VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| SIEVIEŠU KONTINENTĀ NEVAR ZAUDĒT Dita Rietuma, "Diena", īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Formālais iemesls, kāpēc šīs raksts būs tieši par austrāliešu kino, ir tā klātbūtne šīgada kinoforumā "Arsenāls". Tikpat labi raksts varētu būt par irāņiem vai kanādiešiem – te, Rīgā, sēžot, šķietami gana eksotiskiem kinematogrāfiem, par kuriem profesionāļi priekšstatu var lipināt vien no Eiropas kinofestivālos redzētā, bet "vienkāršajam skatītājam" nav pat šīs iespējas. Pieļauju, ka šādi iespaidu lupatu deķi draud ar spriedumu paviršību. Jo kāpēc gan mums – tādiem sociālisma un (post-) dresētajiem – nepasludināt, ka, piemēram, kanādiešu kino ir izteikta egocentriķu padarīšana, – pedantiskā un pārnopietnā knibināšanās seksuālo dziņu dārziņā var būt skaidrojama arī ar totālu problēmu trūkumu (proti – nam bi vaši probļemi). Irāņu? Šķiet, atsauc vāras atmiņas par jaunībā redzētajiem padsavienības austrumrepubliku kinematogrāfistu darinājumiem... Ak Eiropas festivālos tas skaitās prestiži? Zināt – jau no "Kurpes" redzams, ka gaume tur tāda dīvaina... Austrālija? Protams, koala lācīšu, latviešu un, ak jā, "Krokodila Dandija" un TV seriāla "Kaimiņi" zeme. Vēl Toma Krūza kundzes Nikolas Kidmenas un Mela Gibsona dzimtene. Tas nu būtu perfektais banalitāšu komplekts. Soli tuvāk jēgai – Džeinas Kempiones "Klavieres" un Beza Lurmena "Romeo un Džuljeta" – divas filmas, kas veido austrāliešu kino publisko 90. gadu tēlu, pateicoties filmu pasaules slavai un komercpanākumu vērienam, kas pamatā bija ieprogrammēts jau filmu projektu stadijā. Abas šīs filmas ir finansētas par ārzemju (franču un amerikāņu) līdzekļiem, abās tajās spēlē amerikāņu aktieri (Holija Hantere, Hārvijs Keitels – "Klavierēs", Leonardo di Kaprio, Klēra Deinsa – "Romeo un Džuljetā"). Starp citu, abas tās laikam taču ir arī vienīgās austrāliešu (režisoru) filmas, kas bijušas Rīgas kinoteātros pēdējo gadu laikā. Pirmā – sievietes smalki un pamatīgi būvēta melodrāma, otrā – subkultūras kičīgajā vitalitātē sakņotais Šekspīra rea-nimējums 90.gadu publikai. Šis šķietami nejaušais duets ļauj austrāliešu kinorežisoru tēlu visai brutāli vienkāršot līdz "sieviešu un estētu" savienībai, un kāda taisnības drupata tur būs. Taču tas arī uzrāda principiālas pārmaiņas austrāliešu kino taktikā atšķirībā no 70. un 80.gadiem, kad vairāk vai mazāk šī kontinenta filmas (ar retiem izņēmumiem) bija lokāla parādība. Savukārt 90.gadi austrāliešu kino nāk ar strauju internacionalizāciju – spēli, apzinoties komerciālu panākumu skarbos noteikumus un sadarbojoties ar ārvalstu investoriem, perfektu stratēģiju arī lokālo austrāliešu projektu "bīdīšanai" pasaulē, izmantojot ietekmīgos pasaules kinofestivālus un gudri rīkojoties ar valsts kino attīstībai piešķirto finansējumu. (1997.–1998.gadā Austrālijas valsts finansējums kino bijis 29,7 miljoni dolāru plus vēl ienākumi no agrāk finansēto filmu pārdošanas. Ne pārāk daudz uz amerikāņu filmu budžetu fona, bet pietiekami jaunu cilvēku un spožu ideju atbalstīšanai. Turklāt valsts nauda nebūt nav vienīgā, kas baro Austrālijas kino kultūru.) Protams, aiz austrāliešu kino skaļākajiem vārdiem – Džeinas Kempiones (kuras sakarībā tomēr tiek uzsvērta viņas jaunzēlandiskā izcelsme) un Beza Lurmena – ir mazāk populāri režisori, mazāk populāras filmas, kuru dzīve – vismaz Eiropā – noris festivālu ietvaros. Tajā lauciņā mēģina rakt "Arsenāls". Radīt priekšstatu par vesela kontinenta kino kultūru nav nedz "Arsenāla" spēkos, nedz arī mērķos, tādēļ septiņas filmas, ko apsolīts rādīt festivālā, būs vien pieturas punkts klejojumam pa tās zemes filmu pasauli, kurā pati nekad neesmu bijusi. Pasaules iekarotāji Austrāliešu filmas savās attiecībās ar festivāliem nav nekāds īpašs izņēmums – tieši Kannu, Berlīnes un arī citi jau mazāk ietekmīgi Eiropas festivāli lielā mērā veido austrāliešu kino eksportam pavērto seju. Arī tās pašas Džeinas Kempiones starptautiskā slava un aiztikšana pat līdz amerikāņu "Oskaram" sākās Kannu kinofestivālā. 1993.gada tur rādītās "Klavieres" jau konkursa skates laikā izraisīja nepārprotamas filmas uzvarētājas efektu, ko ar nostalģiju mēdz atcerēties ik reizes, kad žūrijai kārtējo reizi "jāizbur" reāli neesošais līderis. Paši austrālieši Kempioni ir nosaukuši par sava kino 90.gadu simbolu. Arī tādēļ, ka viņas izlaušanās starptautiskā apritē ar savu pirmo pilnmetrāžas filmu gan ir vissensacionālākais, taču tikai viens no vairākiem gados vēl jauno Austrālijas režisoru kontinenta robežpārkāpšanas piemēriem. Estēti un transvestīti Apmēram tajā pašā laikā – 1992.–1993.gadā – ar savām pirmajām un otrajām filmām par starptautiski pazīstamām figūrām kļūst daudzi citi austrāliešu režisori – skaļa slava sagaida Bezu Lurmenu, kurš debitē ar muzikālo filmu "Tikai deju zāle" ("Strictly Ballroom"), un Stīvenu Eliotu, gan ne pēc viņa debijas – komēdijas "Viltnieki" ("Frauds"), kuras precīzākais mērķējums bijai tikai un vienīgi dziedātāja Fila Kolinsa izmantošana aktiera statusā. Lurmena ironiskā, tikai pirmajā acu uzmetienā šķietami banālā muzikālā filma par profesionālo dejotāju attiecībām un ideālā partnera meklējumiem sāk ar Kannu festivāla iekarošanu (tas notiek 1992.gadā) un saņem balvu par labāko debiju, kam seko arī atzīstami komerciālie panākumi pasaulē. Savu "Romeo un Džuljetu" Lurmens jau četrus gadus vēlāk filmē, atsperoties uz "Deju zāles" slavas un jau par amerikāņu naudu, izgaršojot 90.gadu subkultūras smalkumus un pašpārliecināti paziņojot: ja Šekspīrs dzīvotu 90.gados, tad viņa un Lurmena "Romeo un Džuljetas" versijas daudz neatšķirtos. Par knapi trīsdesmitgadīgo Stīvenu Eliotu kā starptautisku parādību sāka runāt tikai pēc viņa otrās filmas – krāšņās transvestītu komēdijas "Priscillas piedzīvojumi: Tuksneša ka-raliene" ("The Adventures of Priscilla: Queen of the Desert"). Trīs transvestītu ceļojums cauri Austrālijai kļuva gluži vai par kulta objektu, kas ļāva Eliotu ierindot spilgtāko un pašironiskāko kičīgi vitālās geju subkultūras adeptu pulkā. Līdzās Lurmena un Eliota efektīgajiem stilistiskajiem meklējumiem pasaulē sevi piesaka arī austrāliešu režisori ar daudz tradicionālāku attieksmi pret kino un dzīvi. 1990.gadā debitē Skots Hiks, kura sešus gadus vēlāk uzņemtā filma "Izredzētais" ("Shine") sagādā "Oskaru" aktierim Džefrijam Rašam. 1995.gadā ar paskarbo komēdiju "Mjūrielas kāzas" (būs "Arsenālā") debitē Pols Dž.Hogans u.c. un jaunatnācēji, kas austrāliešu kritiķiem ļauj konstatēt kino režijas paaudžu maiņu un svaigu asiņu ieplūšanu, – tiešākais rezultāts ir festivālu sakai-rinātā interese un to garantētā popularitāte (arī tirgus) ārpus Austrālijas robežām. Dāmu paradĪze Taču Kempione šajā kompānijā noteikti bija pirmā – pēc "Klavierēm" uzmanība Austrālijas filmām Kannu festivālā ir garantēta vēl joprojām. Lai gan no Mēness viņa 1993. gadā Kannās ne-novēlās – Kempiones kontā jau bija virkne īsfilmu, to skaitā arī festivālu pamanītas, kas ļāva atrast finansējumu režisores pirmajai lielajai filmai arī Eiropā (Francijā). Ar savu ieguldījumu Kempiones "kā Austrālijas 90.gadu kino simbola" tapšanā var lepoties arī oficiāla institūcija ar nosaukumu "Australian Film Commission", kuras ziņā ir valsts budžeta līdzekļu sadale nacionālā kino attīstībai. (Par to, kas tad ir austrāliešu nacionālais kino, viņi paši diskutē visai kaismīgi.) Tās politika – intensīvi atbalstīt īsfilmu projektus, arī debijas – ar visspožākajiem lauriem, protams, vainagojusies tieši Kempiones sakarībā. Arguments – talantīgas īsfilmas nogludina ceļu liela projekta finansējuma un starptautisku investīciju meklējumos. Nez kāpēc austrālieši atšķirībā no latviešiem perfekti saprot, ka viena pavērtās durvis (teiksim, caur Kannām pasaulē) ļauj vieglāk "izsprukt" pasaulē arī sekotājiem. Lai gan austrāliešu kino un Kannu kinofestivāla sakarībā šī formula ieguvusi pat komiskus vaibstus. Ja režisore ir jauna dāma, tad gandrīz droši var apgalvot, ka viņa šeit ieradusies no Austrālijas. Pirms trim gadiem daudz komplimentu uzklausīja 23 gadus jauna būtne – filmas "Mīla un citas katastrofas" režisore. Protams, tā bija autobiogrāfisku motīvu pilna, protams, nelabvēļi varēja teikt, ka vienu filmu savā dzīvē var uzņemt jebkurš, taču jauniņo meitenīšu bariņš, kas bija strādājušas pie "Mīlas un kata-strofām", tikai piesvieda ogles mītam par Austrāliju kā debitantu un sieviešu paradīzi. Protams, šo jauno būtņu visai profesionālo un pat pilnmetrāžas izpausmi bija finansējusi "Australian Film Commission". Gadu vēlāk – 1997.gadā – kādas citas, nedaudz vecākas austrāliešu dāmas izpausmi "Aka"("The Well") jau vairs neapsvei-ca kā jauneklīgu fenomenu – arī tādēļ, ka filma bija konkursā, un tur nu nelīdz nedz dzimums, nedz jaunība, nedz Austrālija. Samanta Langa (tā sauca šo būtni) debitēja ar festivāliem šķietami pefektu produktu – vientulība, neirozes, neatbildētas lezbiskās mīlas zemteksti un vēl asiņu smārds drāmā par divu sieviešu attiecībām. Šķiet, šis ideālais komplekts un iepriekšparedzamība noteica filmas izgāšanos Kannās, taču netraucēja tai izmest loku pa pieticīgākiem festivāliem. Gandrīz droši var apgalvot, ka austrāliešu kino ir vissievišķīgais kinematogrāfs, ja par tā kritēriju uzskata sieviešu režisoru skaitu. Un šī fakta izpausmes nebūt nav tikai feminisko vai varbūt lezbisko motīvu izgaršošana. 90.gadu austrāliešu kino piedāvā arī visai vitālas filmas par sievietēm bez vīriešiem, kas ļauj, piemēram, pēc vīrieša režisēto ironisko "Mjūrielas kāzu" parādīšanās presei apgalvot, ka filma ir notikums kaut vai tādēļ, ka tās varoņi ir heteroseksuāli un filmas varones grib mīlēt vīriešus. Un tiek piebilsts, ka "šajā valstī notiek arī labas lietas". "Mjūrielas kāzu" varone – resna, kompleksaina, naiva meiča, kuras sapnis ir par katru cenu apprecēties (centieni gan robežojas ar fetišista cienīgu čaukstīgu brūtes kleitu iekāri), kalpo režisoram P.Dž.Hoganam kā sekla peldējuma un zema lidojuma ironijas objekts. Līdz brīdim, kad Mjūriela apjēdz sava mērķa (kāzu) apšaubāmību un paliek kopt ar vēzi slimu draudzeni. Tā ka, par spīti centieniem samierināt viņas un viņus, tomēr – īsti austrāliskā stilā – uzvar sieviešu draudzība. Dīvainie un izredzētie Tikpat plaša tēma kā sievietes austrāliešu kino noteikti ir arī cita tēma – dīvaiņi. Trijās no septiņām "Arsenāla" programmas filmām varoņi ir dīvaini, slimības skarti un – likumsakarīgi – izredzēti. Vai vēlme zaudētos ideālus meklēt normālo, veselo kritērijiem neatbilstošo vidū būtu uzskatāma par pārsātinātas sabiedrības vienīgo izeju reanimēt savas emocijas un apslinkušos jutekļus? Starp citu, ar "Šķeļot viļņus" par režijas spīdekli kļuvušais dānis Larss fon Trīrs šo tendenci ir novedis līdz galējībai savā šīgada Kannu konkursā rādītajā filmā "Idioti", kurā grupa jaunu cilvēku nolemj dzīvot komūnā un izlikties par garīgi slimiem, tādējādi protestējot pret visiem un visu. Austrāliešu kino atšķirībā no Trīra ar galējībām neaizraujas, taču citādo, ne šai pasaulei piederīgo varoņu potenciālu izmanto visai aizrautīgi. Cilvēcīgākā un nepretenciozākā no šīs "sērijas" filmām ir režisora Maikla Raimera "Eņģeļa bērniņš" ("The Angel Baby",1996) – visai sadzīviski uzfilmēts mīlasstāsts starp diviem psihiatriskās klīnikas bijušajiem pacientiem. Viņš – datorspeciālists, viņa – vienkārši sīka blondīne, kura ir pārliecināta, ka ar TV spēles – tāda austrāliešu "Poļe čuģes" – palīdzību augstākā vara sūta viņiem abiem kodētas zīmes. Protams, viņu abu mīlestību, gluži tāpat kā viņu nākamo bērnu, "īstā", "normālā" pasaule ar urravām vis neuzņem, kaut vai apzinoties iedzimtības risku. Protams, tās vienaldzība ir netīši vainojama faktā, ka viņi ar savu mīlestību ir vieni pret visiem. Taču filma nenolaižas līdz atklātām histērijām, mediciniskām detaļām vai tiešiem pārmetumiem par ignoranci, drīzāk gan tas ir dramatisks mīlasstāsts ar iepriekšējas nolemtības piegaršu un labiem aktierdarbiem. Arī Rolfa de Hīra filma "Sliktais puisis Babijs" ir par citādo – jaunu vīrieti, ko viņa māte – izblīdusi veča – turējusi ieslodzītu istabā gadiem ilgi un izmantojusi seksuālo iegribu apmierināšanai, iedzenot Babija galviņā pārliecību, ka ārpus viņu patversmes ir tikai bojā gājušās pasaules driskas. Šīs filmas iekļaušanu "Arsenāla" programmā, neraugoties uz paseno (1993) uzņemšanas gadu, var izskaidrot tikai un vienīgi ar "Sliktā puiša Babija" īpašo, sīkākos festivālos sastrādāto, man grūti izprotamo slavu. Citādais Babijs nebūt nav kuslais, klusais pasaules nepieņemtais. Izkļuvis brīvībā, ietinot māmiņu un tētiņu – mācītāju polietilēna plēvē uz visiem laikiem, Babijs tomēr spēj kaut kā pielāgoties videi (kura nebūt viņa nealkst), būdams vismaz tikpat agresīvs. Arī sirdsšķīstajam slepkavam ir kāds rets talants – atdarināt, imitēt žestus, intonācijas, tekstus, tos neapjēdzot. Galu galā, padziedājis pat rokgrupā, Babijs satiek savu sievieti – invalīdu kopēju Reičelu. Filma, kas sākusies kā apokaliptiska līdzība, piesviežot incesta ainiņas, turpinājusies kā žultaina ironija (pat par tik daudz sistu objektu kā rokkultūra!), izkūst finālā kā lipīga melodrāma – Babijam un Reičelai piedzimst bērniņš. Happy end. (Arī trīs gadus vēlāk tapušais "Eņģeļa bērniņš" finālā piedāvā dzemdību epizodi...) Šoka efekts? Ķecerīgā vēlme "citādos"attēlot ne tikai kā izredzētus Dieva jērus? Nezinu, bet tieši "Sliktais puisis Babijs" padarīja nīderlandiešu izcelsmes austrālieti Rolfu de Hīru līdzās austrāliešu sievietēm un estētiem (Lurmens, Eliots) par vienu no starptautiski pazīstamākajiem kontinenta režisoriem. Lai gan Hīrs debitējis 80., nevis 90.gadu sākumā un pieder jau nedaudz citai – vecākai paaudzei, visas trīs viņa pēdējās filmas ir bijušas Eiropas festivālu uzmanības lokā. Divas pēdējās – "Klusā istaba" ("The Quiet Room", 1996) un filma ar neveikli tulkojamu nosaukumu "Dancini mani manas dziesmas skaņās" ("Dance Me To My Song", 1997) – bija iekļautas 1997. un 1998.gada Kannu kinofestivālu konkursa programmā. "Klusā istaba" (būs skatāma "Arsenālā") – smalka, gudra filma par septiņus gadus vecu meitenīti, kas, atriebjoties vecākiem par abu nesaskaņām, ir atteikusies runāt, taču jebkuru norisi komentē ar mums dzirdamo iekšējo monologu. Filma veidota no bērna skatpunkta, asprātīgi apspēlējot tā loģisko egoismu – es esmu pasaules centrs – un lakoniskiem līdzekļiem (tikai trīs aktieri) radot, šķiet, režisora karjerā vienkāršāko un pārliecinošāko filmu. Tomēr pēc rāmās "Istabas" tapusī "Dziesma" uzstājīgi atgādina par de Hīra tieksmi pēc izaicinājuma par katru cenu. Galveno lomu filmā par mīlas trīsstūri – seksuāli frustrētu invalīdi, viņas brutālo kopēju un abu ilgu vīrieti – tēlo Hītera Rouza, invalīde kopš dzimšanas, kura ir arī filmas scenārija līdzautore un pavīdēja jau "Sliktajā zēnā Babijā" (Reičelas pieskatāmās lomā). Ar šo "izgājienu" Hīrs nenoliedzami ir sagādājis sev ekstremālākā robežpārkāpēja slavu, labi apzinoties, ka šo filmu būs grūti, pat neiespējami pārdot, bet tomēr ap-zināti piedāvājot fizioloģisku šoku. Savukārt režisora Skota Hiksa filmā "Izredzētais" ("Shine") par "citādo" – pianistu Deividu Helfgotu, kas pirms diviem gadiem sagādāja "Oskaru" austrāliešu aktierim Džefrijam Rašam, atrodams ideālais balanss starp Helfgota "citāduma" rašanās apstākļiem (tēva muzikālā dresūra, kuras rezultāts ir smaga, ilgstoša slimība), nepretenciozi izstāstītu dramatisku (dzīves)stāstu un saprātīgu komerciālismu. Pat neuzskatot "Oskaru" par absolūto kritēriju, tomēr šķiet, ka Džefrija Raša rokās nonākusī statuete ir uztverama arī kā Amerikas kinoakadēmijas atzinība austrā-liešu kino iecienītajai izredzēto un dīvaino tēmai. Pie tā tad arī paliksim. Vēl tikai kāda jau pabalējusi ainiņa iz Berlīnes un mans toreizējais jautājums Bezam Lurmenam, kāpēc, viņaprāt, tieši austrāliešu režisori 90.gados piedāvā attieksmes svaigumu un uzņem apskaužami talantīgas filmas. "Mēs neesam saistīti, neesam iekšā lielās konkurences katlā (Holivudā), mums nav ko zaudēt, tāpēc mēs varam tikai iegūt." Lūk, tā. | |
| Atgriezties | |
