VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valdis VilleruŠs. Mani interesē grāmata vispār Materiālu sagatavoja Ieva Lejasmeijere Grafiķis, grāmatu mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, pārsvarā strādā kokgrebumā. 1998.gadā Grāmatizdevēju asociācijas rīkotajā konkursā par 1997.gada skaistāko grāmatu uzvarēja V.Villeruša iekārtotā grāmata – izdevniecības "Jumava" kopīgi ar Kultūras fondu izdotā Bazilija Plīnija "Slavas dziesma Rīgai". Arī oriģinālliteratūras grupā par labāko tika atzīta "J.Rozes apgādā" iznākusī Kārļa Skalbes pasaku izlase, kurā V.Villerušs izmantojis N.Strunkes, S.Vidberga, U.Skulmes ilustrācijas Skalbes pasakām. Komplektē mate-riālus par latviešu grāmatu mākslas un grafikas vēsturi no pirmsākumiem līdz mūsdienām. | |
| |
|
Vai jūs apmierina Plīnija izdevuma kva-litāte? Ieceres pilnībā nerealizējās. Tas bija atkarīgs no materiāliem, galvenokārt no papīra. Nebija labs? Papīra raksturs atbilda domātajam, bet vajadzēja būt raupjākam, ne tik spožam, jaunlaicīgam. Es uzzināju, kur tādu varētu dabūt. Bet Kultūras fondā mainījās par izdevumu atbildīgā darbiniece, un viss sanāca tādā steigā ... Apvāka papīram pēc faktūras vairāk vajadzēja atgādināt ietinamo papīru. Abām grāmatas daļām papīrs nav īsti, kā vajadzētu, – gan tulkojumiem, gan faksimila daļai, īpaši tai. Kārtējo reizi tas bija kompromiss. Vai vispār esat veidojis grāmatu, kas iespies-ta bez kādiem kompromisiem, kur viss ir izdevies? Un vai tas vispār iespējams? (Ilgi domā, skatās griestos.) Tāda gadījuma patiesībā nav. Kaut kādas piekāpšanās vienmēr bijušas. Gandrīz paralēli Plīnija grāmatai bija jāprojektē "J.Rozes apgāda" pirmā grāmata – Skalbes pasaku izlase latviešu un vācu valodā. Gan pasūtītāji, gan izdevēji (iespiešanai gatavoja izdevniecība "Nordik") visu izdarīja korekti, bet atkal bija problēmas ar vāka materiālu. Tur derēja audekls, kura tai brīdī nebija, un nācās izmantot papīru. Pāris pēdējos gados poligrāfijas stāvoklis un jauno izdevniecību darbs tomēr ir noregulējies tā, ka rezultātu var prognozēt. Kura laikmeta grāmatas jums ir vistuvākās? Jūs bieži kā paraugu minat Renesanses izdevumus. Mani interesē grāmata vispār, un katra laika grāmatā var atrast kādas labas īpašības. Ja tā jāsalīdzina, vislabāk patīk abu galu – sākuma un beigu – grāmatas (domāts grāmatniecības sākums un mūsdienas – I.L.). Tās arī rada grafiķu un grāmatu mākslas speciālistu vislielāko interesi. Renesanses laika grāmatas ir klasika, pamats visai līdzšinējai grāmatas attīstībai, tās ir grāmatu grafiskās struktūras vienības etalons, bet 20.gs. cilvēka gaumei reizēm varbūt pārāk askētiskas, primitīvas. Protams, to nevar teikt par Renesanses labākajām grāmatām. Tās tuvākās tomēr varētu būt 20.gs. grāmatas – augstas kvalitātes, labi iekārtotas, tur summējas visa iepriekšējā pieredze. Piecu gadsimtu laikā izstrādātas dažādas iespiedtehnikas, tiek ražoti dažādi papīri, neskaitāmu veidu iesējuma materiāli. Mākslinieki rada aizvien jaunus burtu veidus. Bet grāmatas struktūra, veidols lielos mērogos maz mainījies. Droši vien tādēļ, ka grāmata ir perfekti izstrādāts, lietošanai parocīgs informācijas izplatīšanas līdzeklis. Kamēr informācijas fiksēšanai lietos rakstu zīmes, liekas, ka nekādas būtiskas izmaiņas grāmata nepiedzīvos. Ir jau vairākas reizes paredzēts iespieddarbu iznīkums, prognozēta dažādu komunikācijas līdzekļu prioritāte. Pagaidām tas nav piepildījies. Tomēr lielākā daļa iespieddarbu patlaban ir mehanizētā procesā radīti objekti. Un tiem trūkst tā šarma, kas piemīt roku darba produkcijai. Jūs esat atzinīgi vērtējis lietuviešu grāmatas. Kas lietuviešiem ir tāds īpašs? Viņiem nav sliktu grāmatu. Esmu sekojis lietuviešu grāmatu mākslai dažādos Baltijas valstu konkursos. Atšķirībā no latviešiem viņiem tradīcijām bagāta, visaptveroša attieksme ir gan pret grāmatu saturu, gan veidolu. Esmu ar skaudību skatījies, kā viņi izdod fundamentālus izdevumus par valodniecību, arhitektūru, mākslu. Lietuviešiem ir arī laba poligrāfija. 90.gadu sākumā ar norvēģu atbalstu tika izveidota grāmatu sērija "Bibliotheca Baltica", kurā trīs Baltijas valstis iekļauj kultūrvēsturiski nozīmīgus izdevumus. Rezultātā igauņi šo pasākumu vispār ignorēja, latvieši izdeva trīs grāmatas un sāka gatavot vēl dažas. Tad mūsu izdevēji paziņoja, ka pasākums neatmaksājas. Bet lietuvieši laida klajā vairākus nozīmīgus izdevumus, kuri bija apskatāmi pagājušā gada Baltijas grāmatu mākslas konkursā. Salīdzinājumā ar mums lietuvieši vairāk respektē grāmatu mākslas tradīcijas. Turklāt, liekas, viņiem labāk nostādīta grāmatu mākslas izglītība. Kas vainas izglītībai Latvijā? Mums ir visai nolaista izglītības kopaina. Iespējams, ka vēl darbojas poligrāfijas arodskola, kur gatavoja poligrāfijas tehniskos darbiniekus. Tehniskie redaktori padomju laikā brauca mācīties uz Krieviju, uz Poligrāfijas institūtu. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Grafikas nodaļā gan ir disciplīna "Grāmata", bet var teikt, ka tas ir tikai tāds virspusējs grāmatu ilustratoru apmācības kurss. Tā jau ir cita lieta, bet grāmatu māksla? Cik esmu vērojis, ir bijusi fragmentāra apmācība maketēšanā. Protams, šo stāvokli vajadzētu radikāli mainīt un uzlabot. Sarunās ar dažādiem izdevējiem itin bieži man jautā, kāpēc LMA negatavo tādus grafiķus, kas labi pārzinātu poligrāfiju un uzreiz varētu iekļauties grāmatrūpniecībā. Man parasti nav ko viņiem atbildēt. Varbūt jādibina poligrāfijas mākslas augstskola? Latvija ir pārāk maza, lai veidotu speciālu mācību iestādi dažu speciālistu sagatavošanai. Viens otrs varētu braukt mācīties uz ārzemēm. Kam būtu jāfinansē grāmatrūpniecība, lai uzturētu nācijai svarīgus ētiskos un estētiskos aspektus? Valstij? Valsts jau atbalsta. Un visādi fondi atbalsta. Nevaru kritizēt, ko valsts sponsorē. Bet reizēm rodas jautājums, kāpēc to valsts naudu tā izšķaida – vienam izdevumam drusku, otram drusku. Labāk, ja orientētos uz trīs līdz pieciem svarīgiem izdevumiem gadā. Kultūras ministrijai būtu pie tā jāpiestrādā. No otras puses – ir enciklopēdiski izdevumi, kur reizēm izdevēji pārspīlē, piemēram, tā biogrāfiskā vārdnīca*. Domāju, ka tur varēja nelikt krāsainos attēlus. Ir pat prakse, ka tādos izdevumos attēlu vispār nav. Grāmata būtu iznākusi nesalīdzināmi lētāka. Tas attiecas arī uz citiem izdevumiem – reizēm nemaz nav vajadzības pēc krāsainiem attēliem, var iztikt ar melnbaltiem. Kādas ir grāmatu grafikas attiecības ar krāsām? Ir grāmatas, kur krāsainas ilustrācijas pat nepieciešamas – botānikas, bioloģijas izdevumos un līdzīgos. Bērnu grāmatās krāsainība daudzos gadījumos ir vēlama. Bet pret krāsainām ilustrācijām daiļliteratūrā es izturos diezgan skeptiski. Māksliniekam ir grūti paredzēt krāsainu ilustrāciju uzvedību tipogrāfijā, ja vien tās netiek iespiestas oriģināltehnikā – litogrāfijā, asējumā. Ja nav iespiests oriģināltehnikā, katra krāsaina ilustrācija jau ir problēma. Labāk tad strādāt melnbaltā grafikā, kur attēls būs daudz atbilstošāks oriģinālam. Svarīgas ir arī stilistiskās sakarības starp teksta salikuma laukumu, kas ir plakanisks, un krāsainu attēlu, sevišķi, ja tas ir iluzori telpisks. Rodas stilistiska pretruna, principu nesakritība. Neiebilstu pret krāsainiem attēliem, bet saviem audzēkņiem ieteiktu orientēties uz melnbaltām ilustrācijām. Krāsaina grafika vispār pašlaik šķiet tāda modes lieta, kam ne vienmēr ir loģisks attaisnojums. Manuprāt, pieaugušiem lasītpratējiem domātas grāmatas vispār nevajadzētu ilustrēt. Viņi taču māk lasīt. Piekrītu. Tam pat var atrast zināmu vēsturisku pamatojumu. 16.gadsimtā izdeva t.s. tautas grāmatas – ilustrētas, domātas mazizglītotiem cilvēkiem. Tomēr bija arī grezni izdevumi, kuros dominēja tieši attēli – attēlu sērijas par noteiktu tēmu. Ja grāmatu ilustrē, vajadzētu orientēties uz augstas kvalitātes, mākslinieciski augstvērtīgu ilustrāciju. Vai grāmatu mākslā ir aktuāls strīds starp formu un saturu? Parasti jau normāla grāmata nav mākslas priekšmets. Ir tādas, kuras apzināti taisītas kā mākslas objekti, – grezni, labi iekārtoti izdevumi, labi materiāli, nestandarta apdare. Šajā gadījumā ir svarīga formas un satura kopība vai pretruna. Parastā grāmatā neapšaubāmi svarīgākais ir saturs. Bija jau arī ideoloģisku apsvērumu dēļ izdoti krāšņi izdevumi – neviens tos nelasīja, tikai izdeva. Es pat dedzināju tādus – labi iesējumi, it kā žēl, bet kur es likšu visu to makulatūru. Katrai formai vajadzētu atbilst saturam. Lai viegli orientētos grāmatu klāstā, ir pat zināmas tradīcijas, kā veidot bērnu grāmatas, kā – zinātniskus izdevumus. Kādas kaislības virmo it kā mierīgajā grāmatas iekārtošanas, maketēšanas procesā? Bieži runā par grāmatas arhitektūru, arhitektonisko uzbūvi. Grāmata ir četru dimensiju objekts – jāpieskaita laiks, grāmatu šķirstot, un šķirstot mainās apjomi, ir kaut kāda kinētika, kustība. Tāpat kā ēka, grāmata ir sarežģīts objekts. Projektējot grāmatu, jāizkopj spēja, intuīcija just rezultātu – kāds būs telpiskais grāmatas tēls, kādas būs plaknes vākiem, atvērumiem. Ja ir ilustrācijas – kā tās iedarbosies uz skatītāju, grāmatu šķirstot, apgūstot noteiktā secībā, kā tās emocionāli darbosies paralēli tekstam. Šie grafiskie elementi rada savu ritmu, kas var labvēlīgi ietekmēt grāmatas satura uztveri, neveiksmes gadījumā – traucēt, radīt nevajadzīgu disonansi. Ja salīdzina gleznotāja un grāmatu mākslinieka darbu – gleznotājs savu darba rezultātu redz uzreiz, viņš var kontrolēt to jebkurā attīstības stadijā. Grāmatu mākslinieks izprojektē, tad strādā tipogrāfija, sietuve – mākslinieks rezultātu redz tikai pēc laika. Un, kāda tā grāmata ir iznākusi, tāda ir, tur vairs neko nevar darīt. Tādēļ grāmatu māksliniekam ļoti svarīgi zināt, kas jau ir izdarīts. Jāskatās, jāsalīdzina dažādās izdevniecībās, dažādu kultūru vidē izdotas dažādas grāmatas. Tad veidojas priekšstats, kāds var būt rezultāts tādā vai citā gadīijumā. Jūs pats lasāt grāmatas? Tādā populārā nozīmē – romānus – nē, pareizāk – maz. Nav laika. Un tik daudz iznāk darīšanas ar grāmatām, ka reizēm pat eju tām ar līkumu, kaut gan slepeni paskatos. Man patiešām iznāk ļoti daudz ar tām noņemties. Tā kā reižu reizēm arī ko visai negribīgi rakstu par grāmatu mākslas vēsturi – sevišķi interesē latviešu grāmatu māksla –, sanāk šķirstīt, lasīt, noskaidrot par senām grāmatām. Arī akadēmijā visu laiku ir darīšana ar grāmatām. Grāmatas jūs vajā? Bijuši daži interesanti notikumi, sagadīšanās ar vecām grāmatām. Piemēram, divas reizes gadījās, ka manā īpašumā nonāca seni izdevumi ar izplēstiem attēliem. Un pēc kāda laika radās izdevība iegādāties – pavisam citur, ne tur, kur pašas grāmatas, – tieši šīs izplēstās lapas. Vienā gadījumā tā bija ap 1622.gadu Rīgā iespiesta grāmata ar pilsētas panorāmu. Vēlāk atrastās gravīras plēsuma vieta sakrita ar plēsumu grāmatā. Otrā gadījumā tāpat – no apmēram tajā pašā laikā izdotas grāmatas bija izplēsta karte. Kā grāmatas zina, pie kā jānāk? Man liekas, ka tās mani mīl. Ko par cilvēku var pateikt pēc viņa grāmatām? Grāmatu lasīšana nenorāda uz saprātu. Apskatot cilvēka personisko bibliotēku, varētu spriest par viņu, bet bieži vien šie krājumi maldina. Veicot tādas kā mājas bibliotēkas revīzijas pie paziņām, parasti noskaidrojas, ka četras piektdaļas no grāmatām ir nevajadzīgas, svešas, tikai sakrājušās. Domāju, ka tādam cilvēkam, kas grāmatas lasa emocionālu pamudinājumu dēļ, grāmatām jābūt nedaudz. Cik reižu jūs pārlasāt grāmatas? Kādēļ turēt mājās tās, kuras nelasīsiet? Par cilvēku varētu spriest pēc viņam piederošās uzziņu literatūras – dažādām vārdnīcam, enciklopēdijām. Jūsu uzkrājumi tad jau ir pavisam neprātīgi! Mani grāmata interesē apdares dēļ. Bet tāds sentiments, kad, paskatoties vien uz lasītas grāmatas muguriņu plauktā vai kaudzē, šī muguriņa var uzburt visu kaut ko ... Vai jums kādas grāmatas nav vajadzīgas arī tādēļ, ka nezināt, kad pēkšņi sagribēsiet tās lasīt? Nekad neesmu nožēlojis, ka kaut ko iznīcinu. Vajag atteikties. Esat neglābjams minimālists!? Tas ir mans ideāls, bet tāds veselīgs minimālisms – bez siseņiem un kazādām. Kāda ir tā grāmata, ko jūs gribētu veidot? Man nav mērķa ilustrēt kādu noteiktu grāmatu. Dzīvē ir tā, ka piedāvājumi ilustrēt vai grafiski iekārtot grāmatu saistās ar zināmu pārsteigumu, intrigu. Mani interesē radīšanas process, par kura rezultātu grūti kaut ko spriest. Esmu runājis ar dzejniekiem, ka varētu pamēģināt izveidot dzejoļu krājumu, kur teksts pie mākslinieka nenonāktu kā gatava vienība, bet mākslinieciskais iekārtojums veidotos paralēli tekstam – kaut kas līdzīgs vizuālajai dzejai. Pagaidām neesmu jutis atsaucību no literātu puses. Var jau būt, ka pareizi vien ir, jo nav zināms, kas no tā sanāktu. Ar kādiem materiāliem jūs gribētu strādāt, ja kāds pēkšņi iedotu naudu un visu vajadzīgo? Vilinoši būtu tiražēt grāmatu ar arhaiskiem paņēmieniem – ar rokas presi iespiest nelielā tirāžā. No oriģinālām, manuāli darinātām iespiedformām. Uz laba, rokas lējuma papīra. Tā droši vien ir nepiepildāma iecere. Rokas lējuma papīri ir nepārspēti, bet tie ir dārgi. Katra lapa ir gandrīz patstāvīgs mākslas darbs. Ja nevar atļauties rokas lējuma papīru, kādas rūpnieciski ražotā papīra īpašības atzinīgi vērtējat? Papīram nevajadzētu būt spīdīgam, nekādā ziņā spilgti baltam, bet gan nedaudz tonētam. Patīkams ir t.s. veržē papīrs. Kā radās jūsu krājumi, kolekcija, vai jūs esat apzināts vai nejaušs kolekcionārs? Tas atkal sanāk komplicēti. Lai pazītu grāmatu, ar to ir jāiepazīstas – jāskatās, jāpēta, jāsalīdzina. Es dzīvoju Ikšķilē, kur nav lielas, kārtīgas bibliotēkas ar vēsturiskiem izdevumiem. Un, lai grāmatas, par kurām interesējos, vienmēr būtu pie rokas, sāku pamazām iegādāties. Beigās jau tas pārvērtās par zināmu pienākumu un aicinājumu papildināt to, kas jau ir. Ir lietas, kas jākopj. Grāmata ir organiski saistīta ar cilvēku, tāds nedzīvs cilvēka papildinājums. Vai ir normāli pašreiz dzīvot bez grāmatas? Tas ir instruments. Grāmatā tiek fiksēts kaut kas no cilvēka. * Māksla un arhitektūra biogrāfijās. – Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. Materiālu sagatavoja Ieva Lejasmeijere Fotogrāfs Zigurds Zālmans | |
| Atgriezties | |
