau izrādes pirmās kontūras. Bet rezultātu vēl grūti iztēloties, domāju, arī Regnāram. Apbrīnoju koncentrāciju, ar kādu viņš strādā. Iespējams, ka šis ir bez precedenta gadījums, kad tik apjomīga izrāde top tikai divās nedēļās. Rolšteins aktīvi seko mēģinājumu norisei. Tumsa tiek sagaidīta teātra dārza kafejnīcā. Reizēm atnāk arī Hārdijs.
Pamanu, ka no rītiem esmu sākusi dungot Tukuloza definīciju.
Atbrauc suitu sievas un, bikli uzkāpušas uz lielās skatuves, "dod vaļā" pa īstam suitiski. Savstarpēja apdziedāšanās tā arī nesanāk, jo rīdzinieki stāv ar vaļā mutēm un nejaudā neko pateikt pretī.
Mākslinieku darbi tiek uzstādīti nežēlīgi īsā laikā - tikai divās dienās. Laika ir pārāk maz, lai būtu iespēja meklēt dialogu ar telpu, kaut ko mainīt. Klīstot naktī pa teātri, sastopu Kalnaču, kurš izdaiļo teātra tualetes telpas. Nesaprotu, kuras durvis ir manējās, jo Andrejs, apmainot vietām zīmītes, piemērojis abas telpas unisex lietošanai. Zem vestibila kāpnēm rosās Kirils Panteļejevs. Otrajā stāvā rēgaini kustas arī citu mākslinieku ēnas. Uz lielās skatuves turpinās mēģinājums.
Izrādi kopumā redzu tikai ģenerālmēģinājumā. Grūti objektīvi izvērtēt rezultātu, jo esmu pārāk cieši iekšā pašā tapšanas procesā. Meklējot atbildes "patīk - nepatīk" līmenī viennozīmīgi atbildu: patīk. Uzvedumam nevar piemērot tradicionāli aprobēto vērtību skalu, kuras ietvaros tiek aplūkotas muzikāli dramatiskas izrādes. Opera dzīvo vairāk kā performance, kā mākslinieku kopdarbs, kurā Hardija un Kaspara minimālistiskās tradīcijās turpinātais mūzikas materiāls brīžiem rada hipnotisku iespaidu. Gluži "akadēmiski" postmodernas kompozīcijas ietvaros risinās un attīstās vairākas sižeta līnijas, kuras, sadrupinātas kā autonomi fragmenti, veido izrādes mozaīkveida faktūru. Pasaules problēmu traģisko intonāciju vispārinājums darbojas vietējā kontekstā. Brīžiem apokaliptiskās vīzijas, pakļautas ironiski absurdai formu spēlei, ļauj skatītājam gluži neilgā laika amplitūdā nonākt no smiekliem līdz asarām. Nebija garlaicīgi -, tas nav mazsvarīgi! Daudz ko vēl vajadzētu slīpēt un tehniski uzlabot. Bet arī šis vietām formālais raupjums, nenostrādātība pastiprina sajūtu, ka uz skatuves atrodas spogulis, kurā ikdienas realitāti pozē gan no skumjās, gan no groteskās puses. Līdzīgi kā ar seriāliem - cilvēkiem tie patīk, jo tur viss ir kā dzīvē.
Izstāde atdzīvojas tik pēkšņi. Stāvu uz vestibila kāpnēm kā uz komandtiltiņa un vēroju mākslinieku cīņu ar sarežģīto telpu. Pārņem bezcerīgs niknums par telpu, kura iznīcina mākslinieku darbus. Frančeskas Kirkes milzu kleita, mērojoties ar vestibila plašumiem, kļūst niecīga, neglābjami sarūk arī Ievas Breides veidotā ziepju kolonna, kas iecerēta kā ironiska replika. Neliela izmēra darbi apmaldās pašvērtīgās telpas labirintos.
Tillbergs cīnās, izveidojot pats savu telpu, norobežojoties. Piepildot to ar savu enerģiju. Mākslinieku raksturojošā drūmā poētika turpina apliecināt dzīvi. Neraugoties uz nāves klātbūtni viņa darbos, tajos tomēr nav nekā nekrofīla. Savu telpu izdevies radīt arī Andrejam Kalnačam. Iemitinājies teātra tualetēs, sešdesmito gadu estētikas apoloģēts, atraktīvā formā iedarbojoties gan uz skatītāja redzi, gan dzirdi, manifestē vienlīdzības un demokrātijas idejas. Kalnača objekta muzikālais pavadījums kalpo kā veiksmīgs fons arī spoguļgaitenī izvietoto Raita Kalniņa zīmējumu sērijai ar nosaukumu "Nelaime ciematā". Interesanta parādība Latvijas mūsdienu mākslas kontekstā. Komiksu invāzija jau kādu laiku vērojama pasaules mākslas galerijās. "nacionālo specifiku" iezīmē attālas Padega intonācijas, izvairīšanās no komiksu estētikas štampiem.
Božis no Liepājas, pilsētas, kurā viņš mitinās, atvilcis policijas "bobi". Teātra durvis izrādās par šauru, lai pa tām iestumtu ugunsdzēsēju mašīnu. Visā valstī izsludināts ārkārtējs stāvoklis - degot meži. Arī tas vēl! Ugunsdzēsēju mašīna atbrauc tikai uz izstādes atklāšanas laiku un, pielīdusi pie stikla, no ārpuses lūr uz izstādes viesiem, pēc tam aizbrauc dzēst mežus. Lūk, tā! Mākslinieka ideja šīs izstādes ietvaros tā arī neatdzīvojas.
Izstādes atklāšanā telpu kā bišu stropu piepilda cilvēki. Teātra vestibiliem, kāpnēm un gaiteņiem patīk kustība, cilvēku pūļi, balsis. Pirmizrādi tā arī neizdodas paskatīties. Vēl tik daudz pēdējā brīža darbiņu pirms viesu uzņemšanas. Pēc operas "Rolstein on the Beach" noskatīšanās Helēna Heinrihsone pienāk pie manis un saka: 'Tā ir izrāde, kuru es gribētu skatīties katru vakaru.'
Presē parādās atsauksmes, kurās opera "Rolstein on the Beach" nodēvēta par 'pavirši iestudētu "gabalu', kurā neobligātas liekas nu pārāk daudz skatuviskās norises', vai arī par 'foršu kapustņiku ar labiem māksliniekiem'. Lasu par cilvēkiem, kuri pēc izrādes ar akmens sejām slīdēja kā drūmi gliemeži starp jautri tērzējošim pūlīšiem, jo: "viņi bija atnākuši, kaut ko gaidījuši, taču piedzīvojuši vilšanos.' Man savukārt vilšanās sajūtu rada fakts, ka izrādi masu medijos komentējuši tikai "akmenssejainie" cilvēki.
Atgriežos no ceļojuma, kura laikā iepazinos ar nozīmīgākajām mūsdienu mākslas skatēm Venēcijā un Kaselē. Tikko kā autobuss iegriežas Mākslas akadēmijas pagalmā, parādās Tillbergs un sašutis stāsta par Āra Rozentāla "akciju" Dailes teātrī. Iznīcinātā darba autore Ieva stāv man blakus un ar vēl citur esoša cilvēka intonāciju lūkojas stāstītājā. Tā arī lieliskais ceļojums beidzas tai pašā mirklī, izkāpjot no autobusa. Ceļojuma labsajūta, atmiņas un nogurums izšķist neizpratnes un agresivitātes lavīnā.
'Neuztraucies," saka Pētersons, 'tāda veiksme gadās reizi desmit gados. Citi pat piemaksā, lai kaut kas tāds notiktu !' Sēžot kafejnīcā "M6", ieklausos pārējo laikabiedru domās par notikošo "nesaprašanos" starp aktieri Āri Rozentālu un mākslinieces Ievas Rubezes darbu. Tāda domāšanas paģiru sajūta. Nepatīk neglītas komunikācijas formas. Pēc tam arī skatītājiem paliek mielēm līdzīga sajūta. Bet patīkami, ka šis notikums izraisīja diskusiju virkni masu medijos. Tiek mēģināts runāt par šādu notikumu cēloņsakarībām, par demokrātiju, informāciju, dialogu. Vai veiksme ?
Negribas vairs īsti domāt par operu, varbūt vienīgi klausīties "Rolstein on the Beach" mūzikas skiču ierakstus. Nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka šis mūzikas materiāls tikai audio formā nebūtu baudāms. Gluži labs. Īpaši vakaros. Esmu nogurusi. Ļoti.
Pēdējā operas izrāde. Pēdējā izstādes diena. Atšķirībā no pirmizrādes, kurā publiku veidoja galvenokārt lūgtie viesi, šo izrādi vēro citi cilvēki. Mēģinu viņus uzminēt zāles tumsā. Viņiem patīk, spriežot pēc aplausiem un ovācijām. Šī izrāde ir labāka par pirmo. Kvalitatīvāka apskaņošana. Drošāki izpildītāji. Hardijs un Kaspars vēro izrādi no zāles pēdējās rindas, sēžot pie skaņu pults. Esmu mierīga. Mana kreisā roka ir laba un silta. Elpoju dziļi un vienmērīgi.
P.S. "Rolstein on the Beach" 26.oktobrī Rīgā tika parādīts teātru festivāla "Homo Novus" noslēgumā, bet novembrī dosies uz Viļņu, kur uzaicināts piedalīties festivālā "Musica Ficta". |
