VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MANIFESTA 2 Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. MANIFESTA. PERSONĪGI PIERAKSTI ATPŪTAS KRĒSLĀ "Vienpadsmit reizes ir pietiekami, lai glābtu šo tievo līniju. Daļas no dzīves. Vīziju fragmentus. Gatavu situāciju gabalus. Dzirdētus vai noklausītus vārdus. Iedomu ekstraktus." Ar šo īso citātu no īru mākslinieces Orlas Berijas (Orla Barry) pie-rakstiem vēlētos sākt savu iespaidu izklāstu par Luksemburgā mūsdienu mākslas biennālē MANIFESTA 2 redzēto. Ļoti intīmi, personīgi mākslinieces sacerējumi – svarīga daļa no viņas instalācijas izstādē, šķiet, var noderēt arī par visas izstādes moto. Tas, ka drīzāk iespējams subjektīvs, nevis objektīvs izstādes vērtējums, nebūt nav pretrunā ar izstādes kopējo koncepciju. Internacionālā kuratoru grupa – Marija Linda (Maria Lind) no Stokholmas, Barbara Vanderlindena (Barbara Vanderlinden) no Briseles un Roberts Fleks (Robert Fleck) no Parīzes gan izstādes katalogā, gan sarunās uzsvēra šīs izstādes principiālās atšķirības no citām grandiozām mākslas kopskatēm. Atpūtas zona ir svarīga, būtiska mūsdienu izstāžu sastāvdaļa. Šodien cilvēkam bieži nav laika visu kārtīgi aplūkot. Viss notiek vienā skriešanā un steigā. Nav laika redzētajā iedziļināties. Nav laika pārdomāt, nav laika vienkārši atvilkt elpu... Atpūtas stūrītis – Berta Teisa izstādē tas ir patstāvīgs objekts. Pirmkārt un galvenokārt MANIFESTA ir veidota kā spilgtu, neordināru PERSONĪBU parāde un pārstāvniecība. Personības – un tām ir izvēles brīvība dzīvesvietas ziņā –, konkrēti cilvēki vispirms raksturo SAVAS attiecības ar savu laiku, vietu, telpu konkrētajā pilsētā, nevis nodarbojas ar kādas valsts reprezentāciju. Tieši šis ir būtiskākais arguments iebildumiem, ka, lai arī desmit mēnešus kuratori apbraukājuši visu Eiropu krustām šķērsām un apmeklējuši arī Maskavu, Kijevu, Sanktpēterburgu, Varšavu un Lodzu, tomēr 47 izstādes dalībnieku vidū nav neviena Krievijas, Polijas, Ukrainas pārstāvja. Tādējādi izstāde noteikti saglabā arī zināmu subjektīvismu pret tām "daļām no dzīves, vīziju fragmentiem, gatavo situāciju gabaliem", kas, iespējams, tomēr būtu atrodami šajā Eiropas reģionā arī jaunajos vēstures un ģeopolitikas apstākļos. Nevarētu teikt, ka kuratori speciāli bija "devušies pasaules pilsoņu medībās", taču šim aspektam dažkārt bija sava, varbūt arī konceptuāla nozīme. Vismaz trešā daļa mākslinieku, kuru darbi pārstāvēti izstādē, ir dzimuši vienā valstī, bet dzīvo un strādā citur. Zīmīgi, ka Eiropa jau tradicionāli rēķinās ar amerikāņu klātbūtni. Piemēram, kaut vai pavirši iepazīstoties ar šīgada mūsdienu mākslas izstāžu katalogiem dažādās valstīs, nākas sastapties ar amerikāņu mākslinieka Feliksa Gonsalesa-Torresa (Felix Gonzalez-Torres) vārdu. Viņa ārēji vienkāršo darbu ārkārtējais jūtīgums un poētisma intensitāte izvirzījusi viņu par vienu no svarīgākajām figūrām 90. gadu mākslā vispār. Tādējādi kļūst saprotama šī Kubā dzimušā, Ņujorkā strādājušā un 1996. gadā Maiami mirušā mākslinieka darbu iekļaušana MANIFESTAS eskpozīcijā. Turklāt Feliksa Gonsalesa-Torresa divi darbi nupat bija aplūkojami arī Sotheby's mūsdienu mākslas izsolē Londonā, un trīs viņa instalācijas iekļautas starptautiskajā mūsdienu mākslas izstādē Artranspennine 98 un atradās Teita galerijā Liverpūlē. Felikss Gonsaless-Torress bija viens no māksliniekiem, kas visradikālāk īstenoja nodomu maksimāli saplūdināt savu darbu ar apkārtējo telpu jeb – kā pats izteicās – "atrasties starpnekurienē". Skatītājam ir jāpaliek ilūzijā, ka nekas nav mainījies vidē, telpā, vietā. Elektrisko spuldzīšu virtene "Amerika" Luksemburgā, Filipa II ielā bez papildu informācijas un norādes neizraisa nekādas aizdomas, ka tas ir kāda mūsdienu mākslinieka mākslas darbs. Uzmanīgāks vērotājs varbūt gan pamanītu, ka daļa auklas nav ideāli nostiepta un neatrodas vienādā attālumā no iepriekšējās. Skatītājs vai nejaušs garāmgājējs ir aicināts radīt pats savu versiju, kāpēc Amerika šoreiz izskatās tāda, – tieši tāpat, kā ir iespējami dažādi darba eksponēšanas varianti telpā vai ielas vidē. Felikss Gonsaless-Torress spilgti individuālu versiju radījis ne tikai par Ameriku, bet arī par sevi ar teksta – autobiogrāfijas palīdzību. Atkal zīmīgi, ka tās saturs – gadskaitļi, vietu nosaukumi izkārtoti nevis tradicionālā pieraksta formā, bet gan rindā, blīvā virknējumā cits aiz cita, kas lasījās kā ornamentāla josla. Teksta rakstīšanai, ko tagad pēc mākslinieka nāves veica citi cilvēki Luksemburgas mākslas muzeja vestibilā, varbūt ir pat sava rituāla nozīme. Rituālu iesāka māksli-nieks, pirmoreiz šādā veidā fiksējot savu dzīvesstāstu Amerikā, bet katrs nākošais darba īstenotājs to lasot un rakstot turpina, tādējādi ņemot līdzdalību radošajā procesā. Līdzīgi savu tekstu fragmentus Luksemburgā franču valodā dažādās pilsētas ielās bija "izkaisījis" vācu mākslinieks Tilo Šulcs (Tilo Schulz). "Pilsēta kā teksts – teksts kā pilsēta". Oranžie burti ir izlīmēti uz skatlogiem, stikla durvīm, pieturas nojumēm. Lai izlasītu visu tekstu, jāiet pēc kartes no vienas vietas uz citu. Viss kārtojas, uzslāņojas pamīšus – teksts, saturs, tad tā novietojums konkrētajā vietā. Apkārtējā vide zināmā mērā kļuva par teksta ilustrāciju vai arī pretēji – "iedomu fragmentu". Mākslinieks it kā saceļas pret aklu uzticēšanos vārdam un aicina lietot tekstu pilsētā arī citādāk. Jā, šai ziņā Luksemburga izstādes rīkošanai bija ideāla izvēle. Mūsu apziņā tā ir pilsēta kā tīra, balta lapa. Protams, tai ir bagāta vēsture, taču tā nav nedz Parīze, Roma, Londona vai Venēcija, kurās, pat ja ne reizi tajās neesi bijis, ir pazīstamas tik daudzas ielas, nami, cilvēki un notikumi. Luksemburgā jūtami savi mērogi un proporcijas, attiecības un attieksme. Pilsēta šķiet maksimāli pielāgojusies pastāvēšanai šo daudz pazīstamāko kaimiņu ielenkumā. Starpība ir pamanāma tikai tad, kad jau esi izbraucis no Luksemburgas... Tādējādi Luksemburgā patiesi izdodas saglabāt šo "tievo līniju", kas vieno mākslinieku, vidi un skatītāju, nereti arī negatīvi vai provokatīvi. Luksemburgas mākslinieks Antuāns Prums (Antoine Prum) radījis instalāciju vairākās pilsētas vietās, kas saucas "Brīnumu tiesa" (La Cour des Miracles). Petrusse ielejas tunelī ir izveidota skaņas instalācija – vīrietis uzbrūk sievietei. Tuneļa vidū gaisma pazūd pavisam un skatītājam tiek dota iespēja iejusties upura vai uzbrucēja lomā. Turklāt Vouban villā bija izvietoti šī inscenētā, bet tomēr maksimāli ticamā nozieguma izmeklēšanas rezultāti – paziņojumi presē par policijas rīcību, liecinieku aptaujas, fotogrāfijas no nozieguma vietas, iespējamie lietiskie pierādījumi. Mākslinieku interesēja sabiedrības attieksme pret vardarbību, noziegumu, konkrētu cilvēku reakcija un vēlme palīdzēt izmeklēšanas gaitai. Tas ir mākslas darbs, kas pieprasa maksimālu katra sabiedrības locekļa līdzdalību notiekošajā. Jā, šoreiz noziegums tika speciāli inscenēts, bet, ja patiesi kaut kas tāds šajā visumā ļoti drošajā pilsētā būtu noticis, vai sabiedrība kopumā un katrs atsevišķi neignorētu notikušo? Mūsdienu mākslinieks bieži gaida no skatītāja iejūtīgu attieksmi, sapratni, atbalstu, ieinteresētību, nereti aktīvu līdzdalību, pat vēl vairāk – maksimālu piepūli, vēlmi reagēt uz notiekošo. Personība uzrunā personību – nereti atklāti sāpīgā veidā, kas izsit no ierastā izstādes apskates ritma un noskaņojuma Tieši tā savu darbu veidojusi horvātu māksliniece Sanja Ivekoviča (Sanja Ivekovic). Projekts "Sieviešu māja" ir vairāku mēnešu sadarbības rezultāts starp mākslinieci un sieviešu patversmēm Horvātijā un Luksemburgā. Patversmēs atrodas dažāda vecuma sievietes, kuras ģimenē izjutušas vardarbību. Uz Luksemburgas pilsētas vēstures muzeja fasādes Sanja uzrakstīja to sieviešu vārdus, kuras viņai palīdzēja projekta īstenošanā – piekrita pastāstīt savu dzīvesstāstu un atliet sejas masku. Tagad muzeja ekspozīcijā atrodas šo sieviešu ģipša portreti, bet uz postamenta pamatnes ir sniegtas ziņas par sievietes vecumu un informācija, kāpēc tai vajadzēja meklēt ceļu uz patversmi. Divas dažādas valstis, dažādi sieviešu vecumi, bet gandrīz katras sievietes stāsts ir par ilgstoši paciestajiem pazemojumiem, fiziskiem un garīgiem pārnodarījumiem, cietsirdību... Turklāt katrā izstādes norises vietā pie ieejas pārdošanā ir atklātņu komplekts ar sieviešu vārdiem un nometnes adresi. Tie, kas vēlas palīdzēt uzreiz, var to izdarīt, nopērkot atklātņu komplektu. Māksliniece aicina šīm sievietēm arī rakstīt un tādā veidā izteikt atbalstu... "Vienpadsmit reizes ir pietiekami, lai glābtu šo tievo līniju. Daļas no dzīves. Vīziju fragmentus. Gatavu situāciju gabalus. Dzirdētus un noklausītus vārdus, iedomu ekstraktus". Kāpēc šie skopie teikumi un sejas maskas man kļuva tik personīgi saprotami – vai tādēļ, ka man šāds dzīvesstāsts liekas tik intīmi pazīstams... Distance vai "starpnekuriene" ar Sanjas Ivekovičas darbiem nepastāv. Dīvainā kārtā tie nav tikai filozofiski jautājumi par cildeno un zemisko, labo un ļauno, ideālo un reālo, un tieši tekstam ir piešķirtas tiesības ne tik daudz vēsi informēt, cik mudināt uz aktīvu rīcību. "Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena"(2.Kor.6:2) – taču tas jau ir teksts, ko izvēlējusies igauņu māksliniece Inese Josinga (Inessa Josing) veikala A la Bourse skatloga papildinājumam. Tallinā viņa ir veidojusi vairāk nekā 300 skatlogu noformējumus. Luksemburgā to ir trīs. No vienas puses – tie joprojām reklamē un piedāvā pircējiem preces, no otras puses – skatlogus ar manekeniem māksli-niece pārvērš it kā ekscentriskās rotaļās ar smalkas ironijas un spoža kiča elementiem, kuri efektīgi palīdz apspēlēt aktuālus sociālus un politiskus jautājumus mūsdienu sabiedrībā. "Pirkšanas bauda vieno cilvēkus un tautas"... tieši tāpat, kā atpūtas bauda! Vienā no galvenajām MANIFESTA norises vietām Casino Luxembourg Luksemburgā dzimušais, bet Milānā dzīvojošais mākslinieks Berts Teiss (Bert Theis) iekārtoja atpūtas zonu. Plašajā stikla terasē ir noliktas palmas podos, ērti atpūtas krēsli. Tur uzturas papagaiļi – Marsels un Jozefs, kam, iespējams, jau tagad izdodas citēt Dišānu un Boisu. Mākslinieks uzskata, ka atpūtas zona ir svarīga, būtiska mūsdienu izstāžu sastāvdaļa. Šodien cilvēkam bieži nav laika visu kārtīgi aplūkot. Viss notiek vienā skriešanā un steigā. Nav laika redzētajā iedziļināties. Nav laika pārdomāt, nav laika vienkārši atvilkt elpu... Atpūtas stūrītis – Berta Theisa izstādē tas ir patstāvīgs objekts. Mākslinieks ir iecerējis paralēli vēl sarīkot semināru un darbnīcu jauniem māksliniekiem. Turklāt katru nedēļas nogali interesentiem organizē braucienus uz Kārļa Marksa dzimto pilsētu Trīru Vācijā, pusstundas braucienā no Luksemburgas. Šis brauciens – performanss saucas "Dialektiskais lēciens". Skatītājiem tiek dota iespēja iepazīt ne tikai mūsdienu mākslas MANIFESTA, bet arī aplūkot daudzos Marksa un Engelsa pirms 150 gadiem sarakstītā "Komunistiskās partijas manifesta" un "Kapitāla" dažādu gadu izdevumus dažādās pasaules valodās muzeja ekspozīcijā. Autobusā skan dzīva afrikāņu mūzika. Fonā neuzbāzīgi dzirdamas džungļu skaņas mikrofonos, un nez no kurienes autobusa uzvēdī te ananasu, te meloņu smarža... Berts Teiss uzskata, ka Marksa sacerējumus šobrīd var aplūkot pavisam citā vēsturiskā situācijā. Marksam nevar atņemt viņa vietu vēsturē, bet uz notikušo noteikti var palūkoties arī ironiski vai vismaz ar smaidu, jo mākslīgie ideāli gājuši nebūtībā un kreisās idejas zaudējušas jebkādu pievilcību, vismaz Autrumeiropas daļā noteikti. Taču – "vai tas nav fakts, ka filozofija un mūsdienu māksla tikai dažādi interpretē pasauli, kamēr kari, bads, bezdarbs, ekoloģiskās izmaiņas, garlaicība, "ātrās barības" restorāni un mobilie telefoni patiešām var tos mainīt? Vai ir iespējama utopiska nākotnes vīzija bez nostalģijas pēc pagātnes?" jautā Berts Teiss, un divi putni varētu mēģināt atkārtot viņa sacīto. Ak, šīs spēles ar vārdiem! Iedomu ekstrakti pārvēršas tievās līnijās. Daļas no dzīves. Gatavu darbu gabali. Iedomu vīzijas. Dzirdēti vai noklausīti sarunu fragmenti. Tie ir sāpīgi. Intīmi. Tieši. Salkani. Ciniski. Ironiski. Kičīgi. Personīgi. Tie ir vārdi, kuri manī ieguvuši vēl kādu jēgu un saturu kaut vai tādēļ, ka izrakstīju no īru mākslinieces Orlas Berijas sacerējuma ierakstu, ko viņa veikusi kādā manā dzimšanas dienā. MANIFESTA Luksemburgā manī rada vēlmi uzturēties šajā "starpnekurienē" un atpūtas krēslā. Pašreiz un tagad, kad joprojām pieaug katras personības vērtība vienotā, kopējā Eiropā. Izstādē lasīju vispirms spilgtu personību tekstus saistībā un sakarībās gan ar autoru, gan ar savu īslaicīgo vietu šajā pilsētā, jo gadsimtu mijas noskaņas atstātas nākamajai MANIFESTA, kas 2000. gadā pirmo reizi notiks Autrumeiropā – BUDAPEŠTĀ. | |
| Atgriezties | |
