VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PĒTERIS MARTINSONS Ruta Čaupova, īpaši “Studijai” | |
 Pēteris Martinsons | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Latviešiem, paldies Dievam, ir mākslinieki, kuru dzīve un darbs dāvā mums kultūras apvāršņu pavēršanos. Pat grūtos un visgrūtākos laikos. Pēteris Martinsons ir viens no viņiem. P.M. PIESKĀRIENI CITĀDĪBĀM Katram laikam ir savi sapņu zīmētāji, kā teica Padegs. Viņi ir tie mākslinieki – izlūki, stila paradigmu noteicēji, kuru redzējumos un formveides izpaudumos vistiešāk ietilpst matērijas atsaucīguma vibrācijas, kas atklājas un top pieejamas atvēlētajā evolūcijas cēlienā. Un darbojas nepārkāpjamais likums – nekad neviens neko nevar atkārtot. Viss notiek un dzimst, tiek piedzīvots savā vienīgi reālajā laikā. Spēj un veic tas, kura pasaulei un profesionālās izziņas mērķējumiem ir plašāks vēriens. Te parādās kāds zīmīgs paradokss – grūtības un dažādi ierobežojumi, kurus vide, apstākļi vai liktenis uzspiež māksliniekam, rada spītējošu izturību, dod daudzkārt spēcinātu enerģijas izstarojuma lauku. Latviešiem, paldies Dievam, ir mākslinieki, kuru dzīve un darbs dāvā mums kultūras apvāršņu pavēršanos. Pat grūtos un visgrūtākos laikos. Pēteris Martinsons ir viens no viņiem. Savulaik, raksturodams Zaļkalna skulptūras, Uga Skulme atzina, ka tās rada ie-spaidu, "it kā piederētu laimīgākam laikam nekā mūsējais". Par Pētera Martinsona formu plastiskumu varētu teikt līdzīgi. Arī par zīmējumiem, arhitekta vizionārajiem telpas rakursu tīklojumiem, kas it kā aužas no tālajiem esības virs-slāņiem. Šī sajūta par kāda tīrāka un apskaidrotāka telpas, gravitācijas un vielas starojuma klātesamību rodas vienmēr, kad, iedarbodamies uz inerto materiālu slēptajiem enerģijas stīgojumiem, mākslinieks at-klāj plastiskuma veidus dzīvībai radniecīgā, vitalitātes caurstrāvotā tiešumā. Tam ir sakars ar tā dēvētajām universālajām likumībām jeb analoģijām, kuru uztveršana visbiežāk mēdz būt dziļi intuitīva. Lai saprastu dažas Pētera Martinsona rakstura un telpas sajutuma iezīmes, varam atcerēties laiku, kad pēc arhitektūras studiju beigšanas viņa dzīvē ienāca lielā aizraušanās – kalni. Alpīnista pie-redze. Kaukāzs, Elbrusa sniegi, Dombaja, Geisas ieleja. Iespaidi ar spēcīgu atrāvienu no ikdienības mērogiem. Lai varētu doties kalnu pārgājienos, vajadzēja garo vasaras brīvlaiku. Tāpēc arhitekts Martinsons labprāt pieņēma uzaicinājumu strādāt lietišķās mākslas vidusskolā. Ciemodamies pie kolēģēm keramiķēm Ritas Einbergas, Ausmas Žūriņas, Mildas Brutānes, viņš sāka darboties ar mālu. Iemācījās arī virpot, tomēr pārsvarā tapa no māla plasta locītie un būvētie veidojumi: svečturi, četrkantīgi ziedu trauki, lēzeni šķīvji, paliktņi, arī piena krūzes, tējkannas. Uzradās figurālie motīvi – Martinsona sapņu putni, zirgi. Vēlāk viņa slavenie velni. Priekšmetu vienkāršie apjomi atklāja māla virsmu dabisko pievilcīgumu. Pētera Martinsona māla veidojumu pirmā parādīšanās atklātībā kopā ar Ivaru Bumbieri sarīkotajā izstādē Arhitektu namā 1964.gadā radīja satraukumu keramiķu "lauciņā", kur pārsvarā valdīja sekošana etnogrāfiskiem paraugiem. Vai tad tādus kantainus priekšmetus bez bagātīgu glazūru spožuma maz var uzskatīt par keramiku, kā mēs, latvieši, to saprotam? Martinsonu aizstāvēja arhitekti, pierādīdami, ka būvētas ģeometriskas formas ir tikpat likumsakarīgas kā tradicionālie trauku darināšanas paņēmieni. Tagad tas var likties dīvaini, bet toreiz mākslinieka atzīšanu, viņa "būt vai nebūt", viņa likteni diezgan smagi varēja skart un kavēt šādi uzbrukumi. Martinsonu tie noskaņoja sāktā turpināšanai. Tolaik viņš bija diezgan ass un adatains izaicinātājs savā robežu pārkāpēja pozīcijā. No tradīcijām Martinsons pratis paņemt pašu būtiskāko – radītāja saaug-šanu ar veidojamo materiālu. Arī uguns dāvāto brīnumu paredzēšanu. Viņš vēlāk veido savus darbus dažādu tehnoloģisko režīmu ietvaros, tomēr arvien paturot seno podnieku dzīvesveida un darba prasību – veikt visu ciklu kā veselumu no materiāla izraudzīšanās, sagatavošanas, mīcīšanas līdz pat cepļu kuršanai un apdedzināšanas mistērijām. Un visi Martinsona veidojumi, viņa bērni, kā Pēteris saka, ir ģimeniski piederīgi, iederīgi un saderīgi, tāpat kā tādi ir Andreja Paulāna vai savdabja Kāpostiņa trauki, svečturi, svilpaunieki. "Mums ir malkas cepļi,"teica Martinsons kādā tikšanās reizē ar skatītājiem, "par to mūs rietumnieki pat apskauž. Dzīvās uguns klātbūtne. Ja meistars draudzējas ar materiālu un uguni, tad materiāls un uguns tikpat draudzīgi atbild. Es nedomāju, ka manos darbos ir sterilums, tā ir atbilde uz manu mīlestību, uz vēlēšanos saprast." Viņa trenētā intuīcija un arhitekta skola, kas pašā pirmsākumā disciplinē uztveri, palīdz apzināties pretējību un citādību mijsakaru un kontrastu lielo lomu. Tas parādās gan atsevišķu formu un motīvu kompozicionālajā uzbūvē, gan izbaudot atšķirīgu materiālu – labestīgā māla, cēlā un kaprīzā porcelāna, sausnējās akmens masas, raupji graudainā šamota – dotumu un dotību atklāšanos. Augot meistarībai, par gandrīz vai leģendāru jēdzienu kļūst Martinsona improvizētāja garam nepieciešamās "organizētās nejaušības", kas pamanāmas jau pašos pirmajos veidojumos. Impulsīvo atklāsmju mirkļi agrīnākajos darbos – tematiskajās panno kompozīcijās, šamota lielformu tēlos gandrīz vienmēr uztur saikni ar kādu literāru avotu rosinātām noskaņām. Tas ir laiks, kad, māla plasta locījumu sižetiskos tēlus arvien atraisītāk iekļaudams arhitektonisko formu satvarā, Martinsons pilnveido izteikti ekspresīvu izteiksmes veidu. Viņš diezgan bieži viesojas Lietuvā, kur pie Merkines meistariem apgūst viņu saglabātās melnās dūmu keramikas tradīcijas. Top kompozīcijas "Cīņa ar pūķi" divi varianti – melnais un baltais. Kā traģisks rekviēms izskan dzejnieka Ulda Leinerta piemiņai veltītais "Priekules Ikars". Arvien biežāk izmantodams redukcijas glazūru spīganos zibsnījumus, tumsnēji zvērojošu virsmu akordu saspēles, Pēteris Martinsons attīsta virtuoza varētāja pārliecību. Redzams, ka cieši tuvs Martinsonam ir teātris, varbūt pat pirmējākā no viņa mīlestībām. Viņš draudzējas ar valmieriešiem, veido skatuves telpu vairākiem Māras Ķimeles režijas darbiem. Keramikas figurālo un arhitektonisko formu mizanscēnu kārtojumus paredzot, Martinsons pats ir lielisks režisors. Tās ir atvērtas attiecības, kurās objekti atkarībā no vietas, vides un apstākļiem vienmēr var saskaņoties jaunos un citādos izkārtojumos. Un tas arī vienmēr ir aizraujošs, trāpīgs priekšnesums, ja Martinsons kādā izstādē, "pilnā augumā" klātesot, stāsta par saviem darbiem: viņa runa ar dziļajām pauzēm, ar smaidienu dūrē – ir tāds raksturīgs žests, kad Pēteris gatavojas ko ķecerīgu pasacīt, – ar tām līdzībām, kuras var sajaust autora paša raksturā, kustībās un viņa darbos. Kā arhitektam Martinsonam kopš paša sākuma ir tuva funkcionālisma estētika. Radniecīga ir skandināvu, īpaši somu vides filozofija – dabas, darba un formu pasaules saistība. Šajā laikā, šķiet, Martinsons ir daudz domājis arī par japāņu kultūru un keramikas tradīcijām. Sekodams sava stila pašattīstības virzībai, viņš 70.gadu sākumā pievērsās izteikti lakoniskam izteiksmes veidam. Tapa baltie kubi ar sāpīgi asajiem, krusteniskajiem, it kā zibeņojuma zīmju šķēlumiem. Pilnskanīgā piecu elementu kompozīcija "Plūsma" ar baltrožaino virsmu vizmojumu. "Atvēršanās" – arī darbs gaišajā toņkārtā, to var skatīt gan saliktā, noslēgtā, gan atvērtā veidā. "Tas ir mans lielo vispārinājumu laiks,"– tā toreiz sacīja Pēteris Martinsons. Viņa arhitektoniskie darbi, kā zināms, guva daudzus godalgojumus starptautiskās izstādēs – trīs zelta medaļas un prēmijas Faencā, Itālijā, apbalvojumus Gdaņskā un Sopotā. Un tad jāmin divi fantastiski darba posmi Poltavā – 1976.gadā Rita Einberga un Pēteris Martinsons abi tur pāris mēnešu strādāja. Tapa cilindrisko formu kopa "Poltavas pieskārieni", porcelāna lodes "Citas pasaules", kas ieguva Martinsona trešo zelta medaļu Faencā. Otrreiz, 1980./1981.gada ziemā, Pēteris devās labprātīgajā darba trimdā uz Poltavu viens pats. Tad viņš pārveda veselu kolekciju – 213 darbus. Trauslās, baltās un dūmakainās cilindrveidīgās formas – "Skumjo kompozīciju". Un veselu dažāda rakstura formu kopumu, kas ve-dināja domāt par kosmosa telpas un lidojumu trajektoriju nojausmām: lielākas un mazākas lodes, plastiskās slaideņu jeb it kā raķešu formas ar apbrīnojami trāpīgajiem zilo un rožaino glazūru toņu laukumiem un uzšļācieniem. Bija arī impro-vizētie objekti – no fabrikas ikdienišķās produkcijas gatavajām apaļīgo tējkannu un citu priekšmetu formām – "starpplanētu stacijas", kas izskatījās gandrīz kā avangardiski fantastiski veidojumi. Ne jau bez zināšanām par 20. gadsimta plastiskās kultūras sasniegumiem tapa tas, ko porcelānā spēja panākt Pēteris Martinsons. Viņam Poltavā līdzi bija Rozentāla firmas atsūtītie prospekti, kur varēja redzēt Gropiusu, Vazareli, arī somus Virkalu un Sarpanevu. Un bija arī Poltavas daba – sniegi, šļakatainie slapjdraņķa lieti. Kādā vēstule Pēteris rakstīja: "Un bez jēgas daudz pīlādžu. Neviens tos nelasa, pat putni ne. Visskaistākie ir pīlādži zem sniega." Un uz porcelāna baltajām virsmām līdzās martinsoniskajām rakstu zīmēm dažviet parādījās oranžīgi sarkani laukumi un punkti. Dažos formu elementos un gājienos varēja sajust arī mūsu pašu "Baltara" porcelāna tradīciju gaisotni un atbalsis. Neparasta bija Ivara Bumbiera iekārtotā Poltavas posma porcelāna darbu izstāde Velvju zālē. Toreiz Nacionālā teāt-ra direktors Zigfrīds Kalniņš augstsirdīgi bija uzticējies un aizdevis telpas centra noklājumam lielo zilpelēko smalkvilnas teātra priekškaru – uz mīkstā auduma drapējuma fona lieliski izcēlās telpā brīvi kārtotās priekšmetu grupas. Tā bija gaismu, toņu un plastiskuma smalkāko iz-starojumu saspēlē radīta versija par sfēru telpisko sasaukšanos harmonizētā vienotībā. Diemžēl tādā kopumā un pa-sniegumā kā toreiz mēs šos darbus nekad vairs neredzēsim. Gan kopā ar Ivaru Bumbieri kā iekārtotāju, gan pašam, uz vietas izgudrojot telpas apdzīvošanas scenārijus, Pēterim Martinsonam ir nācies (un viņam arī patīk) rīkot savu darbu izstādes dažādās vietās. Poltavas porcelānu, ikreiz pavisam citādā pasniegumā un noskaņotībā, viņš ir rādījis Tamsāres muzejā Tallinā, Jelagina pilī Pēterburgā, kur saistībā ar celtnes veidolu izcēlās porcelāna formu klasiskā skaidrība. Arī Doles muzejā – tur lodes bija iekārtas pat tornīšu šaurajās ejās. Un ir vēl viens ārkārtīgi blīvs darba cēliens ar pavisam citādu darbu raksturu un citu profesionālo uzdevumu uzstādījumu. 1985.gada ziemā Martinsons strādāja Ļvovā – eksperimentālajā keramikas rūpnīcā, kur var izmantot vēl nepazītu materiālu – akmens masu. Tapa tikai lietojami priekšmeti – tējkannas, paliktņi, dažādi trauki – variējot kvadrātveida proporciju moduli. Uz stingri ģeometriskajām formām, kurām tomēr piemīt savs raksturīgums, uz atsegtajām virsmām, sabalsoti ar to okerīgajiem, sārtenajiem, iedzeltenīgajiem vai mitru smilšu krāsas toņiem, izceļas virtuozie balto un krāsaino angobu uzlējumi, uzšļakstījumi – saistībā ar smalkajām grafisko zīmējumu etīdēm. Ļvovā tapušos darbus Pēteris Martinsons vispirms parādīja turienes Etnogrāfiskajā muzejā, kur tos skatīt bija sabraukuši keramiķi no visas mūsu toreizējās "puspasaules", un pēc tam Rīgā tos redzējām vērienīgajā Martinsona keramikas un zīmējumu izstādē Ķīpsalā. Agrāk Pēteris Martinsons reti varēja tikt kaut kur tālāk par "soclāģera" robežām. Viņam jau bija piešķirtas vairākas medaļas Faencā, kad tikai pēc laba laika drošībnieku pielikta kolēģa pavadībā viņš drīkstēja doties uz Itāliju balvas saņemt. Kaudzēs krājās uzaicinājumi uz simpozijiem, kuros piedalīties nebija ļauts. Kopš 1989.gada Martinsons ir daudz ceļojis, braucis uz dažādiem pasākumiem un notikumiem – gan rietumu, gan austrumu virzienā. "Jūtu, ka es varētu ceļot, radīt darbus dažādās vietās," kādreiz sacīja Pēteris. Nu tas ir pilnā mērā piepildījies. Martinsons ir vairākkārt bijis ASV – Leiksaidas studijā kopā ar Ilmāru Blumbergu 1989.gadā, pēc tam kā rezidējošs mākslinieks, vieslektors un prasmes paraugdemonstrējumu rādītājs vairākās universitātēs un keramikas centros. Pavadījis Austrumeiropas keramikas izstādi Filadelfijā un Havaju salās. Saņēmis bronzas godalgu starptautiskajā keramikas festivālā '92 MINO Japānā un vēlāk varējis pats nokļūt šajā tālajā zemē, piedalīdamies Starptautiskās keramikas akadēmijas kārtējā kongresā. Ir bijuši saistoši darba cēlieni Spānijā un simpozijā Velsā 1996.gadā. Piedalīšanās simpozijos tepat Panevēžā, Lietuvā, kur muzeja vērtību fondā krājas Martinsona darbi. Pērn plūdu laikā Pēteris devās uz simpoziju Polijā. Pagājušā gada nogalē Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure atklāja Martinsona darbu izstādi Kuopio pilsētā, šajā viņam īpaši tuvajā Ziemeļzemē. Simpozijos piedalīdamies, Martinsons ir veidojis gan dažāda rakstura arhitektoniskas kompozīcijas, objektus videi, gan nelielus porcelāna darbus, kas brīvi būvēti no plēstiem plasta gabaliem – dažās plastiskajās etīdēs ir pamanāmi arī eksotiskāki iespaidi, piemēram, Havajas mākoņu atspulgi. Ir parādījušies izsmalcinātāki glazūru toņi, reizēm ar zelta iestīgojumiem. Šis laika periods vēl nav īsti dokumentēts. Diemžēl vidē, kur esam dzīvojuši un dzīvojam, gan tajā režīmā, kurā bijām ie-slēgti, gan arī valstī, kas mums ir tagad, mākslinieka darbiem ir tāds liktenis kā nabagu karaļvalsts dārgumiem – tas, kas tiek radīts, pat tie darbi, kuri iezīmē virsotnes savā nozarē un mūsu kultūras kopainā, parādās uz laiku kādā izstādē, lai pēc tam atkal nogrimtu – vai nu muzeju plauktos, vai paša mākslinieka glabāšanā. Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā augšstāvu ekspozīcijā joprojām varam apskatīt vienu vienīgu Pētera Martinsona darbu. Var aizbraukt uz Lielupi, kur Laulību namā (patiesībā apmeklētājiem slēgtā telpā), ja jūs laipni ielaiž, ir iespējams redzēt Pētera Martinsona šamotā darināto sienas rotājumu un dažas iekšpagalmiņā stāvošas arhitektoniskās formas. Tas arī viss. Pats autors no saviem darbiem neko daudz nevar parādīt – viņa istaba un darbnīca Juglā ar kastēs sapakotiem darbiem ir piekrautas līdz griestiem. Un mazais būcenītis, viņa nodalījums Ķīpsalā, kas līdzinās cellei, ir gan ar Martinsona auru, bet agrāko darbu tur nav daudz, jo tos nav kur izlikt. Tā Pēteris Martinsons dzīvo savu dāsna radītāja mūžu – īstu mājvietu neradis ne sev, ne saviem darbiem. Savā skaistākajā zemē pasaulē. Ja satiekot Pēteri, vaicāsiet "Kā klājas?"– tad droši vien dzirdēsiet viņa īpašajā, visietilpīgākajā intonācijā sacīto: "Brī-niš-ķīgi!" Joprojām. | |
| Atgriezties | |
