VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ArtGENDA. REĀLA MĀKSLA Inga Šteimane | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Eiropas Kopienas pārtapšanu par Eiropas Savienību, lūk, ko pirmkārt atspoguļo projekts ArtGENDA – jauno mākslinieku biennāle, kas aizsākās 1996. gadā Kopenhāgenā kā grandiozi iecerēts pasākums Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros. Kopš 1993. gada novembra ir stājies spēkā divsimt piecdesmit lappušu biezais Māstrihtas līgums, kas "iezīmē jaunu pakāpi un aizvien ciešākas savienības izveidi starp Eiropas tautām". Zīmīgi tas, ka savu kultūras galvaspilsētas projektu dāņi uzsāka kā "stihiju" – pa Baltijas jūru apkārt Eiropas ziemeļu daļai brauca t.s. Haosa piloti – tā sevi dēvēja kuģa "Kronborg" komanda – un faktiski "siroja" zemēs, kur piestāja. Tas izpaudās nevis mantas laupīšanā, bet simboliskā, laikmetam atbilstošā informācijas un intelektuālā potenciāla vākšanā. To bez institūciju īpaša akcepta dāņi vāca uz sava kuģa visur, kur vien piestāja, arī Rīgā. Turklāt tika izveidota īpaša grāmata – t.s. Zilās lapas, tajā tika apkopotas jauno, daudzsološo īsas biogrāfijas un adreses. Tas notika 1994. gada vasarā. Eiropas Savienības reālās aprises mūsu apziņā vēl nav stabilas. 1994–1996 Inese Voika – NIP biroja žurnāliste – bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas lietišķi reaģēja uz informāciju, ka Rīgā iebrauc dāņu kuģis. Atmodas eiforija bija beigusies. Inese organizēja "Haosa pilotu" inspirēto jauno talantu konferenci Rīgā. Neatceros, kā mēs bijām iepazinušās, bet piedalīties šajā Rīgas konferencē viņa man uzaicināja, kad satikāmies, šķērsojot laukumu pie Brīvības pieminekļa. Runa nebija tikai par māksliniekiem, bet par dažādu nozaru jaunajiem speciālistiem. Atceros kā šodien – divas dienas neordinārs dāņu speciālists runāja ar mums, "Rīgas nākotnes cerību", par to, ka vajag iepazīties, kontaktēties un draudzēties ar dažādiem cilvēkiem, ne tikai juristiem ar juristiem, filologiem ar filologiem, māksliniekiem ar māksliniekiem. Pārrunas notika toreiz vēl neprivātajā Benjamiņu namā. Mūs iepazīstināja arī ar 1996. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu detalizētu plānu. Pasākumi jau bija saplānoti. (Tikšanās ar kultūras galvaspilsētas ģenerālsekretāru Trevoru Deivisu notika arī Latvijas Kultūras ministrijā.) Bet mūs informēja, ka faktiski vienīgais kultūras galvaspilsētas pasākums, kurā Rīga vēl varētu iekļauties, ir ArtGENDA. Tobrīd es nevarēju iedomāties, ka jau pēc pāris mēnešiem būs akceptēta ArtGENDA'96 programma Rīgā (to izstrādājām mēs, 10 "Haosa pilotu" inspirētie aktīvisti) un novembrī kopā ar citiem ArtGENDA veidotājiem no 16 Baltijas jūras pilsētām došos uz Lisabonu, 1994. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu, apmeklēšu tur notiekošo tradicionālo Eiropas un Vidusjūras jauno talantu biennāli un spriedīšu par to, kā labāk motivēt biennāli ArtGENDA "Jaunajos Ziemeļos". Atbildību un finansiālās rūpes par pasākumu uzņēmās Rīgas Domes Kultūras pārvalde. Bijām divas ArtGENDA'96 koordinatores Rīgā – es un Maija Līne. Paskatos toreizējās konferences dalībnieku sarakstu: Lauris Liepa (tobrīd aizsācis darbu juridiskajā birojā "Heidelberga"), Uldis Cērps (tobrīd Rīgas Fondu biržas PR), Anna Viduleja, Zane Kreicberga (tobrīd abas Kultūras akadēmijas studentes), Orests Silabriedris (tobrīd studē Latvijas Mūzikas akadēmijā), diriģents Andris Veismanis, dzejnieks un tulkotājs Ingus Josts, rokzvaigzne Ingus Ulmanis u.c. ArtGENDA'96 Tēma – "māja" (kā gan citādi varētu uzsākt Eiropas Savienības (ES) skaidrošanu?). 1995. gada maijā galerijā"M6" notiek izstāde "Māja" – ArtGENDA Rīgas projektu pieteikumi videoversijās. Man šķita, ka visiem pretendentiem jādod līdzvērtīgas iespējas, lai, izmantojot videotehniku, darba pieteikumu iesniegtu vienādā formātā. ArtGENDA'96 Kopenhāgenā drīkst piedalīties 50 rīdzinieki. Tie ir mākslinieki Ēriks Božis, Gints Gabrāns, Arvīds Alksnis, Miķelis Fišers, Barbara Muižniece, Izolde Cēsniece, Gints Bērziņš, Inguna Skuja un Dainis Pundurs, Ilze Kupča, Jānis Kupčs, arhitekte Līga Platais, filmu režisors Ivo Kalpenieks, teātra režisori Regnārs Vaivars, Viesturs Kairišs kopā ar aktieriem, grupas "Otra puse", "F.Art", dj MORO, Horens, A.G. ArtGENDA'96 vēl ir "instalāciju laiks" (pirmais elektroniskās mākslas un mediju centriņš "E-LAB" Rīgā tikko nodibinājies). Ēriks Božis, tikko uzsācis risināt reālās telpas un laika attiecības, turpina šo poētisko, bezcerīgo diskursu savā ArtGENDA'96 projektā. Tas izmaksā diezgan dārgi, jo Ērikam jānokļūst izstāžu zālē (vēl nepabeigtajā Kopenhāgenas Oksnehallē) pirms izstādes iekārtošanas, jāfiksē telpa (fotografējot), lai to izstādē varētu konfrontēt ar tābrīža reālo telpu. Ginta Gabrāna darbu esmu izvēlējusies ekspozīcijai Nikolaja baznīcā – pietiekami prestižā Kopenhāgenas mūsdienu mākslas centrā. Instalācija "Džekija atdzīvošanās triks muzejam" ir jocīgs, it kā nepabeigts darbs. Varbūt tas nepārliecina, jo samudžinātās asociācijas par to, ka "cūkai jāmirst" (video), un komentārs par to, ka viss (acīmredzot mākslā?) notiek ar kājām gaisā, bet it kā pareizi (otrs video) , ir ne visai kvalitatīvas (tehniski). Arvīds Alksnis, nevienam nezināms jauns un apzinīgs mākslinieks, izgatavo miniinstalāciju "Divi gaismas punkti" – divas lampiņas rozetes caurumiņos. Miķelis Fišers rada spožo "suņa pieminekli" (skatāms 2. Vispārējās latviešu mākslas izstādes ekspozīcijā "Uzmanīgi – plīstošs" Valsts Mākslas muzejā) : izmanto orgānu transplantācijas eksperimentu "dzīvo" pierādījumu – Latvijas Medicīnas muzeja izbāzeni divgalvaino suni. Barbara veido objektus pie sienas, gleznu vietā piedāvājot samta un zīda tapsējumus. Izolde rāda "17 lieciniekus" – video, kurā cilvēki stāsta savus sapņus. No Ginta Bērziņa šķiet svarīgi parādīt viņa fotoprojektu "Priekšpilsēta" – var samanīt Andreja Granta skolu. Es pietiekami daudz strīdos ar izstādes organizētājiem, bet, kad pasākums atklāts, vakara gaitā saņemu zīmīti (jo ir skaļa mūzika, neko nevar dzirdēt): "Inga , kad vien esi Kopenhāgenā, vari paļauties uz mums." Atgriezusies Rīgā, rakstu optimistisku rakstu "Dienā", mēģinu iezīmēt arī 90. gadu jauno mākslinieku atšķirību no iepriekšējās paaudzes, galvenokārt atšķirīgo sociālo pasūtījumu, bet diskusija ap notikumu neveidojas, maz ko kāds zina par to. Nevar pārmest arī Rīgas Domes Kultūras pārvaldei, pasākuma oficiālajai organizētājai un naudas devējai Rīgā, – neviens īsti nezina, kādā kontekstā pasākums jākomentē – mākslas vai politikas, vai kultūrpolitikas. Un kāda mums ar to visu saistība? ArtGENDA'98 Pēc ArtGENDA'96 apmeklējuma Rīgas mērs Māris Purgailis paziņo, ka tādā pasākumā Rīga vairs nepiedalīšoties. Un nav par ko īpaši brīnīties,– mēru uzņemšanu ArtGENDA'96 noslēgumā pasākuma organizatori nebija sarīkojuši diez cik pienācīgā līmenī un mūsu pilsētas galva savos uzskatos nebija viens. 1997. gada vasara pagāja neziņā – piedalīsies vai ne jaunie talanti no Rīgas nākamajā biennālē, ko rīko Stokholma. Tomēr augustā uzzinu, ka šoreiz biennāli ArtGENDA'98 atbalstīs gan Rīgas Domes Kultūras pārvalde, gan Kultūras ministrija. Kopā ar Tomu Vītiņu, ko uzaicinu par mūzikas programmu ekspertu, izdomājam plānu: pasākums ir ES inspirēts, kāpēc tad neizvirzīt to par šīs ArtGENDA'98 tēmu Rīgā? Tā rodas tēma "Kas ir ES? Kas ir ES projekts?". Gundegai Cēberei, pasākuma koordinatorei Rīgā, nav nekas iebilstams. Tālāk viss notiek ļoti strauji. Pieteikumu nav daudz. Šķiet, mākslinieki Rīgā nav pieraduši runāties par "praktiskām" lietām, akumulēt pārskatāmo ikdienu un tad ģenerēt idejas mākslā. Joprojām vismīļāk runā par mākslu kā tādu – tīro mākslu un kāda tai jēga. Jā, kāda tai jēga? Vai tad jautājums par ES un ES projektu arī nerisina to pašu, tikai izmantojot konkrētus pieturas punktus. Biennāle ArtGENDA galu galā ir sākusies kā politisks pasūtījums. Kāpēc neproblematizēt to? Jo katrs mākslinieks, kas tajā piedalās, akceptē šo politisko pasūtījumu. Tātad tēma bija vietā. Tikai laikam to tā neuztvēra Rīgā. 1998. gada 14. aprīlis Rīgā Kongresu namā notiek ArtGENDA'98 Rīgas kolekcijas prezentācija. Neticami daudz apmeklētāju. Daudzi apgalvo, ka nav zinājuši, ka var piedalīties. Nu jā, projekts prasīja zināmu patstāvību, nebija neviena speciāla bikstītāja, kas dzīšus dzītu uz iknedēļas sarunām ar Aleksandru Kiršteinu par ES. Lai gan Mākslas akadēmijā bija izlikts pietiekami daudz paziņojumu. 1998. gada 1. maijs Stokholmā Pasākuma atklāšanas nakts pagājusi. Šogad no katras pilsētas ir 20 dalībnieku, bet cilvēku tik un tā ļoti daudz. No Rīgas vakara atklāšanā spēlē grupa "Time After Time", visiem ļoti patīk, un arī talantīgais mākslinieks, kas pazīstams ar vārdu GOSH, saņem ovācijas par savu gabalu kopā ar šo burvīgo sešnieku, vēlāk "Sloka Sound Sistem" arī patīk. Izstādē redzams Arvīda Alkšņa "Welcome", Ilzes Breidakas "Draugi", Izoldes Cēsnieces "Upe, Straume un Krasts", Ginta Gabrāna "Sveroīdu draudze" (visiem interneta projekti), Sandra Mūriņa "Subkultūru arhīvi", Toma Vītiņa "Termināls", Siljas Pogules "Naudas terapija", Kristīnes Keires "Kivi audzināšanas noteikumi Latvijā", Aivas Šteinas "Eiroparlamenta plenārsēde", Bruno Rozes "ES tetovējumu kolekcija". Piedalās arī Jānis Garančs. Pirmā sajūta – viss pasākums tomēr nav pietiekami svarīgs, lai to, kā nākas, vērtētu mākslas kontekstā. Bet varbūt vainīgs pats mākslas konteksts, kas spēj akceptēt tikai savus "tīros" un "lielos" notikumus? Vai politizētā ArtGENDA spēj ko mainīt tajā kārtībā, kādā notiek māksla? Kas tad bija šajā izstādē un pasākumā? Atgriežos pie šī jautājuma jau kuro reizi, bet tas šķiet kaut kā nepareizi uzdots. Pasākumā nav to parādes elementu, kādi raksturīgi saietiem, kas pretendē uz zvaigžņu demonstrēšanu. Tas pirmkārt iezīmē tā "stilīgo" pusi. Viss bija! Virtuozas (asociāciju ziņā) – tātad labas – instalācijas no Hamburgas, Stokholmas un Viļņas. Mākslinieki no Tallinas nu jau kādu laiku piedāvā atraktīvus looser tēmas risinājumus – tādi (vismaz divi) bija arī šajā izstādē. Somu jaunās mākslinieces projekts par tēmu "ko lai izdara ar savu miesu – tā ir tik neperfekta" līdzinājās pagājušā gada dalībnieces projektam gan tehniskajā risinājumā (fotogrāfijas), gan tematiski ("mājas porno"). Varbūt māksla no Helsinkiem visuzskatāmāk demonstrē somu jaunās paaudzes mākslinieku "pasaules iedzīvotāja identitātes"pētījumus, nevis atspoguļo kādas teritoriāli "slodzītas"personas problēmas. Māksla no Gdaņskas, šķiet, arī šajā biennālē visneinteresantākā, cenšas risināt nekonkrētās "augstās mākslas"problēmas, varbūt vienkārši netalantīgi autori. Sanktpēterburga spoži pārstāv savu neoakadēmisko tradīciju ar interesantu glezniecību. Katru dienu ir atvērta "Lava" – informācijas laikmeta zīme, kāda nebija iepriekšējā ArtGENDA. Diskusiju, projektu prezentāciju vietas (vada hamburgieši) nosaukums laikam gandrīz visās valodās nozīmē vienu un to pašu – vulkāna izvirduma lavu. "E-LAB" no Rīgas programma, ko pārstāv Rasa Šmite, Raitis Šmits, Jānis Garančs un Pēteris Ķimelis, ir viens no pasākumiem, kas izvēršas par "idejām piesātinātu laiku"šajā visumā nekomunikablajā (pretēji visiem apgalvojumiem) un "iesaiņotajā" pasākumā. Man nāk prātā kāda formula, kāpēc viss ir tā: tāpēc, ka pasākums tiek rīkots nevis kā "mākslas laiks", bet parastais. Daudzās zīmīgās lietas mākslā ir servētas it kā demokrātiski, reāli, it kā pieejami. Jautājums – vai māksla šādi funkcionē? Pasūtītāja vēlme redzēt vienuviet retrospektīvos apliecinājumus tam, ka eksistē kāda vēlama identitāte – ES identitāte, padara šo pasākumu tipoloģiski tuvu, piemēram, izstādei "Rudens", kur mākslai jākonkurē ar realitāti (t.i., ar citiem piesātinātiem darbiem), faktiski neesot sagatavotai uz šādu cīņu. | |
| Atgriezties | |
