VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| JĀNIS FERDINANDS TĪDEMANIS Ruta Lapiņa, Valsts Mākslas muzejs, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Kad mūsu gadsimta 20.gadu beigās latviešu mākslā sāk apsīkt neformālie, neakadēmiskie centieni, tos turpmāk dzīvus uztur Beļģijā izglītību ieguvušais Jānis Ferdinands Tīdemanis, spilgta un savrupa personība tālaika Latvijas mākslas dzīvē, kuru nevar ierindot kādos virzienos vai grupējumos. Gada sākumā ar izstādēm Rīgā un Ventspilī tika atzīmēta mākslinieka simtā dzimšanas diena. Tīdemaņa māksla un personība nav šķiramas viena no otras. Cik teiksmaini ir viņa košie audekli, tikpat teiksmaina ir viņa dzīve, kurā realitāte sajaukusies ar nostāstiem un leģendām. To sekmējis arī pats mākslinieks ar daudzajiem piedzīvojumu stāstiem, kuru pārspīlējumi un variācijas ļāvuši skeptiķiem apšaubīt jebkuru viņa biogrāfijas faktu, bet pētniekiem liek tos jo rūpīgi pārbaudīt. Diemžēl nepierakstītie Tīdemaņa stāstījumi varētu būt atsevišķa viņa mākslas joma, kurā līdztekus krāsainajiem un arī bravūrīgajiem piedzīvojumu, panākumu, dēku, negadījumu, slavas gadu un grūto cīņu laiku pārstāstiem ir arī, piemēram, pārdomas par otu traģiskajām izjūtām, kad gleznotāji tās nolietotas aizmet. Tīdemaņa māksla allaž ir dalījusi skatītājus divās grupās – piekritējos un noliedzējos. Vienus tā valdzina un suģestē ar savu noslēpumaino starojumu, ar virtuozajām krāsu un triepienu spēlēm, otrus tikai nokaitina. Bet nekad Tīdemanis savu skatītāju nav garlaikojis vai atstājis vienaldzīgu. Savu darbu sižetus Tīdemanis īpaši negudroja, gleznodams to, kas viņam bija apkārt. Dzimis viņš Ventspilī 1897.gada 1.oktobrī (pēc vecā stila 19.septembrī). Ventspils ostā starp kuģiem un jūrniekiem pavadītā bērnība ie-spaidojusi daudzos ostu skatus ar milzīgajiem kuģiem, kuru korpusi iesniedzas debesīs. Tā ir vieta, kur sastopams izteiksmīgs personāžs un kur kūsā dzīve. Tīdemanis agri kļūst patstāvīgs un agri pierod pats rūpēties par sevi un savu nākotni. Četrpadsmit gadu vecumā viņš aizbēg no mājām un atgriežas jau pieaudzis, izgājis dzīves skolu un ar skaidru turpmāko mērķi. Bet pa starpu ir desmit klejojumu gadi, kuri aizsākas ceļā uz Arhangeļsku un tālāk kā "zaķim" kuģī uz Ameriku. Klīvlendā viņam izdodas atrast kādu attālu radinieku – tēvoci Oto Tīdemani, kurš zēnu cenšas pabalstīt, iekārtodams darbā kādā fabrikā, tomēr kopīgu valodu rast viņi nespēj. Galvenais iemesls ir Tīdemaņa pēkšņā aizraušanās ar glezniecību, un turpmāk viņš spiests pats gādāt par sevi. Tīdemanis pievēršas mākslai, pēc paša vārdiem, glezniecībai viņš nodevies kopš 1917.gada, apmeklējis mākslas skolas Ņujorkā un Klīvlendā. Naudu iztikai viņš pelna dažādos darbos, arī kā dekorators Ņujorkas hoteļos. Strādājis arī kādā ASV filmu sabiedrībā, filmēdamies kopā ar Mēriju Pikfordi un Duglasu Fērbenksu, tomēr slavā ar tiem nedalīdamies, jo bijis tikai statists. Visbiežāk Tīdemanis strādā uz kuģiem un šo darbu izmanto, lai pa reizei aizbrauktu arī uz Itāliju un Šveici papildināt zināšanas mākslā. Beidzoties pasaules karam, ar amerikāņu humānās palīdzības kuģi 1920.gadā viņš nokļūst Rīgā un turpmāk Latvijā iegriežas bieži. Rīgā Tīdemanis iepazīstas ar savu māsīcu Elvīru, un, kad 1922.gada vasarā viņš dodas uz Antverpeni stāties Karaliskajā Mākslas akadēmijā, tas vienlaikus ir arī Elvīras un Džoņa kāzu ceļojums. Antverpenē viņi ierodas tukšām rokām un tukšām kabatām. Pa ceļam Berlīnes stacijā kāds jaunlaulātajiem nozog ne vien naudu, bet arī līdzpaņemto apģērbu. Vēlāk tapušā zīmējumā ar nosaukumu "Tā sākās dzīve" Tīdemanis rāda šo nelaimīgo pārīti skumstam kādā Berlīnes parkā. Antverpeni studijām Tīdemanis izvēlas vairāku iemeslu dēļ. Viņa vienīgā visu mūžu cienītā autoritāte glezniecībā ir Rembrants, un Beļģija viņu saista kā dižo glezniecības vecmeistaru zeme, bez tam Antverpene ir ostas pilsēta, kur Tīdemanim vairāk iespēju atrast gadījuma darbus, lai nopelnītu iztiku. Diez vai Tīdemanim šajā izvēlē varētu pārmest nacionālā gara trūkumu, jo par nupat darbu sākušo Latvijas Mākslas akadēmiju viņš, uzturēdamies Rīgā īsus brīžus, varēja arī nezināt tāpat kā par latviešu mākslu vispār. Bez tam garīgi šai laikā viņš vairāk ir Amerikā un Rietumeiropā nekā Latvijā. Iestāšanās Antverpenes Mākslas akadēmijā Tīdemanim grūtības nesagādā, viņš pat tiek uzņemts uzreiz otrā kursā. Sarežģītāk ir ar iztikas pelnīšanu. Visbiežāk darbu viņš atrod ostā, aizvietodams pa nakti uz kuģiem sardzē atstātos jūrniekus un palaizdams tos krastā atpūsties, kā arī zīmēdams nelielus jūrnieku portretus sūtīšanai uz mājām. Šeit viņam palīdzēja gan valodu un amata zināšanas, gan starptautiskā matrožu žargona pārvaldīšana – ostās viņu uztvēra kā savējo. Kādu laiku Tīdemanis strādājis arī dažādās sporta biedrībās kā boksa treneris. Šo sporta veidu viņš labā līmenī bija apguvis Amerikā. Daudzie peļņas darbi traucēja studijām, tādēļ teorētiskās nodarbības nereti Džoņa vietā apmeklēja Elvīra, visu rūpīgi pierakstīdama. Elvīra, Beļģijā iesaukta tur pierastākā vārdā par Haneli, šo vārdu saglabāja visu mūžu un ilgus gadus bija populārākais Tīdemaņa modelis. No daudzām jo daudzām Tīdemaņa gleznām mums pretī raugās zeltmatainā Hanele ar lielām, vaicājošām acīm. 1927.gadā, absolvējot Antverpenes Mākslas akadēmiju, Tīdemanim ir jau savs spilgti izteikts, bet diezgan vienveidīgs rokraksts. Uz tumšiem, visbiežāk melniem foniem tiek gleznotas gaiši izgaismotas figūras, jo daudz izmantojot spožu, vienmuļi sarkanu krāsu. Figūru un galvu pēkšņā izniršana no tumsas rada fantastikas, noslēpumainības ie-spaidu, un tajā var saskatīt tiešu Tīdemaņa mīlētās Rembranta glezniecības ārēju ietekmi. Līdzīgi Rembrantam, arī Tīdemanis uzskatīja darbu par pabeigtu tad, kad sasniegts iecerētais mērķis. Tādēļ atsevišķas vietas gleznā bieži palika neaizgleznotas, tā izpelnoties kritikas pārmetumus par paviršību un sasteigtību. Akadēmijā Tīdemanis apgūst arī oforta tehniku. Gan ofortam, gan zīmējumam un akvarelim viņš turpmāk pievēršas diezgan bieži, bet bez īpašiem panākumiem. Tomēr Tīdemanis ir to latviešu grafiķu skaitā, kuri 1937.gadā tiek aicināti darināt darbus reprezentatīvajai "Brīvības cīņu" grafikas mapei. Pēc Antverpenes Mākslas akadēmijas absolvēšanas ar pārtraukumiem līdz 1934.gadam seko mācības Antverpenes Augstākajā mākslas institūtā pie I.Opsomera. Šajā laikā Tīdemanis sāk aktīvi iesaistīties arī Latvijas mākslas dzīvē. Pirmoreiz divas viņa gleznas izstādītas Latvijas 10 gadu jubilejas mākslas izstādē. Pēkšņā ienākšana šajā sev būtībā pilnīgi svešajā vidē nav ne viegla, ne vienkārša. Sākotnēji Tīdemanis ņem aktīvu dalību dažādu mākslas biedrību izstādēs, bet kopš 1930.gada ar atsevišķiem izņēmumiem izstādās tikai personālajās skatēs. Amerikā varētu būt iegūta latviešu māksli-niekiem neraksturīgā pašapziņa un prasme sevi reklamēt. Tīdemanis allaž ir novērtējis preses nozīmi savas popularitātes veicināšanā. Arī savu izstāžu atklāšanas, īpaši ārzemēs, viņš rīko iespaidīgas, ar neiztrūkstošu Latvijas diplomātu un citu oficiālu personu piedalīšanos. Par savu konsekvento individuālismu vēlākos gados Kanādā viņš izsakās, ka "tikai mazās reņģītes peld baros, lielās zivis peld vienas". Toties personālizstādes Tīdemanis rīko daudz – katru gadu vismaz viena skate Rīgā, gandrīz tikpat bieži arī Antverpenē, pēc kara šo pašu tempu viņš uztur arī Kanādā un ASV. Tīdemanis izstādās dažādās Rīgas izstāžu zālēs – no Pilsētas mākslas muzeja līdz pat tā dēvētajai Radigara izstāžu zālei Vērmaņdārza stūrī starp Barona un Merķeļa ielu, kā arī Majoru koncertdārzā zem liepām. Abas brīvdabas izstādes viena pēc otras notiek 1933.gada vasarā, gan ar dažādiem panākumiem. Izstāde Vērmaņdārzā ir plaši apmeklēta, un kritiķi labvēlīgi izsakās, ka Tīdemaņa gleznas ir kā radītas šādām izstādēm zem klajas debess. Iežogojuma plašums un intensīvā āra gaisma labvēlīgi iespaido gleznas, kurām piemītošais krāsu košums spoži iztur sacensību ar apkārtējo dabu. Gleznas nepazūd, bet skaisti izceļas no lapotnes zaļuma. Toties Majoru jūrmalā apmeklētāju, tāpat kā peldviesu, slikto laika apstākļu dēļ tikpat kā nav, un izstāde pēc dažām dienām tiek slēgta. Tīdemanis ir viens no nedaudzajiem lat-viešu māksliniekiem, kurš savas izstādes ar panākumiem rīko arī ārzemēs. Nerunājot par Beļģiju, kur viņu lielā mērā uzskata par savējo un cildina kā latvieti, kurš ir "beļģiskāks nekā paši beļģi", Tīdemani ar uzslavām lutina arī prese Tallinā un Kauņā, kur 30.gadu sākumā notiek plašas mākslinieka darbu izstādes. Ar nosaukumu "Nobriest Baltijas valstu mākslinieku solidaritātes doma" šīm izstādēm atsaucas arī Latvijas prese. Tīdemaņa izstādes visu triju valstu avīzēs tiek nosauktas par reālu soli šīs solidaritātes un pat konkrētu kopīgu projektu virzienā. Tālāk par avīžu rakstiem, kuros kvēlus aicinājumus māksliniekiem apvienoties izsaka arī pats Tīdemanis, šī solidarizēšanās gan netiek un kādu laiku pēc izstāžu slēgšanas tiek piemirsta. Latvijas prese savos izstāžu apskatos par Tīdemani pauž dažādus viedokļus. Ar retiem izņēmumiem viņš tiek uzņemts atzinīgi, sajūsminoties par viņa glezniecisko temperamentu, krāsu bagātību un kolorista talantu, izvirzot viņu kā paraugu ar pārlieku pelēcību pārņemtajiem latviešu jaunajiem gleznotājiem. Tiek atzīmēts arī Tīdemaņa glezniecībai piemītošais neparastais īstums. Tomēr atsevišķi kritiķi pārmet, ka efektu pārmērība, dižošanās ar virtuozitāti un darba apraušana pusceļā nav latviskas īpašības. Ik pa brīdim kāds izsaka arī aizrādījumus par gleznu tematiku, kas nevar būt tuva un saprotama latviešu tautai, un izskan saucieni pēc nacionālākiem sižetiem. Tīdemanis arī pacenšas un 30.gadu beigās uzglezno vairākas Latvijas lauku ainavas, kuras ar gandarījumu atzinīgi novērtē izstāžu recenzenti. Viens no viņiem, kurš par Tīdemani atsaucas nemainīgi pozitīvi, ir asais un neiecietīgais Jūlijs Madernieks, tā izraisīdams skaudības uzplūdus citos gleznotājos. Kāda avīze savā joku lapā, rakstīdama par māksli-niekiem un viņu sliktākajām īpašībām, attiecībā uz Tīdemani kā galveno piemin, ka viņš ir tas pats mākslinieks, par kuru Madernieks izsakās atzinīgi, un ar to jau pietiekot, lai cilvēku pazudinātu. Tīdemaņa gleznu tematika patiesi varētu būt pārsteigums tālaika latviešu skatītājam. Viņš pirmais mūsu mākslā pievēršas lielpilsētas tēmai, gleznodams gan Rīgu, gan Antverpeni un Briseli. Tie ir bulvāri naktī, izgaismoti skatlogi, karnevāli un karuseļi. Gleznas ar groteskām maskām un karnevāliem daudziem ļauj saistīt Tīdemani ar slaveno tālaika beļģu gleznotāju Džeimsu Ensoru. Taču šī motīvu līdzība ir visai virspusēja, jo pārlieku dažādas ir abu gleznotāju paustās noskaņas un zemteksti. Neapšaubāmi, Tīdemanis ir ietekmējies no Ensora mākslas, bet vairāk gan abus vieno tendence uz ļoti ekspresīvu izteiksmi kā formu traktējumā, tā kolorītā un tīru, kontrastējošu krāsu izmantošana. Līdz 1936.gadam, kad Tīdemanis pilnībā pārceļas uz dzīvi Latvijā, viņš dzīvo starp Antverpeni un Rīgu, būdams vienlīdz populārs abās pilsētās. Ar panākumiem piedalās arī beļģu mākslinieku kopējās izstādēs. Beļģijas 100 gadu jubilejas izstādē 1934.gadā Tīdemaņa glezna "Pavasaris" iegūst prēmiju, bet 1932.gadā glezna "Kanāla pārpeldētājas" tiek godalgota Losandželosas olimpiskajām spēlēm veltītajā izstādē un izstādīta arī Losandželosā, diemžēl pārstāvot tur Beļģiju. 1936.gadā mākslinieks tiek apbalvots ar Beļģijas karaļa Leopolda II ordeni – it kā par uzgleznoto karalienes Astrīdas portretu. Tīdemanis izmēģina spēkus arī monumentālajā glezniecībā. 1935.gadā pasaules izstādē Briselē viņš Latvijas paviljonā izpilda sienas gleznojumus ar Rīgas un tās ostas ainavām, par ko apbalvots ar izstādes Grand Prix diplomu. Šajā izstādē Tīdemaņa kundze kā laba beļģu valodas pratēja strādā par Latvijas paviljona direktori, ar savu krāšņo Kaucmindes seminārā darināto Bārtas tautastērpu ne vien sajūsminādama apmeklētājus, bet arī iedvesmodama vienu no Tīdemaņa skaistākajām gleznām. Tīdemaņa ģimenes pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā 1936.gada sākumā plaši atzīmē prese, diemžēl vairāk gan saistībā ar diviem negadījumiem. Vispirms jau ievērības cienīgs ir fakts, ka Tīdemanis pārbrauc pats savā automašīnā, kuru, turpmāk sauktu par "Līzīti", iemainījis no kāda autotirgotāja pret gleznu. Par nelaimi, netālu no Leipcigas uz apledojuša ceļa auto cietis avāriju, gan bez smagām sekām braucējiem, tomēr tos vairākas dienas aizkavējis. Nepatīkamāks ir otrs atgadījums, kad, transportējot no Beļģijas uz Rīgu, tiek nozagtas piecas gleznas, kuras Tīdemanis tā arī neatgūst. Un, atklājot 1.martā Rīgas Latviešu biedrības namā savu pēc skaita divdesmito – tātad jubilejas – personālizstādi, mākslinieks var skaļi žēloties, ka tieši vērtīgākie darbi ir pazuduši. Tīdemaņa glezniecība 30.gadu sākumā Latvijas mākslā tiešām ir neparasta parādība. Tā nav tikai beļģu skola, kas viņu atšķir no citiem gleznotājiem. Būtiski ir tas, ka Tīdemanis mācās un ietekmējas nevis no gadsimta sākuma modernistiem, bet no 20. un 30. gadu Rietumeiropas avangarda, tajā pašā laikā neslēpdams vecmeistaru iespaidu. Vecmeistarus Tīdemanis allaž ir cienījis un nebaidās no viņiem ietekmēties. Tīdemaņa glezniecībā vecmeistaru svinīgums pārsteidzošā saderībā savienojas ar modernisma pārdrošību. Galveno vērību viņš pievērš virsmas apdarei, izceļot tās izsmalcinātību līdzās zināmai brutalitātei, bieži it kā anatomijas nepārzināšanai un tīšai naivisma elementu izmantošanai. Tīdemanis mīl krāsu un virtuozi prot uz tumšiem foniem izcelt zaļo, citrondzelteno, balto un īpaši jau sarkano. Bet ne tikai spilgtās krāsas, spožs un tonāli bagāts viņam ir arī pelēkais. Lai krāsa iemantotu papildu spožumu, Tīdemanis bagātīgi izmanto lazējumus. Viņš nesvārstās, kad jāizvēlas starp ārēju efektu vai profesionālu izstrādātību, bet izvēlas pirmo. Tā bieži ir Tīdemaņa vājā vieta, bet reizē arī spēks, jo savas kļūdas viņš pa-sniedz ar tik valdzinošu virtuozitāti un pašpārliecinātību, kā spēj tikai liels talants. Ar laiku Tīdemanis atsakās no audeklu pārblīvēšanas, no ārējo efektu meklētāja izveidojoties par spožu un spēcīgu koloristu, kurš jūtami ietekmējis gleznotāju visjaunāko paaudzi. Mazāk Tīdemanim rūp materiāls, uz kā gleznot, un bieži viņš izmanto pirmo pagadījušos kartona vai finiera gabalu. Viņš nav rēķinājis tos gadu desmitus vai simtus, kas gleznai būtu jāiztur, tā sagādādams rūpes gleznu nākamajiem īpašniekiem un restauratoriem. Tam iemesls, domājams, ir nevis nolaidība, bet vēlme pēc iespējas izmantot iedvesmas svaigumu, kam Tīdemaņa mākslā ir patiesi ievērojama nozīme. Savā būtībā vairāk abstrakcionists, Tīdemanis tomēr glezno tikai sižetiskus darbus – žanra ainas, arī ziedus un portretus. Šķiet, ka patiesībā attēlojamais objekts viņu interesē visai maz, ar to arī varētu būt izskaidrojama biežā, pat apnicīgā vienu un to pašu motīvu atkārtošanās. Tīdemani saista tīri gleznieciskas lietas. Varbūt tādēļ viņš tik bieži gleznoja ziedus, jo tur visbrīvāk varēja nodoties krāsu spēlēm. Portretos Tīdemani nesaista portretiskā līdzība, modeļus viņš vairāk rāda kā tipāžu, apgalvodams, ka atklāj viņu iekšējo būtību. Tā, piemēram, Mariss Vētra sevi esot pazinis tikai pēc dzeltenā krekla un sakrustotajām kājām. Tomēr pasūtītāju portretiem, īpaši pēckara gados, bija diezgan daudz. To neietekmēja pat Tīdemaņa gleznu augstās cenas, jo pirkt varēja arī uz nomaksu. Toties gatavo darbu mākslinieks nereti atdeva neparakstītu, un, ja pircējs vēlējās arī parakstu, par to bija jāpiemaksā atsevišķi. Eduards Kalniņš grāmatā "Cieši pie vēja" par Tīdemani saka: "Tāds viņš bija. Ar pārsteidzošu nekaunību. Kad viņš pārdeva savus darbus, viņš prata tā iespaidot pircēju, ka, cik gribēja, tik par darbu arī dabūja. Tie jau arī bija labi darbi." Vai nu lai celtu darbu prestižu, vai re-klāmas nolūkos Tīdemanis savās izstādēs vienu gleznu allaž novērtēja par 10 000 latiem – to-reiz Rīgā neiedomājami augstu cenu. Šo tradīciju viņš turpina arī pēckara gados, attiecīgi palielinādams summu līdz pat 30 000 dolāru. Tīdemanis vairākkārt, bet ne visai veiksmīgi mēģinājis gleznot arī parādes portretus. 1938.gada personālizstādes katalogā ar pirmo numuru ierakstīts Dr.Kārļa Ulmaņa portrets. Prese visās atsauksmēs neiztrūkstoši piemin šo gleznu, bet diemžēl tikpat konsekventi izvairās to aprakstīt vai analizēt. Uzzinām vien to, ka portrets bijis visā augumā un tajā izmantots daudz zelta. Domājams, uz šo gleznu lielā mērā attiecas J.Siliņa rakstītais par tiem Tīdemaņa portretiem, kuros, cenzdamies pēc reālistiskākas formas, viņš kļūst kokains. 1944.gada rudenī Tīdemanis kopā ar savu otro sievu Anastasiju dodas uz Vāciju. Dzīve izpostītās Vācijas bēgļu nometnēs gan nav viņam pa prātam, un tā paša gada Ziemassvētku naktī Tīdemaņi līdz ar vēl vienu latviešu ģimeni laivā dodas pāri Bodenezeram uz Šveici, kā samaksu atstājot vācu robežsargiem degvīnu un vienu gleznu. Gleznas gan Tīdemanim esot kļuvis žēl, viņš pusceļā griezies atpakaļ un pārsteigtajiem vāciešiem gleznu atņēmis. Šveices robežsargi bēgļus apcietina, un Ziemassvētkus viņi pavada cietumā. Tomēr Tīdemaņi drīz izkļūst brīvībā un pat rod pajumti Ženēvā Latvijas vēstniecības saimniecības ēkā. Bēdīgāk bijis ar 47 līdzpaņemtajām gleznām. Šveices muitnieki tās aizturējuši un atdevuši tikai tad, kad Tīdemanis sapelnījis pietiekami daudz naudas muitas nodevas samaksai. Šveicē pavadīto laiku vēlāk Anastasija atcerēsies kā labāko visā abu kopdzīves laikā. Tīdemanis daudz glezno un pārtikušajā, kara neskartajā Šveicē atrod savām gleznām daudz pircēju. Tam palīdz arī mākslinieka temperamenta uzliesmojumi, kuri rod atsauksmi vietējā presē. Diemžēl dzīve Šveicē nav ilgstoša. Tīdemaņiem uzturēšanās atļauja netiek paga-rināta, un 1948.gadā viņi dodas uz Kanādu. Savus pirmos soļus Kanādā Tīdemanis vēlāk ir raksturojis šādi: "Kad no Šveices ierados Monreālā, vispirms nopirku buiku, noīrēju māju ar elegantu darbnīcu un nobankrotēju." Monreālā ar glezniecību izdzīvot nav viegli, un 1953.gadā mākslinieks pārceļas uz Toronto. Jo bieži viņš rīko savu gleznu izstādes, regulāri dodamies arī uz ASV un būdams visai populārs latviešu vidē abās valstīs. Tā pēc Tīdemaņa darbu izstādes Bostonā turienes latvieši atceras, ka lielā gleznotāja ierašanās un aizbraukšana bija radījusi Bostonā tādu savilņošanos, it kā ostā būtu iebraucis pats "Titaniks". Arī pēckara gados Tīdemanis glezno daudz. Pēc paša teiktā, savā mūžā viņš uzgleznojis divus līdz trīs tūkstošus gleznu. Tīdemaņa glezniecība vairs būtiski nemainās. Kā trimdā aizbraukušo latviešu mākslinieku vairākums, viņš ar lielākiem vai mazākiem panākumiem turpina gleznot ierastajā manie-rē. Arī jaunie strāvojumi Amerikas glezniecībā viņu īpaši neskar. Par tiem viņš intervijā Marisam Vētram 1960.gadā izsakās īsti vecmeistariskā garā: "Tie jaunie pindzelē tikai savas nezināšanas apslēpšanai. Es ar ir abstrakts, es ar var būt... Kas tad tas ir? Ja noņem nost un paliek tukša vieta, tad tas ir abstrakts. Mākslinieks zina, ka tur bijis bum-bieris, bet skatītājs nezina – tas ir abstrakts! Bet es ir ekspresionists, un ekspresionisms ir tas, kas tur notiek apkārt. Ja es glezno puķes, tad es tās arī uzglezno un nenoņem, bet ekspresēj’ tām apkārtni." Līdztekus glezniecībai Tīdemanis 50.gados Benvenuto Čellīni iespaidā uzsāk memuāru rakstīšanu, tos jau savlaicīgi presē izreklamējot. Paredzēti vairāki sējumi, viens par katru valsti, kurā Tīdemanis dzīvojis. Diemžēl uzrakstīti tika vien fragmenti trešajam, Šveicei veltītajam sējumam, jo literāta darbs izrādījies ne tik viegls, prasījis daudz laika un arī dotības. Čellīni Tīdemanim bija tuvs ne tikai ar savu memuāru stilu. Arī Tīdemaņa ideāls, kuru viņš teicās īstenot, bija sabiedrībai pāri stāvošs virtuozs, maestro, par kura labvēlību jāsacenšas. Tīdemanis bieži teicis, ka "dzīve ir skaista, kamēr nepiekūst". Nogurums pēdējos dzīves gados mākslinieku pārņem aizvien vairāk, izpauzdamies arī kā pārspīlēta bramanība un savu nopelnu daudzināšana. Tomēr tas nemazina viņa draugu un cienītāju loku. 1964.gada 12.aprīlī Jānis Ferdinands Tīdemanis aiziet viņsaulē. Ingrīda Vīksna, kura pēckara gados tuvu pazina mākslinieku, avīzē "Laiks" veltījumā viņa piemiņai raksta: "Viņš visu darīja aizgūtnēm un ar pilnu krūti – gan strādājot, gan dzīrojot, gan no dzīves ņemdams un prasīdams, gan draugiem ar izšķērdīgu roku atdodams, bet vienmēr ar žestu, ko var atļauties tikai retais. Tādēļ viņš arī daudz apbrīnots un skausts, daudz mīlēts un daudz viņam arī piedots." KRĀSU UGUNSGRĒKS Oļģerts Biete eseja Pirmo reizi kādu no Jāņa Tīdemaņa kartoniem es ieraudzīju Talsu muzejā. Uz tā bija redzami zēns un meitene, un tas bija 1961.gadā, kad mācījos mūsu pašu Mākslas akadēmijas pirmajā kursā. Toreiz ar moderno glezniecību es nebiju vēl saradis un šo kartonu uzskatīju par nepabeigtu un sasteigtu darbu. Vēlāk man atvēra acis vietējais mākslinieks Arnis Zupiņš, jūsmodams par spēcīgajiem krāsu uzlicieniem un beigās vēl krāsu rūtojumu ar pindzeles otru galu. "Vot, šitā!" Arnis pielocījās un parādīja, kā to dara. "Un uzreiz tāda kā lufte bildē," viņš vēl piebilda. Mjā... Kad tā pasaka un ieskatās, tad taisnība ir gan... Vēlāk kaut ko līdzīgu teica Spriņģis, pēc tam parādījās un izjūsmojās Muižuļu pāris (Malda toreiz vēl bija Preisa), tas pats bija ar jaunajiem Junkeriem. Šķiet, kaut ko ieraudzījām arī Tukuma muzejā no bijušā Irlavas ārsta kolekcijas, kad ar draugu uz velosipēdiem apceļojām dažas Kurzemes pilsētiņas, un kāds apstāstīja arī epizodi, kā Tīdemanis dzēris ar draugiem un sitis kristālus, lai nepaliek krieviem... Tīdemanis, Padegs, Kalnroze, Eduards Kalniņš – viņi tā kā visvairāk turējušies un saderējuši kopā. Protams, Tīdemanis varējis uzdot toni, jo beidzis Karalisko Mākslas akadēmiju Beļģijā, dauzījies apkārt pa pasauli uz kuģiem (precoties ar savu māsīcu, viņš uzrādījis Amerikas pavalstniecību, bet māsīcai tā esot "nenoskaidrota"). Kuģis tad laikam bijis "pierakstīts" Beļģijā, jo no visa izriet, ka tieši tādēļ Tīdemanis sācis mācīties Beļģijā un tur-klāt pie pirmā lieluma zvaigznes beļģu otas mākslā – I.Opsomera (1878-1967). Kā redzam no skaitļiem, skolotājs krietni pārsniedzis sava skolnieka vecumu. Tīdemanis pašportretā (pēdējā) izskatās kā tīši noindēts... Kāpēc ne? Raksturs trokšņains, talants spēcīgs, skauģu diezgan... Kolorītā viņš nav švakāks par visiem hartungiem un pollokiem, tikai savādāks. Viņam varētu "piesiet" Bārtas apvidus krāsas un tātad somugrisko piejaukumu, kas maisās ar piejūras veco tautu krāsu izjūtu, – varbūt tur sāmlandieši kādreiz dzintaru mainījuši pret melnajiem vergiem. Varēja, protams, piejukt kāds žīds vai čigāns, kad ieradās Eiropā un aizdancoja vai aiztirgojās līdz "Dievzemītei" Kurzemei. Vienīgi saistoši ir tas, ka lielais Jānis – pasaules apbraucējs, kosmopolīts un "Amerikas pavalstnieks" – beļģu glezniecības iesvaidīts, ir tik neatkarīgs, skaists un gan latviski, gan novadnieciski nacionāls. Tās ir arī manas krāsas, tas ir savā veidā mans glezniecības ideāls, un es spēju iedomāties, ka Tīdemanis varēja saslimt un izdzist aiz šīs pašas pretīgās dzimtenes ilgām, jo kādu laiciņu viņš tomēr ar pēdam tās zemei būs pieskāries... tas ir izšķiroši. Bez bērnības vecumā cilvēks dzīvot nevar. Jā, Tukumā laikam bija tas pedāļu minējs. Vai vismaz Tukumā notikušas tās sacīkstes, kuru iespaidā Tīdemanis šo bildi uzgleznojis. Izstādē tās nav. Velosipēda minējs – brūns ar baltu un zīmīgo numuru "13" uz krekla saliecies drāžas pa ielu. Otrā pusē sarkanbaltsarkans un melns pūlis, māja ar sarkanu jumtu un baltu mūra ģēveli. Riteņbraucējam pa priekšu un sāņus bļaudama skrien vista un cūka – tas atdzīvina ielas tumšumu. Labajā stūrī apakšā viena kunga profils un otra pakausis – atkal melns, brūni sarkans, svina pelēks (platākā kunga pakausis), balts (krādziņš un kādas kundzes lakatiņš paceltā rokā). Nepārprotama groteska, krāsains smaids par dzīvi – diezgan labsirdīgs – un sulīga ņirboņa, kas liecina par kustību un dzīvi. Nevar teikt, ka tas ir žests žesta un tīšas uzspēles dēļ – Tīdemanim, kā redzams, patīk krāsaina, bravūrīga dzīve, viņš to mīl. Nav izslēgts, ka Tīdemaņa kā pieredzējuša jūrnieka piedzīvojumi ietekmējuši arī Eduarda Kalniņa motīvus, jo viņš taču skaitījās tā kā domubiedrs un, pateicoties savam bezkaunīgajam raksturam, pēc kara kļuva arī PSRS Tautas mākslinieks un vēl daudz kas cits: Induļa Zariņa cinisko paaudzi skoloja tieši Eduards Kalniņš. Tāpat zināmu līdzību, bet šoreiz svinpelēko toņu arsenālā, var novērot Valda Kalnrozes darbos, it īpaši agrīnajās gleznās,– un mīlestība pret ūdeņiem arī varēja nākt no Tīdemaņa. Kārlis Padegs, arī no Tīdemaņa kopas, bija trausls un slimīgs vīrs, taču raksturā dūšīgs, un sapnis par tālām un eksotiskām zemēm viņam izskatās kā Austras Skujiņas dzeju ilustrācijas – apzinoties, ka nekur un nekad netiks aizbraukts trūkuma dēļ un sapņu aero atlidos mājās salauztiem spārniem. Padegs ir pats sociālākais un varbūt pat sociālistiskākais mākslinieks no šīs kopas, ārkārtīgi aktuāls arī šodien: es vēlreiz ar apbrīnu apskatīju viņa "Madonnu ar automātu" turpat muzeja augšstāva zālē – kā ar Tīdemaņa krāsām gleznotu, it kā Tīdemaņa "madonnas" tipu izmantojot... un tomēr tik atšķirīgu, gandrīz kā divdesmitā gadsimta madonnu vispār... kaut iecere varēja rasties pavisam ne antimilitāru noskaņu dēļ. Jāatceras, ka tāda kosmopolītiska ūdeņu un jūru noskaņa toreiz Latvijā valda vispār – jo ūdeņi, tāpat kā mākoņi, robežas neatzīst. Un sociāli sakņotā, nabadzīgu tautu un trūcīgu autoru mākslā mākoņiem un ūdeņiem vienmēr ir liela nozīme. Tīdemaņa izstādē emigrācijas darbu nebija, bet es nedomāju, ka tas kaut ko mainītu – ja nu vienīgi uz slikto pusi.. jo emigrants svešatnē iecementējas līdzpaņemtajā pasaulē kā lapsene savā pabeigtajā bundulī: es neredzu nevienu mākslinieku, kas emigrācijā būtu "audzis". Nāk klāt tikai kvantitāte – kvalitāte nemainās. Un savukārt jau tur dzimušie un augušie mākslinieki vairs nav latviski – viņi ir "vietējie". Tur ir tāda maza un grūti formulējama nianse – jo gēns, it īpaši radošais, būtu taču tā kā no dabas nācis un tātad bez tautas un nācijas piederības. Bet laikam te taisnība Ipolitam Tēnam par vides, vēstures un it īpaši ģeogrāfiskā platuma un garuma grāda ietekmi. Un es gribētu piebilst, ka tieši bērnībai ir ļoti liela nozīme: ne velti es smejos, ka man Renuārs patīk tieši tādēļ, ka es bērnībā augu zem caura jumta un sēdēju zem caurumotas milzīga oša lapotnes, kas šūpojās vējā un birdināja gaismas dālderus... Tīdemaņa krāsu gamma vienmēr ir atsegta, it kā tieša un tīra, kāda tā ir krāsu kastē, – un tomēr viņš modulē. Šajā ziņā raksturīgs piemērs ir viņa pirmās sievas portrets Bārtas tērpā, kurš 1935.gadā starptautiskajā nacionālo tērpu skatē saņēma pirmo vietu. Te nu var labi salīdzināt absolūti "preciozo" (tas Miervaldim ļoti piemērots vārds, jo ietver sevī arī "pretenciozo") Poļa gleznojumu – viņa kundzi Līgu Bārtas rotā – un Tīdemaņa gleznojumu. Hanele sēž uz krēsla, un pats apbrīnojamākais – cik nekļūdīgi Tīdemanis uzgleznojis īsto svārku melnumu, īsto sarkanumu ņieburam (aveņkrāsu) un vēl nekļūdīgāk īsto dzeltenumu (vietējās vilnas krāsā) villainei! Polim turpretim villaines nemaz nav, jo viņš grib parādīt, cik preciozi uzgleznos krekla rak-stus... un neviens tā nevarēs! Tomēr ainava Polim ir gleznota itāļu Renesanses stilā, un "uzpeld" kaut kāda sveša, nelatviska melodija – tā varbūt tiešām varētu gleznot emigrants Kanādā... Nē, Poļa darbs nav slikts – tas ir vienkārši auksts, stāstošs... Tīdemanim turpretī ir glezniecība kā absolūts jēdziens un vienlaikus kā gleznojamā objekta nekļūdīgs at- spulgs gan saturā, gan formā. Pat baltā krāsa Tīdemanim nav vienkārši balta – tā veido pieri, vaigus, piepūš blūzi ar miesas siltumu (Polim ir tikai blūze), veido mūru gaismēnas bezgalīgā toņu bagātībā, saskaroties ar dzelteno, sarkano, zilo, melno, brūno: katru gleznu iznes no apkārtējās dzīves kāds īpašs iekšējais mākslinieka dvēseles "prožektors". Viņš nav silts un glāstošs kā, piemēram, intīmais Ubāns, nav tik noslēpumaini kluss un garīgs kā Tone. Tīdemanis skatītāju nevelk uz rāmiem, sapņainiem stūrīšiem, bet aiz rokas un bez ce-remonijām rauj iekšā krogā, pie kāršu galda, novieto starp nejēdzīgām maskām un neinteresējas par tavu omulību, komfortu, līdzekļiem, personīgajām izjūtām: lai dzīvais dzīvo, lai mirušais dus! Tas ir krāsu uguns-grēks, dzīves sprakšķošās ugunspagales, un Tīdemanis jau nu neies jautāt, vai kāds ir spējīgs izturēt šo svelmaino orģiju... Ja kādam rodas šaubas par Tīdemaņa nopietnību, par viņa talanta varenumu, tad tam vajag paskatīties uz viņa zīmējumiem un ofortiem – jo tur jau krāsas nemaz nav. Un atkal atklājas gaismēnu spēcīgā, apjomus darinošā dzīvība – "noplēšana" jeb izplēšana no īstenības tāpat kā gleznās. Ostu skati iegūst kaut kādu sevišķu un vilinošu aicinājumu: rodas iespaids, ka visa pasaule sastāv tikai no ostām – tāpat kā debesis no zvaigznēm. Tā Kabiles "nelikumīgais" puika ir iegrimis lielās pasaules gaismēnās, dzelteno uguņu krizantēmu uzliesmojumos uz sieviešu pierēm un kāršu galdu bīstamajās kaislībās. No šīm lukturu un sveču spokainajām gaismām un ēnām, no vīna tvana un smeldzīgās burzmas, tabakas dūmiem un stāvo gravu noslēpumainības tad varbūt arī dzima nākamais jūrnieks un gleznotājs, kurš visur nesa sev līdzi bērnības neatkārtojamo atmosfēru. Un tā tad arī ir tā dzimtene, kurā iesakņojies mūsu dvēseles stāds un kuru no jauna mēs atrodam savās krāsu, vārdu, skaņu melodijās. Cita atgriešanās mums nav lemta – tikai iekšējā un sevī – ,un es domāju, ka Tīdemanis to zināja, ar pēdējiem spēkiem likdams karmīnu savam portretam uz vaigiem tālās Kanādas slimnīcā. Cilvēks sairst – paliek tikai darbs. Krāsu ugunsgrēks, kurā neviens bojā neaiziet, bet pats aizdedzinātājs tikai dzimst – un vienmēr no jauna, tiklīdz pacilājam un pagrozām kādu audeklu, kartonu, papīra lapu – galīgi karstu. Alūksnē 1997. gada 25.–26.novembrī | |
| Atgriezties | |
