VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LATVIEŠU MĀKSLA STRASBŪRĀ Inese Baranovska, Mākslinieku savienības galerija, īpaši "Studijai" | |
|
Kaut kad 1997. gada ziemas beigās vai jau pavasarī Rīgas pilsētas Domes Kultūras pārvalde aicina uz apspriedi Domes, LR Kultūras ministrijas un Latvijas Mākslinieku savienības pārstāvjus, lai spriestu par kultūras programmu Baltijas valstu dienās Strasbūrā programmas "Strasbūra – Eiropas Ziemassvētku galvaspilsēta" ietvaros. Atklājas brīnišķīga iespēja: pateicoties LR vēstniekam pie Eiropas Padomes Andrim Teikmanim un viņa aktīvai šī projekta virzībai, Latvija tiek uzaicināta rīkot mūsdienu mākslas izstādi reprezentablākajā zālē Strasbūrā – GRAND SALLE DE L'AUBETTE. Šī zāle atrodas pašā Strasbūras centrā, un tajā tiek regulāri rīkotas mākslas izstādes, kā, piemēram, Salvadora Dalī tēlniecības un grafikas izstāde. Atceroties jau iepriekš realizētos projektus (Latvijas mūs-dienu mākslas izstāde UNESCO mītnē Parīzē Baltijas valstu kultūras dienu programmas ietvaros), mani uzaicina izstrādāt izstādes projekta konceptu. Tiek iedots zāles plānojums ar audio-vizuālo iespēju tehnisko aprakstu, kas vairāk noderētu koncerta vai lekciju cikla oraganizēšanai. – Lūdzu, jūsu ierosinājumi? – Bet kā ar finansēm? – O, prasiet kultūras ministram Pīka kungam, bet pilsētas Dome visus līdzekļus veltīs Latvijas tēla spodrināšanai, Ziemassvētku tirdziņā reprezentējot Latvijas preci. Palīdzību var cerēt sagaidīt vienīgi transporta jautājumos. Ieceres var būt ļoti spožas, bet kur ir to finansiālā bāze? Kur ir tas "šķīvītis ar zelta maliņu"? – Uztaisi projektu, gan jau nauda atradīsies, līdz decembrim vēl laika diezgan. 1997. gada maijā Rīgā ierodas Strasbūras pilsētas municipalitātes delegācija, kas ir atbildīga par Baltijas projekta koordinēšanu Strasbūrā. Viņu intereses monopolizē a/s "Mežaparks" ar izstādi "Izvēlies Latvijas preci", tomēr man izdodas notvert Valērijas Lavedjū (Valerie Lavediot) uzmanību un noskaidrot, ko viņi paši vēlētos redzēt tādā latviešu mākslas izstādē un kādas eksponēšanas iespējas var tikt piedāvātas no viņu puses. Valērija ir jauna, enerģiska būtne, vitāli mirdzošām brūnām acīm, un mana sievišķīgā intuīcija saka, ka ar šo ļoti francisko būtni, kas gluži labi runā arī angliski, varēs labi sastrādāties. Franči ir sajūsmā par redzēto mūsu Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, un viņi grib, lai izstādei būtu pēc iespējas plašāks diapazons: gan stājmāksla, gan dekoratīvā māksla. Nešaubīgi skaidrs – būtu lietderīgi izbraukt uz Strasbūru un visu noskaidrot uz vietas. Bet kur ir "šķīvītis ar zelta maliņu"? 1997. gada jūlija sākumā Par veiksmīgi organizētu mākslas darbu konkursu Mākslas dienās sadarbībā ar aviokompāniju "airBaltic" man ir iespēja saņemt vienu bezmaksas lidmašīnas biļeti. Doties skaistā atpūtā naudas, protams, nav; izdomāju, ka varu šo brīvbiļeti izmantot, lidojot uz Frankfurti un tad ar autobusu vai vilcienu uz Strasbūru. Rīgas Dome saprotoši piešķir atlikušos ceļa izdevumus – viesnīcu un dienas naudu. Sestdien plkst. 13 iebraucu Strasbūrā – līst necaur-redzams lietus, bet izstāžu zāli var apskatīt, tur lietus nelīst. Valērijas pūles un atsaucību nevar nenovērtēt – visa vajadzīgā informācija sagatavota, ir gādāts arī par manu īso kultūras programmu. Visu apskatos, tiekos vakariņās ar pilsētas mēra vietnieku tūrisma un kultūras jautājumos, svētdien vēl pagūstu uzrāpties Strasbūras katedrālē, apskatīt viduslaiku mākslas Doma muzeju, izbraukāt ar kuģīti visu Strasbūru un plkst.15 doties mājupceļā. Frankfurtes lidostā robežsargs blenž uz mani kā uz "aptaurēto" – vai mans ceļojums nav mazliet par īsu? Lepni atbildu – nē, tas bija ļoti lietišķs ceļojums. Īstenībā pati brīnos, cik daudz tajā mazajā laiciņā paguvu. Nu atliek piepūst vaigus un rūpīgi izstrādāt izstādes konceptu. 1997. gada rudenī Regulāri savā somā nēsāju Grand salle de l'Aubette plānus un izstāžu zāles fotogrāfijas. Kad iznāk laiks, izvelku un padomāju. Vispār jau tā zāle īsti nemaz nav piemērota mākslas izstādēm – 19. gadsimta eklektisma aizraujošs paraugs, īsta balles zāle ar fantastiskām koši zaļi krāsotām kolonniņām, grandiozām griestu un sienu lampām, simetriskām logu rindām abās zāles pusēs un tad vēl skatuvi. Plānā to visu nevar aptvert, bet nu pēc reālā redzējuma jācenšas tur iedabūt ļoti labu latviešu mākslu tā, lai mūsu mākslinieku darbi "sistu pušu" pagājušā gadsimta smalko interjeru (viss vai gandrīz viss, pat apsildes sistēma tur autentiski saglabājusies). Izstādei jāsniedz iespēja iepazīties ar raksturīgākajām tendencēm latviešu mākslā tiem, kas neko daudz nezina nedz par Latviju, nedz latviešu mākslu. Kolekcijas mērķis – koncentrētā, pārliecinošā veidā atklāt mūsu mākslas interesantākās un daudzveidīgākās šķautnes, aptverot visdažādākās mākslinieku paaudzes un mākslas nozares. Labu mākslinieku mums Latvijā ir tiešām daudz, bet visus parādīt nevar, šoreiz tā ir mana izvēle, protams, subjektīva. Par galveno kritēriju sev izvirzu atlasīt labus darbus, lai katrs no tiem ir vērtība pati par sevi, kas, kopā summējoties, tomēr veidotu ansambli. Pamazām apziņā veidojas iespējamās izstādes vizuālās aprises – tēmas, nozares un autori. Pavisam to ir 40. 15 gleznotāji: jau par klasiķiem kļuvušie Boriss Bērziņš un Auseklis Baušķenieks; mākslinieki, kuru oriģinālās radošās personības veidojās leģendāri brīvdomīgajos 70. gados (Miervaldis Polis, Līga Purmale, Ilze Avotiņa, Helēna un Ivars Heinrihsoni); tiem sekojošā paaudze, kas ļoti pārliecinoši sevi pieteica 80. gados un aizvien turpina pārsteigt ar savu māksliniecisko kritēriju konsekvenci (Ieva Iltnere, Frančeska Kirke, Sandra Krastiņa, Edgars Vērpe, Kārlis Siliņš), kā arī jaunākās gleznotāju paaudzes pārstāvji (Barbara Muižniece un Andrejs Ameļkovičs), kas abi ir pietiekami dažādi, tomēr arī viņu darbos ir visām latviešu gleznotāju paaudzēm tik raksturīgās vienojošās īpašības – vispārinājums un poētisms. Grafikas kolekcijā 4 autori – niansēta un poētiski abstrahēta pasaules un lietu norišu uztvere filigrānās oforta un mecotintas tehnikās (Nele Zirnīte un Guntars Sietiņš), suģestējoši filozofiskas (Ilmārs Blumbergs) vai arī savā pirmatnīgā lako-nismā vitālas (Dina Ābele) oriģinālās autortehnikās tapušas lielformāta kompozīcijas. Tēlniecībā 5 autori, kas šobrīd, manuprāt, visspilgtāk nosaka latviešu mūsdienu tēlniecības virzības galvenās tendences, – Andris Vārpa, Pauls Jaunzems, Igors Dobičins, Gļebs Panteļejevs, Olga Šilova. Tā ir laba materiāla izjūta (granīts, bronza, koks, tērauds, alumīnijs, bronza) un formu harmoniska līdz-svarotība, kas pilnībā saplūst ar autora māksliniecisko ieceri – no vīrišķīga lakonisma un monumentalitātes, līdz sievišķīgi trauslam lirismam. Līdzās stājmākslas kolekcijai vēl tekstilmāksla (Georgs Barkāns, Edīte Paula-Vīgnere, Lija Rage, Egils Rozenbergs, Ieva Krūmiņa, Velga Lukaža, Zaiga Putrāma), porcelāns (Pēteris Martinsons, Dainis Pundurs, Ilona Romule, Inese Brants, Ingūna Skuja, Viktorija un Andris Vēži) un rotas (Guntis Lauders, Ainārs Sils, Māris Auniņš). Dekoratīvi lietišķo mākslu redzēt mūsu izstādē vēlējās Strasbūras pārstāvji, savukārt man negribējās šīs dažādās nozares izstādē īpaši nodalīt, bet atlasīt tādus darbus, kas mierīgi var tikt izstādīti kopā, veidojot savdabīgu saspēli. Vēsturiski politiskie apstākļi ir mums labvēlīgi – kultūras ministre Ramona Umblija pati ir bijusi Strasbūrā (redzējusi S.Dalī izstādi Grand salle de l'Aubette) un ir ļoti ieinteresēta mūsu projektā. Viņai patīk izstrādātais konceptuālais risinājums, tas, ka līdzās tēlotājai mākslai būs arī neliela, bet spoža tekstilmākslas, porcelāna un rotu kolekcija, viņa atbalsta ideju par plakātu, ielūgumu un katalogu, tomēr naudas aizvien vēl nav... 1997. gada novembrī Drudžains darba cēliens – izstāde jau sakomplektēta, darbi katalogam veiksmīgā sadarbībā ar Jāni Deinatu safotografēti, bet vēl milzīgs darbs pie kataloga sastādīšanas, jo paredzētas divas valodas – franču un angļu. Lielākajam vairumam mūsu cienījamo mākslinieku CV ir tikai angļu valodā, tad nu mēs ar Astrīdu Roguli tulkojam un rediģējam latviešu un angļu valodā, bet Karinē Heinrihsone un atsaucīgās meitenes no Francijas Kultūras centra to visu tulko vēl franciski. Valsts svētkus, I8. novembri, pavadām zem dižā saukļa: darbam – slava. Garā izstādes sagatavošanas maratona "pēdējie simts metri" ir īpaši smagi. Darbā iesaistās aizvien vairāk cilvēku, vienlaicīgi ir jākoordinē divas globālas lietas – katalogs un izstādes iepakošana, muitošana, nosūtīšana. Visā šajā vājprātā tomēr izdodas noorientēties, protams, ne vienmēr tieši tā, kā iecerēts, tomēr viss virzās uz priekšu. Neticami, bet fakts, mēs paspējam sagatavot arī katalogu. Brīžiem liekas, ka Ojārs Pētersons klusībā nolād mirkli, kad piekrita šim darbam. Pēdējā brīdī tiek nodrukāts izstādes plakāts un ielūgums – kartīte. Man patīk – tas ir košs, uzmanību piesaistošs un neizskatās pēc tradicionālā latviešu plakāta mākslas veikuma. Pēdējā mirklī Kultūras ministrijai izdodas rast izstādei un katalogam nepieciešamos naudas līdzekļus. Nu gluži vai visu dzīvi jādzīvo ar saukli: caur ērkšķiem uz zvaigznēm... 1997. gada novembrī, jau Strasbūrā Tumšā, ne visai mīlīgā novakarē, neviena nesagaidīts, mūsu "darba grupas desants" (Sandra Krastiņa, Gļebs Panteļejevs un es) ierodas Strasbūrā. Tā īsti neiedziļinoties takša meklējumos (jo no vasaras ceļojuma man atmiņā palika: ak, mūsu viesnīca atrodas ļoti tuvu), drosmīgi sākam virzīties uz savu galamērķi. Pilsēta gluži kā izmirusi, un Gļebs šaubās, vai tā maz ir Eiropas Galvaspilsēta. Nākamajā rītā pamostoties, gan viss dun un kūsā... Tie bija vien tādi klusuma maldi, lai labāk tiek novērtēts lielais Ziemassvētku Adventes uznāciens. Arī Grand Salle de l'Aubette rosās strādnieki: visi vairogi salikti pēc mūsu plānojuma, nokrāsoti spoži balti, – vēl precīzi jānorāda, kur likt gaismas, tikai viena nianse: nekādu ziņu, kad ieradīsies furgons, kurā atrodas arī mūsu izstāde. Divas dienas bezmērķīgi, bet aizvien nervozāk klīstam pa pilsētu, ik pa mirklim zvanot uz LR vēstniecību vai Strasbūras pilsētas municipalitāti. Vienīgais uzmundrinošais glābiņš – franču sarkanvīns, sieri un olīvas. Tas viss mums trijiem labi garšo – pilnīga garīgā saskaņa. Pirmās garās dienas vakarā atceļā no Parīzes uz dzimteni mūs apciemo Ieva ar Džoni, pie reizes atvedot izstādei paredzētās Barbaras Muižnieces gleznas. Jau tumšā naktī ejam apskatīt zāli – varam sākt veidot ekspozīciju, jo ir divas gleznas un pirms paša brauciena svaigi bronzā atlietā Gļeba jaunā skulptūra. Izvēršas tāds pacilājošs vakariņš. Beidzot, beidzot – piektdien tā ap 12 dienā ar policijas apsardzi Klebēra laukumā pie Grand Salle de l'Aubette piebrauc mūsu furgons. Tad nu visa izstāde ir jāizkrauj un jāuznes otrajā stāvā (lifta nav). Ir ieradušies kādi 12 jaunieši no Latvijas Ziemassvētku tirdziņa darba brigādes, bet a/s "Mežaparks" šefs sāk dumpoties: nav ko tiem māksliniekiem palīdzēt. Arī pilsētas municipalitātes tehniskais personāls ir pārāk aizņemts, un ar izstādi mums jātiek galā pašiem. Skaistā saulainā tirgus dienā Klebēra laukumā izvēršas tāds latvisks konfliktiņš, vai latviešiem ārzemēs savstarpēji jāpalīdz... Tomēr ir arī sakarīgi cilvēki, un kādu 20 minūšu laikā izstāde (t.i., kastes ar mākslu) atrodas vajadzīgajās pozīcijās. Tad nu sākam – visu darām paši trijatā: izpakojam, izvi-tojam, piekaram, saliekam, grupējam, uzliekam vitrīnas. Pamazām jūtu, ka mana koncepcija darbu izvēlē tiešām strādā: savstarpējā saspēlē katrs mākslas darbs atrod savu īsto vietu, izstāde veidojas reizē gan viengabalaina, gan daudzveidīga. Protams, šo kolekciju mūsdienu pasaules vizuālās mākslas norišu kontekstā varētu novērtēt arī kā ļoti tradicionālu, jo pastāv arī konceptuālā māksla, instalācijas u.tml. Bet – vai laba māksla kādreiz var būt garlaicīga? Strādājam līdz 5 no rīta, jo jau sestdien plkst. 11 izstādei jābūt atvērtai (tiešām – jau no rīta pie zāles durvīm stāvēja pirmie apmeklētāji). Varu droši un bez mazākās kautrības apgalvot, ka tādu "darba desantu" kā mūs trīs varētu droši sūtīt kaut vai uz pasaules malu – Latvijas valsts tēls ar mākslas starpniecību tiktu droši pārstāvēts pat visekstremālākajos apstākļos. 1997. gada 29. novembrī plkst. 17 Atklāšana (jeb kā franči saka – inaugurācija): televīzija, prese, augsti viesi, roku rokā cēli slīd abu valstu kultūras ministres Ramona Umblija un Katrīna Trautmane, komplimenti, sajūsmas vārdi sit augstu vilni. Ir svētki. Pēc stundas nokļūstam stacijas laukumā, kur Latvijas tēlu pūlas veidot padsmit neizteiksmīgas tirgus būdiņas un žēli dungojoša folkloras grupa "Grodi". Šim projektam atvēlētie līdzekļi daudzkārt pārsniedz mākslas izstādē ie-guldītos. Nav ko salīdzināt nesalīdzināmo – ĀMEN. 1997. gada decembrī Sestdienās un svētdienās izstādē īpaši daudz apmeklētāju – tūristi, studenti un pensionāri, ģimenes ar bērniem un suņiem, mākslinieki un mākslas eksperti, lietpratēji un vienkārši ziņkārīgie, nāk arī daudz latviešu, gan tie kas studē Francijā vai Vācijā, gan tie, kas šeit dzīvo. Katru dienu veidojas kāda interesanta saruna, un vispār šī obligātā uzturēšanās izstādē mums ar Karinē Heinrihsoni ir laba pieredze. Sajūtu, ka viss notiek – ir atrasts ceļš uz augstprātīgo franču sirdīm, mūsu māksla viņiem nav vienaldzīga, viņi iedziļinās un novērtē. "Topā" ir mūsu vecmeistari Boriss Bērziņš un Auseklis Baušķenieks, tālāk ļoti dažādi: franči novērtē grafiku, īpaši Neles Zirnītes un Guntara Sietiņa darbus, sajūsminās gan par glezniecību, gan tēlniecību, citus pārsteidz jaunie un neordinārie formu un izteiksmes līdzekļu meklējumi mūsu tekstilmākslā, ir īpaši porcelāna vai rotu kolekcijas fani. Daudzi uzdod jautājumu: vai jums tur Latvijā ir vēl arī citi mākslinieki, vai daudz, vai visi tik labi kā šie... Jā, jā, ļoti daudz! 1998. gada janvārī Mūsu izstāde no Strasbūras pārceļo uz Parīzi un saīsinātā versijā tiek parādīta izsmalcinātajai lielpilsētas publikai Dāņu namā (Maison du Danemark) pašā Parīzes centrā Elizejas laukos, pavisam netālu no Triumfa arkas, ievadot Baltijas dienu programmu. Laiks nenogurdināmi virzās uz pavasari – jārīko jaunas izstādes... | |
| Atgriezties | |
