VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| SAVA GALERIJA Māra Lāce, Valsts Mākslas muzeja direktore, īpaši “Studijai” | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Ar kolekcionāru ALDI PLAUDI iepazinos Kārļa Padega izstādes organizēšanas reizē, kad atklājās, ka viņa īpašumā atrodas labu laiku no muzeja darbinieku redzesloka pagaisušais mākslinieka "plēstais" "Pašportrets". Aldis Plaudis ir jurists, 1979.gadā beidzis Latvijas Universitāti. Šobrīd viņa darbība ir saistīta ar nekustamiem īpašumiem. Viņš vienā personā ir firmas "Vesta B" īpašnieks un direktors. A.Plauža dzīvesbiedre Baiba Plaude ir plaši pazīstama advokāte. Viņu ģimenē aug četri bērni. A.Plauža kolekcionāra kaislība izpaužas samērā daudzpusīgi. Viņa interešu lokā ir lampu, vecu kafijas dzirnaviņu un gludekļu vākšana. Tomēr lielākā kaislība ir gleznu kolekcionēšana. Galvenokārt viņu piesaista latviešu vecmeistaru sniegums, bet darbi tiek iegūti arī no šodien strādājošiem māksliniekiem. Kad sākāt mākslas darbu kolekcionēšanu? Domās mākslas darbus es sāku kolekcionēt jau skolas gados. Diemžēl toreiz kaut ko iegādāties neatļāva rocība. Tas netraucēja apmeklēt visdažādākās vecmeistaru izstādes Valsts Mākslas muzejā un pētīt piedāvājumu antikvariātos. Reāla iespēja kolekcionēt gleznas jau kā savu īpašumu radās krietni pēc Latvijas Universitātes beigšanas, kad sāku patstāvīgas darba gaitas. Vai jūs šo interesi sauktu par kolekcionēšanu vai aizraušanos? Vārds "kolekcionēšana" varbūt ir pārāk nopietns. Protams, tā ir aizraušanās, interese. Esmu pateicīgs, ka finansiāli varu to atļauties. Man grūti novilkt striktu robežu starp aizraušanos un kolekcionēšanu. Bet vai es esmu kolekcionārs? Domāju, ka līdz tam vēl izaudzis neesmu. Tomēr jāatzīst, ka tā ir visai spēcīga dzīves aizraušanās. Nekādā gadījumā es tur nesaskatu biznesu. Man tas nav ne bizness, ne arī naudas ieguldīšanas veids. Man tā ir aizraušanās veidot savu kolekciju, tādu kā savu galeriju. Jūs minējāt, ka jau skolas gados radās interese par mākslu. Vai jūs uz to virzīja vecāki, vai arī tā veidojās neatkarīgi no ģimenes? Mans tēvs Osvalds Plaudis pats gleznoja, gan būdams pilnīgs autodidakts. Vēl tagad mājās man ir tēva gleznas. Pēc profesijas viņš bija inženieris arhitekts ar ļoti labu krāsas un formas izjūtu. Diemžēl šī īpašība man nav no viņa iedzimusi. Tēvs arī bija tas, kurš mācīja redzēt un saskatīt, kas ir īstenas vērtības un kas – lēti pakaļdarinājumi. Viņš stāstīja, ka māksla ne vienmēr ir tā, kas atkārto iespaidu. A.Plauža māte piebilst, ka Alda tēvs ļoti gribējis mācīties par mākslinieku, bet viņa vecāki – vienkārši lauku ļaudis – tam esot ļoti pretojušies, sakot: vai tu arī gribi plikām kājām pa Rīgu skriet kā Irbīte (Voldemārs Irbe). Dēls padevies un mācījies būvinženieru fakultātē, bet visu mūžu viņu pavadījusi interese par glezniecību un liela grāmatu mīlestība. Kuru mākslas darbu jūs varētu uzskatīt par sākumu savai kolekcijai? Samērā grūti runāt par sākumu. Var būt, ka sākās ar pirmo gleznu, ko uzdāvināju savai tagadējai sievai pirms kāzām. Tas bija samērā necils Staņislava Kreica jūras skats, kuram es otrā pusē uzrakstīju: “Es pateicos, ka Tu mani pieņem tādu, kāds es esmu.” Vai sieva atbalsta šādu jūsu aizraušanos? Viņa izsakās, ka tas nav sliktākais veids, ar ko vīrs varētu aizrauties. Citiem aizraušanās esot savādākas – daudz kaitīgākas. Tomēr ir arī brīži, kad viņa ironizē, ka gribētu redzēt kādu kvadrātcentimetru brīvas sienas. Šāds sapnis viņai ir, bet nekādā gadījumā mums nav domstarpību. Vai jūs ar viņu saskaņojat konkrētas gleznas pirkšanu? Nē. Kādi mākslinieki ir jūsu interešu lokā? Vienīgi latviešu vecmeistari. Varbūt tas nav pareizi. Varbūt vajadzētu pirkt gleznas arī no tiem māksliniekiem, kas ir mani vienaudži un tagad aktīvi strādā, ar kuriem bieži kopā spēlēts basketbols, iets uz ballītēm, Mākslas akadēmijas karnevāliem. Vajadzētu, tomēr uzsvars ir uz vecmeistariem. Lūdzu nosauciet savus īpaši mīļos autorus! Nebūšu oriģināls, bet tie ir Kārlis Padegs, Jēkabs Kazaks, Jānis Tīdemanis. Var minēt arī Ludolfu Libertu, īpaši viņa 20. gadu sākuma daiļrades posmu, kura piemērus redzat manā birojā. Šobrīd esmu jūsu birojā, kur apkārt ir daudz mākslas darbu. Tie jums palīdz strādāt, koncentrēties darbam? Noteikti palīdz. Gleznas redzu ne tikai jūsu kabinetā. Arī pārējās biroja telpās sev vietu atraduši daudzi mākslas darbi. Pievērsu uzmanību ļoti labai Edvarda Grūbes gleznai, kā arī brīnišķīgam Birutas Delles darbam. Vai to atrašanās tur ir jūsu izvēle? Tā ir mana izvēle. Protams, savu gaumi es nevienam neuzspiežu. Pirms izlikšanas birojā vai arī nomainot kādas gleznas, es konsultējos ar saviem darbiniekiem. To, kas atrodas ārpus personiskā kabineta, darbinieki redz biežāk par mani. Viņiem ar to ir jādzīvo katru dienu. Birutas Delles glezna ir laba nevis tāpēc, ka tā ir mana, bet es nekur neesmu redzējis labāku. Man patīk tādi fascinējoši, intriģējoši darbi, kuros koncentrējies pietiekami daudz emociju un sajūtu. Tie man palīdz. Kādi autori vēl ir pārstāvēti jūsu kolekcijā? Ir visiem zināmais Irbīte – brīnišķīgs skats krievu baznīcā. Tad vēl ir Ludolfs Liberts, protams, Konrāds Ubāns, Jānis Jaunsudrabiņš, ļoti mīļš man ir viens Oskars Norītis. Ir Romans Suta, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone. Daudzi ir. Jā, es taču dabūju vienu pasakainu Jāni Valteru. Maziņu, bet ļoti mīļu balles skatu, kas bija eksponēts 1939.gadā mākslinieka piemiņas izstādē Rīgā. No mūsdienu māksliniekiem noteikti gribētu atzīmēt jau aizsaulē aizgājušo Ojāru Ābolu, Borisu Bērziņu, ko pieskaitu pie klasiķiem, Ilmāru Blumbergu – man pieder viņa gleznots triptihs. Kurš ir pēdējais iegādātais darbs jūsu kolekcijā? Liekas, ka B. Bērziņa "Klusā daba ar mandolīnu" no viņa personālizstādes galerijā "Daugava". Nē, pēdējais ir Irbītes pašportrets, vienīgais šobrīd zināmais šī mākslinieka pašportrets, kurš kā Dzintras Lapsas īpašums reproducēts apgāda "Preses nams" izdotajā nelielajā grāmatiņā par V.Irbi. Nopirku tādu sadzeltējušu, saņurcītu papīra lapu, bet patīkama ir apziņa, ka tas ir kaut kas vienīgais. Jūs vairākkārt neesat atteicis darbus Valsts Mākslas muzejam eksponēšanai izstādēs. Jūsu īpašumā esošais "plēstais" K.Padega "Pašportrets" bija skatāms izstādē "Kārlis Padegs – dendijs un autsaiders", savukārt J.Tīdemaņa "Karnevāls" – mākslinieka simtgades izstādē. Kāda vispār ir jūsu attieksme pret šādu darbu deponēšanu? Vēsturisko samezglojumu laikos pasaulē ir aizklīdis ļoti daudz latviešu mākslinieku darbu. Tiem, vismaz daļai, vajadzētu atgriezties mājās. Es būtu gatavs iespēju robežās šo procesu veicināt. Domāju, ka līdz ar Latvijas neatkarības iegūšanu mēs augsim un pilnveidosimies. Ceru, pēc iespējas ātrāk sapratīsim to, ka bieži vien tas, kas juridiski ir tavs privātais īpašums, nepieder tikai tev un nedrīkstētu piederēt tikai tev. Jāpaiet laikam, lai mēs atkal saprastu, ko nozīmē labdarība. Ne tikai iedot kādu gleznu uz izstādes laiku, bet arī nesavtīgi ziedot. Es ļoti ceru, ka pienāks brīdis, kad cilvēki būs gan spējīgi ziedot, gan arī ziedos labprāt. Neatkarīgi no tā, vai tas ir muzejs vai bērnunams, vai skola, vai kas cits, kam vajadzīga palīdzība. Es pilnīgi godīgi varu pateikt, ka tos gadījumus, kad muzejs man jautā pēc kādas bildes, es uztveru kā pagodinājumu. Tas nozīmē, ka esmu nopircis pareizu darbu, ka tas tiek novērtēts arī no profesionāļu vidus. Varat arī turpmāk ar mani rēķināties. | |
| Atgriezties | |
