VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas objekta vērošana mūzikas telpā un jaunā lietišķība Normunds Naumanis, “Diena”, īpaši “Studijai” | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Dzimis 1949.gadā Liverpūlē. Tēvs – aviorūpniecības elektroinženieris. 1966.–1968.g. strādājis par tehniķi Gumijas ražotāju zinātniskās asociācijas laboratorijā. Šajā laikā radās interese par mākslu, tapa pirmie zīmējumi un sākās apjausma par priekšmetiem apkārt. 1968.–1969.g. mācās Glosteras Mākslas un dizaina skolā Šeltenhemā, vienlaicīgi strādājot par naktssargu lietuvē pie Bristoles, kur izgatavo elektrisko motoru daļas. 1969.–1972.g. apmeklē Vimbldonas mākslas skolu. 1972.–1977.g. mācās Londonas Karaliskās mākslas koledžas Tēlniecības nodaļā, ko beidz ar mākslas maģistra grādu. Kopš 1977.g. dzīvo un strādā Vupertālē, Vācijā. Kopš 1978.g. pasniedz tēlniecību Diseldorfas Mākslas akadēmijā. 1988.g. – profesora grāds, Ternera balva, pārstāv Lielbritāniju 43.Venēcijas biennālē. Kopš 1994.gada – Karaliskās Mākslas akadēmijas loceklis. Sarīkojis vairāk nekā 100 personālizstādes. Darbus izstādei Polijā (Varšavā un Krakovā) un Baltijas valstīs (Viļņā, Rīgā un Tallinā) komplektējis Hanss Knolls no "Knoll Galerie" Vīnē pēc Viļņas Mūsdienu mākslas centra direktora Ķēstuta Kuzina uzaicinājuma. Izstādi finansējusi Britu padome Baltijas valstīs. Scenogrāfam Ilmāram Blumbergam atgriežoties uz reālās drāmas (šoreiz žanrs – "opera") skatuves kā praktiķim, kā pragmatiskam "domātājam telpā", kurš rēķina, jo spiests to darīt, spēles noteikumi vienkārši IR tādi, ka “Aīdas” budžeta tāme LNO pieļāva Ls 96 000 griestus, no kuriem scenogrāfijai un kostīmiem tika izlietotas vismaz divas trešdaļas, – skaitiet! Bet ne par naudu. Redzot "Aīdu" gatavu, ir jābūt sevišķi mākslaskurlam, lai netaptu skaidrs – rezultāts attaisnojis ieguldītos līdzekļus un risku. Blumberga atgriešanās ir triumfāla. Droši vien tas ir kultūras dzīves notikums ar lielo burtu, kurā, citastarp, kārtējo reizi pierādās izteikuma "Mēs neesam tik bagāti, lai atļautos pirkt lētas mantas" paradoksālais skaudrums. Te arī "ieslēdzas" žanra specifika: operas skatuve prasa milzu līdzekļus, un, ja mēs, patērētāji, gribam baudīt opermākslu teātrī kā "mākslu mākslu acīm, ausīm, visām maņām", nevis tvert tīru mūziku tukšā telpā – tādēļ taču neiet uz teātri! – tad... nu tad ir jāriskē, kā to darīja LNO, piesaistot projektam Latvijas apstākļiem milzīgus līdzekļus, – šīs izrādes budžets ne tikai kā jokaina metafora pielīdzināms dramatiskā teātra visa gada budžetam.* Vēl – svarīgi zināt, ka "Aīdas" izrāde brīdī, kad šis "Studijas" laidiens atradīsies jūsu rokās, būs "atpelnījusies": modernos laikos naudu jāprot ne tikai "guldīt", bet arī "modināt". Bet ne grāmatvedībai še būtu prioritāra nozīme, kaut gan – vairākas Ilmāra Blumberga un LNO plānotās "akcijas" "Aīdas" sakarā diemžēl neīstenojās tieši naudas dēļ (piemēram, blakus perfektai izrādes programmas grāmatiņai – savveida lietišķās mākslas un mākslinformācijas poligrāfiski ideālam paraugam, ko realizējušas firmas "Balta Eko", "Diena Repro" un "Jāņa sēta", – blakus posteriem un skarabejkartītēm, kas sagaida katru opernama viesi, blakus roku darbam – melnzelta zīda lakatiem par Ls 36 gabalā vēl vajadzēja būt Itālijā ražotām kaklasaitēm un šallēm, tepat Latvijā taisītām krūzītēm un sudraba rotām...). Jā, un arī šī pedantā "sekojošo preču" izstrāde liecina par I.B. pamatīgajām studijām tēmas izziņā: Ēģipte, šķiet, māksliniekam ir sinonīms vārdkopai "dzīves kultūra", kurā perfekti dizainēts priekšmets spēlē tikpat nozīmīgu lomu kā pati mākslas ideja. Domāšana ne-sadzīves kategorijās par dienišķo sadzīvi – tā ir talanta maize. Savpata mākslinieka gigantiskais darbs ar telpu šajā izrādē liek arī citādāk – un ne tikai aprakstošas jūsmas vārdu līmenī – vērtēt, piemēram, tādu šķietami neformulējamu parādību kā sabiedrības kultūrklimats. Blumberga piekritība sadarboties ar LNO kā jaunveidojamās pilsoniskās sabiedrības savveida kultūretalonu arī ir zīmīga. Elitārais mākslinieks Blumbergs sniedz roku prestižās mākslas iestādes projektam – paradokss vai tomēr loģisks šībrīža Blumberga cikla noslēgums viņa dramatiskajās attiecībās ar teātri? Lūk, jautājums, kas mani ārkārtā satrauc. Jo – "Aīda" ir ne tikai LNO direktora Andreja Žagara jaunās vadības programmatisks darbs (par kuru var lepoties, turklāt bez koķetērijas un jebkādām atlaidēm ikvienā izrādes komponentā), bet arī milzīga pašradīta zīme – tāds krāšņs monumentāls skarabejs! – visai Latvijas ārpuskonkurences scenogrāfa Ilmāra Blumberga daiļradei. | |
| Atgriezties | |
