VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| TONIJS KREGS. NEDERĪGO LIETU KĀRTOTĀJS Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” | |
 Tonija Kregs | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Dzimis 1949.gadā Liverpūlē. Tēvs – aviorūpniecības elektroinženieris. 1966.–1968.g. strādājis par tehniķi Gumijas ražotāju zinātniskās asociācijas laboratorijā. Šajā laikā radās interese par mākslu, tapa pirmie zīmējumi un sākās apjausma par priekšmetiem apkārt. 1968.–1969.g. mācās Glosteras Mākslas un dizaina skolā Šeltenhemā, vienlaicīgi strādājot par naktssargu lietuvē pie Bristoles, kur izgatavo elektrisko motoru daļas. 1969.–1972.g. apmeklē Vimbldonas mākslas skolu. 1972.–1977.g. mācās Londonas Karaliskās mākslas koledžas Tēlniecības nodaļā, ko beidz ar mākslas maģistra grādu. Kopš 1977.g. dzīvo un strādā Vupertālē, Vācijā. Kopš 1978.g. pasniedz tēlniecību Diseldorfas Mākslas akadēmijā. 1988.g. – profesora grāds, Ternera balva, pārstāv Lielbritāniju 43.Venēcijas biennālē. Kopš 1994.gada – Karaliskās Mākslas akadēmijas loceklis. Sarīkojis vairāk nekā 100 personālizstādes. Darbus izstādei Polijā (Varšavā un Krakovā) un Baltijas valstīs (Viļņā, Rīgā un Tallinā) komplektējis Hanss Knolls no "Knoll Galerie" Vīnē pēc Viļņas Mūsdienu mākslas centra direktora Ķēstuta Kuzina uzaicinājuma. Izstādi finansējusi Britu padome Baltijas valstīs. Grūti atcerēties, kad pirmo reizi redzēju britu mākslinieka Tonija Krega darbus. Atmiņā palicis viņa veidotais stikla formu kārtojums. Fiksēju slavena mūsdienu mākslinieka vārdu, un viss. 1993.gada septembrī Stokholmas mākslas muzejā viņam līdzās mani daudz spēcīgāk uzrunāja Anišs Kapurs ar savu fantastisko bezgalīgā dziļuma iespaidu, ko radīja violetā krāsa, "iznīcinot" milzīgā apaļā lodē izdobto konusu. Nākamā tikšanās ar Tonija Krega darbiem notika pavisam nesen, 1997.gada decembrī Krakovā mūsdienu mākslas galerijā "Bunkier Sztuki", kurp devos, zinot, ka būšu mākslinieka izstādes kuratore Rīgā. Tad Tonija Krega 16 darbi nemanot pārņēma savā varā. Jautās kāds dēmonisks spēks, varenība metālu savstarpējās attiecībās. Mani uzrunāja ārkārtīgi intensīva, blīva, smagnēja, neviennozīmīga dzīves pieredze – gluži kā metāla kārtas Krega "katedrālēs". Kaut arī tās nebija pozitīvas atbildes un risinājumi, tomēr redzētais neviesa galēju bezcerību. Izstādē Tonijs Kregs sevi atklāja kā mākslinieks – pasaules pilsonis, cilvēks ar globālu dzīves izjūtu un norišu redzējumu, radoša personība, kura apzinās savu sūtību. Vai mums bieži nākas ar tādu sastapties? Mākslinieks uzskata, ka pasaule mums apkārt vairs nav tāda, kāda tā bija iepriekš. Cik banāls apgalvojums, tomēr tam grūti nepiekrist. Pasaule ir savādāka kaut vai tādēļ, ka mums apkārt ir tik neaprakstāmi daudz cilvēka roku radītu lietu. Kas būtu, ja šajā cilvēka darinājumu pārplūdinātajā pasaulē tēlniecība tikai tagad sāktu meklēt savu vietu? Mākslinieks uzskata, ka "šodien nav tādas lietas vai priekšmeta, kuru nevarētu izmantot tēlniecībā, un nav arī robežu tam, kas varētu būt skulptūra". Tādējādi šīs ekspozīcijas 16 darbi ir kā sava veida modeļi, pieturas zīmes, kas raksturo kādu konceptuāli svarīgu mākslinieka domu vai ideju. Kādas būtu pašas būtiskākās? Tonija Krega tēlniecībā fundamentāla loma un nozīme piešķirta materiālam, turklāt viņš neredz principiālu atšķirību starp materiālu – koku, akmeni –, ko radījusi daba, un cilvēka roku radīto. Abu šo materiālu lietojumā mākslinieks atradis daudzas likumsakarības. Mākslas darbam jāveido dialogs ar telpu, kurā tas atrodas, taču telpa ir jāsaprot šī vārda visplašākajā nozīmē. Tik plaša telpas izpratne ļauj saskatīt vienas un tās pašas formulas kā zinātnē, tā sabiedrībā un arī mākslā. Ja tēlniecība ir ne tikai radošs, bet arī tīri mehānisks process, tad izrādās, ka par tēlniecības darba saturu var kļūt arī tīri fizikāli lielumi un jēdzieni. Mākslinieks un zinātnieks, ja tā var teikt, atrodas vienā laivā, jo zinātnieks atklāj jēdziena teorētisko formulu, bet mākslinieks sniedz šīs formulas vizuālo modeli un atrod tai adekvātu formu. Tādējādi arī mākslinieks palīdz labāk iepazīt un apgūt pasauli. Tonijam Kregam šie ceļojumi citā cilvēka darbības sfērā vienmēr ir bijuši ļoti saistoši un intriģējoši. Tā radās virkne kompozīciju, kuru forma ir šūnas, orgāna vai ķermeņa daļas metafora. Kompozīcija var raksturot šūnu dabisko kārtību organismā, kā darbā "Bodicea". Turpretī "Vienība" – tas ir darbs, kurš varētu būt uzskatāms par kādas ķīmiskās formulas materializāciju bronzā. Šeit, šķiet, fiksēta kāda nukleārā procesa stadija, kad sākusies atomu polarizācija, taču pamat-ne – atomu režģis, kas satur šos atsevišķos atoma elementus kopā, – vēl nav sadalījusies vai izzudusi. Metinājuma šuves akcentē šīs asociācijas. Smagumam, ko rada skulptūras, ir ne tikai fiziska, bet arī psiholoģiska nozīme. Mākslinieks savieno svarīgā dialogā telpu un sabiedrību, tās atsevišķus locekļus, un šīs savstarpējās attiecības un saistības ir tikpat ciešas un nesaraujamas kā režģis atomu starpā. Skulptūru fiziskais smagums varētu raksturot arī problēmu nopietnību un atbildības smagumu mākslinieka izpratnē. Mākslas darbs, kas atklāj fizikas jēdzienu vizuālā formā, kalpo par sava veida tēlainu sabiedrības attiecību modeli, metaforu. Piemēram, cilvēka negausīgo vēlmi radīt un lietot arvien jaunus mākslīgos materiālus, tās bīstamību un izplatības apmērus viņš pielīdzinājis sava veida nukleāram procesam. Īpaši "eksplozīvas", pēc Tonija Krega domām, izrādījušās plastmasas, kuras mākslinieks sāka lietot savos darbos līdzās dabiskajiem materiāliem. Izstādē eksponēts šīs sērijas aizsācējs – 1981.gadā radītais "Policists". Plastmasa kā materiāls uz laiku ieņēma ļoti nozīmīgu vietu mākslinieka daiļradē. Patiesi, starp visiem cilvēka roku radītajiem materiāliem plastmasa izceļas ar īpašu agresivitāti pret dabu. Kā šādā situācijā veidojas dabisko un mākslīgo materiālu attiecības? Pasaules okeānā aizplūdu-šas tūkstošiem tonnu mākslīgo materiālu. Jūras krastā tagad tikpat dabiski kā oļus un gliemežvākus var atrast stikla lauskas un plastmasas priekšmetus. Stikls, varbūt pateicoties savas lietošanas ilgstošākai vēsturei, kļuvis par videi "draudzīgāku" materiālu nekā plastmasas. Process, kas vienreiz sācies, jau kļuvis neatgriezenisks, bīstams un atrodas ārpus jebkādas kontroles. Pasaule vairs nespēj atbrīvoties no mākslīgo materiālu klātbūtnes. Varbūt tādēļ mākslinieks apzināti atklāja šo plastmasu kustību un plūsmu mūsdienu mākslā. Taču mākslas darbā materiāls iegūst ne tikai citu – estētisku nozīmi, bet, kas vēl svarīgāk, uzņemas citu emocionālo slodzi. Zīmīgi, ka šo brāzmaino, straujo plastmasas plūsmu savā daiļradē Tonijs Kregs uzsāka, komponējot sabiedrības radītu un ne mazāk mākslīgu elementu – policistu. Kā tēls tas raksturo vēl vienu dabiskā un mākslīgā attiecību modeli – bez policista vairs nav iedomājama mūsdienu sabiedrība. Iesaistot plastmasu tēlniecības materiālu arsenālā kā augstvērtīgu materiālu līdzās akmenim, bronzai, ģipsim vai metālam, Tonijs Kregs bija pirmais, kas piešķīra tai jaunu saturu un nozīmi. Taču jaunu saturu un nozīmi mākslinieks ir spējis piešķirt arī tradicionāliem tēlniecības materiāliem. Tēlniecība kā cilvēka darbības forma apliecina pārmaiņas arī mūsdienu sabiedrībā, kur attiecības veidojas daudz sarežģītāk un dramatiskāk, nekā to bija paredzējušas iepriekšējās paaudzes. Pagaidām optimistiski secinājumi izpaliek. Šādu šīs pro-blēmas aspektu raksturo kompozīcija "Divi galdi, četri akmeņi". Galdam ir sava pirmatnēja struktūra, un kā arhetipam tam ir arī liela metafiziska nozīme. Informācijas un emociju daudzums, ko tam piešķīruši cilvēki sabiedrības attīstības gaitā, ir milzīgs. Taču šajā kompozīcijā galds ir bojāts. Galdu balsta akmeņi, kuriem nav piešķirta pat regulāra forma. Māksliniekam bijis svarīgi radīt objektu, kurš nepastāv dabā vai funkcionālā vidē, taču var sniegt vielu pārdomām, būt impulss, piedāvājums citam uztveres modelim. "Tas nav tiesa," apgalvo Tonijs Kregs, "ka mākslinieks meklē ikdienas priekšmetu mitoloģiju. Taču ir tiesa, ka mūsu asociācijas bagātinās un tādējādi priekšmeti kļūst par aizvien nozīmīgāku mūsu valodas daļu." Tieši asociācijas un to izraisītāji priekšmeti kā mūsu vizuālās valodas sastāvdaļa nosaka sabiedrības attieksmi. Jūras krastā izmesta plastmasas pudele kaitina ar savu banalitāti. Turpretī ja liedagā tiktu atrasta grieķu vai romiešu keramikas lauska? Tās ir asociācijas, kas priekšmetam piešķir vērtību. Trīstūkstoš gados paaudžu paaudzēs nostiprinājušās leģendas, mīti, vēsture arī veido mūsu attieksmi pret lietām. Taču toreiz šie priekšmeti varēja tikt lietoti ikdienišķām, pašām banālākajām vajadzībām un vienkārši tikt izmesti kā šodien plastmasas pudeles. Jāpiebilst, ka mākslinieks vienmēr izmanto jau citu cilvēku lietotus priekšmetus. Tas viņam ir principiāli svarīgi. Viņš it kā sajūt iepriekšējo lietotāju intelektuālo un emocionālo pieredzi un spēj šajos priekšmetos iekļaut arī kādas plašākas likumsakarības un problēmas. Tāda ir kompozīciju sērija "Katedrāle", kuras viena versija redzama izstādē, bet jauna, 7m augstumā, patlaban top Ulmas Kongresu hallei. Tās ir lietotās, "nederīgās lietas, kas palīdz fokusēt uzmanību uz jautājumiem, kuri beigu beigās var būt svarīgāki par visu citu". Cilvēku "nederīgās lietas", to kārtojums mākslas darbā atklāj vēl vienu māksliniekam būtisku domu. Daba ir radījusi virkni lielisku kārtojuma paraugu. Zemes dzīlēs veidojušies ģeoloģiskie noslāņojumi. Kādreiz straujo ķīmisko elementu kustību daba ir apstādinājusi minerālos, kuru šķērsgriezums jau pats par sevi ir mākslas darbs. "Minerālu dzīslas"– tā ir mākslinieka kompozīcija, kura parāda kaļķakmens dabisko skaistumu un cilvēka brutālo iejaukšanos tajā, radot minerāla struktūrā mehāniskus bojājumus. Akmenī izdarītie zāģējumi ir neregulāras formas. Cilvēks veidojis savu kārtojumu, ignorējot dabas radīto. Turpretī "Katedrāle" ir mākslīgo materiālu kārtojums no cilvēku lietotajiem utilitārajiem priekšmetiem. Tas ir mākslīgās ģeoloģiskās nogulas paraugs, apstādinot ikdienišķu, banālu priekšmetu kustību ļoti simboliskā formā – katedrālē. Katedrāles, baznīcas ir vietas, kurp cilvēks dodas sakārtot savas domas, emocijas, attiecības ar vidi, telpu ļoti plašā izpratnē. Tas ir vēl viens cilvēka, sabiedrības radīts sakārtošanas modelis. Ja tam būtu iespējams atrast adekvātu vizuālu formu, vai tās būtu Tonija Krega katedrāles? Un atkal kāda zīmīga detaļa. Smago metāla detaļu kārtojumi pārsteidz ar vieglumu un slaidumu, taču savu mehānisko, fizisko smagumu tie saglabā. Cilvēkam ir vajadzīga liela slodze, piepūle, lai saliktu šīs katedrāles. Atkal zīmīgi, ka katra nākamā katedrāles versija top aizvien smagāka un garāka. Starpība starp vieglo, gaisīgo vizuālo formu un reālo kompozīcijas svaru pieaug. Vai tas būtu mākslinieka brīdinājums, ka mūsdienu sabiedrībā sevis sakārtošanas darbs kļūst aizvien smagāks un patiesi prasa lielu fizisku un garīgu piepūli? Šajā "nederīgo lietu" kārtošanas un salikšanas procesā šoreiz bijām iesaistīti arī mēs – ar tik daudzveidīgiem materiāliem un mākslīgiem priekšstatiem pasaulē, kura mums apkārt vairs nav tāda kā iepriekš. Man šis banālais apgalvojums bija pamats, lai uzsāktu dialogu ar Tonija Krega kompozīcijām. | |
| Atgriezties | |
