VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| SKANDĀLISTS KUĻIKS Ar Oļegu Kuļiku sarunājas Laima Slava Mūsu saruna notiek pirms Kuļika performance "Kukaračā", otrā dienā pēc viņa retrospektīvās videoprogrammas vakara pārpildītā "Andalūzijas suņa" zālē. Vakara norise uz mani patiesi atstāja lielu iespaidu. Gaidītā brutālā skandālista vietā pie video pults un mikrofona sēdēja drīzāk kautrīgs krievu jauneklis, tipisks briļļains brīvdomātājs – inteliģents, kas klusinātā stāstījumā, patīkami distancēti, ar vieglu ironiju, taktiski reaģējot uz labvēlīgi ieintriģētās auditorijas varbūtējām reakcijām, komentēja videomateriālā redzamo, savus pārdzīvojumus performance laikā, publikas attieksmi, kārtības sargātāju rīcību, savu mērķi un darbības rezultātus. Tēls nepārprotami izveidojās pievilcīgs un, jā, pat romantisks: cilvēks, kas ar savu ķermeni kā instrumentu, to nežēlojot, pakļaujot milzīgai slodzei un fiziskām ciešanām, metas absurdās spēlēs ar pūli dažādu sabiedrību vienaldzības, agresijas un simpātiju laukā. Domājot par ētiskām sakarībām un cilvēciskām vērtībām, kuru nozīmība pat nav jāpierāda, tikai atmiņas par to valdījumu kādreiz (vismaz vecos romānos) jāatmodina. Un sen nejusts sentiments, varu atzīties, mani pārņēma – pēc krievu kultūras varoņu dvēselīgās skaidrības ideālu noskaņām, viņu romantiskās tiekšanās, kas allaž ir neprātīga diezgan, lai kļūtu par pašvērtību un galu galā nestu skaistu varoņa nāvi. Nē, to pēdējo gan mums nevajag. Bet pati šī sajūta, saldais neprātīgas atļaušanās mirklis! Pragmatiskā "jaunās realitātes" ikdiena gandrīz jau ir izravējusi ticību tā vērtībai, un re – atgādinājums! Tāds trakais Kuļiks, ideju vadīts, pliks, ceļgalus un plaukstas nežēlodams, kā suns četrrāpus, nikni rūkdams, rāpaļā, trinot Eiropas pilsētu asfaltu, sakož ievērojamu kritiķi, sola sakost Ameriku, tomēr samulst normālas labvēlības priekšā. Jā, patiesi – romantisks varonis, īsts 19.gs. franču romantiķu programmatisks tēls – pārspīlēts savās izpausmēs, ar tieksmi uz dabiskā (dzīvnieciskā) slavinājumu, kas paradoksāli saistīts ar perverso, tomēr caur un cauri ideālists. | |
| |
|
Jūsu tēls, ko rādījāt vakar, būtiski atšķīrās no tā, kuru reproducē mediji... Mediji – tas viss ir virspusēji. Tāpat kā cilvēka neglīta seja vēl nekā nepasaka par viņa būtību. Kaut kādā ziņā es patiesi esmu tāds pasaules mākslas Kvazimodo. Bet dvēselē esmu ļoti jūtīgs, maigs... Kāpēc tad jūs izvēlējāties tieši agresivitāti par savu izpausmi? Vai kaķēns, kuru nes slīcināt un kurš skrāpējas, ir agresīvs? Cilvēki, kas atnāk uz maniem performance, ir stiprāki par mani simtkārt. Es nevaru viņus pieveikt. Mana agresija ir aizsardzības forma. Jo es esmu bezvārdu dzīvnieks. Tāpat kā govs, kuru velk uz kautuvi un kura vēl pūlas iebadīt, kaut arī rezultāts ir zināms – viņu tik un tā nokaus un apēdīs. Tāpat kā es vienmēr būšu zaudētājs. Nekad es nevinnēšu. Nekad. Un te ir mana gandarījuma, baudas avots. Jo pēc nāves es tikšu saprasts – saprasts tieši kā nevardarbīga būtne. Upuris. (Suščestvo žertvennoje.) Šai nozīmē es esmu tiešs krievu kultūras mantinieks. Man bija diezgan represīva bērnība. No mietpilsoniskā viedokļa man bija veiksmīgs tēvs. Man neļāva spēlēties ar citiem bērniem, biju izolēts no t.s. zemākā slāņa, jo mēs bijām partijas elite. Tiku audzināts diezgan stingrā "dzīves saimnieku" garā. Tas mani ļoti mulsināja un represēja. Es nevarēju nekā tur pretī iesākt, jo biju ļoti vārgs. Tāpēc kā protesta formu nevarēju piedāvāt neko sakarīgāku kā agresiju, kliedzienu, sāpes. Agresija ir mana vājuma turpinājums. Es nevaru normāli, mierīgi runāt par to, ko nemīlu, ko negribu. Tas kļūst par kliedzienu. Tikai tā es varu pastāvēt uz to, ko gribu, ko mīlu. Es pagaidām nespēju atrast mierīgu savu interešu aizstāvniecības formu. Pašlaik par to runāju diezgan mierīgi, jo man liekas, ka es tomēr sāku kļūt pieaudzis, esmu iemācījies runāt savaldīgāk, māku pretīstāvēt apkārtējās pasaules spiedienam – vai nu ar ironiju, vai ar humoru. Jūsu ķermenis ir jūsu instruments. Un tas šķiet apbrīnojami trenēts, spriežot pēc tā, ko jūs atļaujaties ar to darīt. Ķermenis ir vienīgais, kas mani nekad nav nodevis. Un, lai cik dīvaini tas arī būtu, tā atkal ir medaļas otra puse. Jūtoties bezpalīdzīgs, tu sāc aizstāvēties tīri fiziski, jūtot savu morālo vājumu un psiholoģisko neaizsargātību – sāc "pumpēt" muskuļus, trenēties. Man bija suns, kuru es nopirku par savu naudu, ietaupītu no 15–20 kapeikām, ko vecāki man deva katru dienu brokastu sviestmaizēm. Es neko nepirku divus gadus, lai varētu nopirkt suni. Sakrāju 60 rubļus. Tiem laikiem – 60.gadu sākumā – tā bija milzīga nauda. Nopirku sev suni, un vecāki ar to kaut kā samierinājās. Es trenējos kopā ar šo suni, skrēju, lēcu, strādāju vairāk nekā viņš. Dzīvnieks, kas bija spēcīgāks, piemērotāks fiziskai slodzei, piekusa ātrāk par mani. Bet, kad aizgāju uz skolu, es kritu nost no kājām, gulēju pēdējos solos. Tas turpinājās vairākus gadus. Jauneklis es jau biju ļoti norūdīts un spēcīgs. Es nodarbojos ar peldēšanu, handbolu, daudzcīņu, pat ar jāšanu. Bet pret vecāku viedokli biju ļoti neaizsargāts. Viņi bija stingri ortodoksāli ukraiņi ar partijas "klikšķi", ar priekšstatiem par karjeru, par savstarpējām attiecībām sabiedrībā, par jaunākā pakļaušanos vecākam – ar priekšstatiem, kurus es nepieņēmu, bet kurus mani spieda pieņemt. Kā personība biju absolūti nomākts, iznīcināts, tai pašā laikā fiziski biju ļoti trenēts. Un kaut kādā brīdī es to izmantoju – es sacēlos. Sarāvu saites ar radiniekiem un vienkārši aizbraucu no Ukrainas. Vispirms uz Kamčatku. Tad uz Rietumsibīriju. Ceļoju pa Krieviju, līdz beidzot apmetos krievu sādžā. Krovopadas sādžā Seližarova rajonā Kaļiņinas apgabalā. (Tagad tā ir Tveras guberņa – tieši starp Pēterburgu un Maskavu.) Es uzskatu, ka mana normāla, pieauguša cilvēka dzīve sākās tur. Man bija 19 gadu, kad es tur apmetos un sāku dzīvot kā Ļevs Tolstojs. Kā Ļevs Tolstojs vēlēja (pats viņš tā netika dzīvojis ne dienu): pašam art zemi un dzīvot no sava darba augļiem. Tas bija grūts periods, briesmīgi smags, es tam tik ļoti nebiju gatavs – tāds rafinēts pilsētas zēniņš – , ka reizes divdesmit ienīdu Ļevu Tolstoju un visas viņa teorijas, viņa programmas. Tas bija drausmīgi. Tā bija neticami nozīmīga pieredze. Vispirms jau morālai tapšanai, morālai sevis savākšanai. Sociālais cilvēks ir nomākta būtne. Viņa vietā tiek izdarītas ļoti daudzas lietas. Tiek klātas ielas, apgaismoti prospekti, viņam ir pieejamas grāmatas, apģērbs. Pats viņš izpilda tikai kādu nozīmīgu, bet ļoti šauru lomu. Bet te, dzīvojot sādžā, tu visu nodrošini sev pats. Un tev jā-atrod sevī spēks neraudāt, nevaimanāt, bet domāt, palikt cilvēkam. Mazgāt grīdas, ku-rināt krāsni. Izpildīt kaut kādus rituālus. Kaut neviens tevi nevēro, neseko tam, ko tu dari. Tu vari nolaisties, būt pilnīgi mežonīgs, zemisks, ļauties depresijai, dzeršanai – kam tik vēlies. Cik ilgi izturējāt? Četrus gadus. Bet arī šie gadi bija dažādi. Pirmo gadu es dzīvoju gluži viens. Tad pārbraucu uz citu sādžu, kur bija daudz cilvēku. Es badojos, sākās atkal sarežģīts periods. Novājēju. Tad kā tādam dīvainim man lauku vara iedeva darbu un kaut kādu algu. Kļuvu par lauku kluba direktoru. Un – satiku savu nākamo sievu, ar kuru dzīvoju līdz pat šim brīdim. Viņi bija Maskavas zinātnieki, pāris, vīrs un sieva, viņa toreiz vēl bija precējusies ar citu – Maskavas filologu Nikolajevu. Viņi vienkārši atbrauca uz lauku ciematu kā pa-sniedzēji. Viņa pasniedza krievu literatūru, viņš – vācu valodu un literatūru. Tā sākās otrais periods manai dzīvei sādžā. Ieiešana Maskavas intelektuālajā vidē. Tas bija 80.gadu sākumā, vēl Brežņeva laikos, niknas stagnācijas periodā. Es biju kļuvis par gluži citu cilvēku, ne vairs tas puisītis, kurš aizbrauca no Kijevas. Par cilvēku, kas var kaut ko uzcelt, kaut ko izdarīt, pats atbildēt par savu rīcību. Un pats būvēt savu dzīvi. Vecāki jau samie-rinājās ar to, ka esmu aizbraucis, izkritis no vērīgā partijiskā skatiena. Ka es esmu tāds atkritējs, tomēr žēlojams, mīlams. Galu galā – ir taču radniecīgas saites, un mums atkal nodibinājās labas attiecības. Bija pārrāvums, tāds klusēšanas gads, viņi gaidīja, ka es salūzīšu, atgriezīšos kā Rembranta Pazudušais dēls. Bet es neatgriezos. Es atradu pats sevi. Tas, kas es esmu pašlaik, kļuvu krievu sādžā Tolstoja ietekmē. Kaut es visu noliedzu pēc tam – gan Ļevu Tolstoju, gan krievu sādžu, taču pie tā atkal atgriezos, tikai citā līmenī. Jebkurā gadījumā tas bija manas psiholoģiskās dzimšanas brīdis. Līdz tam es psiholoģiski biju amēba, sadragāta būtne. Taču es līdz šim brīdim neesmu iemācījies adekvāti izturēties pret sociumu. Es joprojām esmu enfant terrible. Varbūt esmu kaut kādā mērā po-pulārs, pazīstams, bet es neesmu normāli funkcionējoša sociuma sastāvdaļa. Bet vai tad pašreizējo postsociālisma vidi var uzskatīt par sociāli normāli funkcionējošu? Krievijā – protams, ne. Un tieši tāpēc es mīlu Krieviju un nespēju no tās aizbraukt. Man ir iespējas dzīvot ārzemēs. Bet tur es jūtos diskomfortā. Tieši šīs normāli funkcionējošās sociālās vides dēļ, kas ir iejaukta savās psihozēs, savos iekšējos motīvos, kurus es galīgi nepazīstu.Tur darbojas ļoti pareizi mehānismi, kurus es nesaprotu. Tas neatbilst manai ļoti nenoturīgajai, patiesībā psihopātiskajai pasaules uztverei. Krievijā man ir adekvāta situācija, ļoti adekvāta. Šajā briesmīgajā un bīstamajā – tīri fiziski – pasaulē es psiholoģiski jūtos komfortabli. Nedrošība, stress, ko izjūt visi cilvēki un kas eksistē manī, – tie ir savstarpēji saskanīgi. Vakardienas komentāros man izklausījās, ka jūs Krieviju it kā nostādāt pretī visai pārējai pasaulei. Vai es pareizi sapratu – jūs tīšām to darāt? Es to nedaru tīšām, bet tas patiesi tā ir. Krievija ir aicināta dot pasaulei mācību stundu. Caur Krieviju Eiropa izstrādā modeļus, kā pareizi vai nepareizi attīstīties. Krievija ir kā poligons, kur izstrādāt kaut kādus sociālus, psiholoģiskus, ekonomiskus modeļus. Ja kaut kas attīstās labi Krievijā – to pieņem arī Eiropa. Taču vienmēr iznāk slikti. Un tas tiek noraidīts. Krievi jau sen to ir pieņēmuši – pakaļdzīšanās Eiropai modeli, kas sākās ar Pēteri I. Līdz Pēterim I Krievija bija varena zeme. Pēteris pārvērta visu krievu impēriju par Eiropas civilizācijas poligonu. Eiropas civilizācija bija noturīga tāpēc, ka tai bija tāds ba-lasts kā Krievija. Bet Krievija vairs nespēj dot nekā pozitīva. Nu, nu, tieši no Krievijas taču nāk pavisam īpašas, pasaules kultūrai tik nozīmīgas figūras – Dostojevskis, tas pats jūsu dievinātais Ļevs Tolstojs! Tādas ētiskas stundas, tādas labā un ļaunā cīņas šausmas – tikai no Krievijas var tā ie-raudzīt problēmu! Bet dzīvot tā nav iespējams! Tā pasaule, kuru uzbūvē Ļevs Tolstojs un Dostojevskis, – tā ir tikumiskas mācībstundas, nevis normālas dzīves pasaule, dzīvot tā nav iespējams! Māksla – jā, māksla no Krievijas nāk diža. Jo tur nav dzīves. Tā ir izdedzināta zeme. Varbūt pareizāk teikt – Krievijā dzīve tiek nicināta. Tiek nicināts viss cilvēciskais. Man šķiet, ka tieši cilvēciskais Krievijā glābj sociālo struktūru mazspēju! Jūs jaucat cilvēcisko un dzīvniecisko! Cilvēciskais un sociālais ir viens un tas pats. Bet glābj dzīvnieciskais. Dzīvnieciskais! Cilvēkā ir dzīvnieciskais, un tas viņu glābj. Un Rietumi, ja tie ies bojā, kā apgalvoja komunisti – un tie ies bojā! – tad tāpēc, ka tie visu liek tikai uz cilvēcisko – sociālo, nevis uz dzīvniecisko cilvēkā. Esam nokļuvuši pie jūsu performance tēla. Kas tad ir tas vērtīgais, kas nodrošina dzīves perspektīvu "dzīvnieciskajā"? Tas ir ļoti vienkārši. Es jums teikšu: "Dabūsiet kafiju," – un iedošu tēju. Ko jūs izjutīsiet? Jūs sapratīsiet šo apmāna principu un varēsiet to pieņemt vai nepieņemt. Bet dzīvnieks šādu spēli pieņemt nespēj. Dzīvnieks to vai nu nepieņem, vai sajūk prātā. Viņš nevar spēlēt šo spēli. Viņš nevar atteikties no šīs spēles. Viņš dzīvo tikai atklātas patiesības stāvoklī. Sunim meli principā ir neiespējami. Vai nu patiesība, vai nāve. Es domāju, ka tāds radījums ir arī cilvēkā. Jūs taču arī teicāt – vai nu brīvība, vai nāve, kad protestējāt pret padomju varu. Un tagad jums ir tas, kas jums ir, mums – kas mums ir. Tas ir dzīvnieciskais cilvēkā, kam jāpasaka: vai nu taisnība, vai nāve – es negribu dzīvot melos. Dzīvniekam tā ir mentāla uzbūve, kā bioloģisks likums. Kad es runāju par dzīvnieku, es runāju par to dzīvnieku, kas ir mūsos, un es gribu, lai tas iziet ārā un to pasaka.Taču svarīgi, lai ne tikai manī tas notiktu, bet daudzos cilvēkos. Bet jūs pats teicāt, ka saprotat – tas, ko jūs darāt, var arī palikt nesaprasts. Kāpēc tomēr jūs to darāt? Esmu gana pieaudzis cilvēks, lai to saprastu, bet galu galā es esmu pietiekami stiprs un patstāvīgs, lai nodzīvotu dzīvi tā, kā pats gribu. Kad miršu, teikšu – jā, pasaule nav mainījusies, tā gāžas bezdibenī. Bet es esmu nodzīvojis godīgi. Neesmu melojis. Esmu nodzīvojis kā dzīvnieks – patiesība vai nāve. Jūsu performance ir gan spēle, gan piedzīvojums. Klausoties komentārus jūsu akcijām – pieredze tīri psiholoģiskajās attiecībās ar citiem cilvēkiem liekas bezgala interesanta. Vai esat domājis atstāt to arī kādā citā formā? Domāju, ka ar šo pašu man jau ir pietiekami. Kas ir svarīgi – kad es nostājos uz četrām kājām, es pārstāju redzēt skatienus, kas vērsti pret mani. Es pārstāju redzēt sevi cilvēku skatienu atspoguļojumā. Cilvēks ir tas, ko par viņu domā, kā uz viņu skatās. Sociālais cilvēks. Protams, viņš ir tas, ko viņš pats par sevi domā, taču principā viņš ir tas, ko par viņu domā citi. Kad esmu četrrāpus – man ir vienalga, ko par mani domā. Es to vienkārši neredzu. Dzīvnieki tā dzīvo. Un es tā dzīvoju, kad esmu četrrāpus. Protams, tas ir piedzīvojums. Tas ir piedzīvojums patiesības valstībā. Pasaulē, kur nav greizo spoguļu, kur redzi to, ko redzi, bet, ko tu neredzi, tā nav. Atšķirībā no cilvēku sabiedrības, kur tev pastāvīgi rāda to, kā nav,– politiķi, iluzionisti, burvju māksli-nieki. Tā pasaule, kas ir, no tevis ir it kā paslēpta. Taču tā vienkārši atrodas citā līmenī. Mazliet zemāk. Kurš no piedzīvojumiem jums ir devis lielāko gandarījumu, lielāko piepildītības sajūtu? Kad es Sanktpēterburgā lēcu no jumta, es it kā izgāju cauri nāvei. Tāda reinkarnācijas pieredze. Kad tu meties uz asfalta, lai nomirtu. Normālam cilvēkam ir ļoti grūti iedomāties, ka tu pieņem nāvi. Ka tā esi nolēmis, izveidojis tādu intelektuālu konstrukciju un paliec uzticīgs šim pieņēmumam līdz galam. Nomirt tāpēc, lai izdarītu kādu māksliniecisku žestu. Bet jums taču bija drošības sistēma! Zināt, tā drošības sistēma sastāvēja no vienas trosītes pie visām tām virvēm klāt. Trosīte bija piesieta pie muguras. Un tu sēdi, izstiep kājas un zini, ka trosīte ir, bet tu to nejūti. Ja jūs tagad sēdētu uz palodzes un es teiktu: trosīte ir, lec! Jūs lēktu? Protams, ne, man ir bail no augstuma. Man ir nevis vienkārši bail, esmu panikā! Kad mums dienu iepriekš bija mēģinājums, es apsēdos uz palodzes, pieķēros tai, un atpakaļ mani ievilka kopā ar palodzi. Es nevarēju rokas atvērt. Tādas man bija šausmas. Es visu nakti psiholoģiski trenējos, ar krēslu lēcu, lēcu, un, kad tas reāli pienāca, es apsēdos uz palodzes un domāju – galvenais, lai tikai nebūtu jāmokās! Es biju pārliecināts, ka nositīšos. Kaut tikai uzreiz nomirtu! Es attapos tikai tad, kad zari sāka man sist pa seju – ššš. Tas patiešām bija kā bērna kliedziens, kad viņš dzimstot parādās no mātes klēpja un sāk aurot un spiegt. Kā jūs gatavojaties saviem performance? Vispār nekā. Arī tam mēnesim "Manifestā"? Fu! Mēnesis "Manifestā" bija briesmīga lieta. Pirmajā dienā mani izvadāja pa pilsētu, pa visu "Manifestas" teritoriju. Un es nobrāzu rokas un kājas vienās asinīs. Trīs dienas gulēju, mani nolēja ar zeļonku, aplīmēja ar plāksteriem rokas un ceļgalus, es gulēju un nevarēju staigāt. Tā es gatavojos! Bet pa šīm trim dienām es it kā pārkārtojos. Notika kaut kāds psiholoģisks lūzums. Adaptācija. Es gāju jau pēc "iemītas taciņas"– sargāju kājas, rokas ar protektoriem: domāju jau tikai par projektu, nevis par savu vietu mākslā vai vēl ko citu. Bet vispār jūs domājat par savu vietu mākslā? Jā, domāju. Es domāju, ka atveru kādu ļoti svarīgu lappusi trešā gadu tūkstoša mākslā. O, tātad jūs sevi nepieskaitāt pie aizejošā gadu simta parādībām? Nē, es domāju, ka esmu pirmais jaunā gadu tūkstoša mākslinieks. 20.gadsimts mani nepieņem, tas ir acīmredzami. Mani pieņem mediji. Un mediji – tas ir nākotnes jautājums. Medijus vēl nepieņem kā mākslu, tas vēl joprojām mums skaitās zems žanrs. Bet es esmu mediju radīts objekts. Nopietnie muzeji pieņem mani ar briesmīgu čīkstēšanu. Drīzāk zem mediju spiediena, nevis kā augstās kultūras objektu, bet kā tādu fenomenu, kuru nekur nevar ievietot, bet kurš eksistē. Kāpēc jūs tomēr sevi pieskaitāt šim nākamajam gadu tūkstotim – tādēļ, ka mākslā atgriežas moralizējošais aspekts? Tāpēc, ka es piedāvāju citus horizontus. Plašākus horizontus, kas saistīti ar zoocentrismu, ar antropocentrisma pārvarēšanu. Kad cilvēkam, māksliniekam, būs nevis demiurga un radītāja, bet menedžera loma. Viņš uzstāsies kā menedžeris starp dažādas radošās uzvedības sugām. Piemēram – starp cilvēku un zirgu, starp zirgiem un putniem, ērgļiem. Tiks pētītas dažādu sugu attiecības. Caur sevi, protams. Bet – tu esi menedžeris, nevis radītājs, viņi ir radītāji. Viņi piedāvā spēcīgus imidžus, spilgtas krāsas, tu esi tikai viņu interpretācija, tu dod tikai akcentus. Dzīvnieki runā caur tevi. Menedžeris ir kā tāds retranslētājs. Un patiesībā – pašas 20.gadsimta spēcīgākās idejas realizēja nevis mākslinieki, bet menedžeri: Henrijs Fords, Bils Geits. Es domāju, ja Leonardo da Vinči būtu piedzimis šodien, viņš būtu Bils Geits. Nevis Pikaso. Ar kādiem dzīvniekiem jūs jau sevi esat identificējis? Pirmais dzīvnieks bija govs. Tāpēc ka govs man ir normāla cilvēka iemiesojums. Tāds buržuā. Vidusšķiras iemiesojums. Neitrāls, normāls, sabiedrībai ļoti noderīgs. Mūsdienu pasaules pamats, skelets. Man bija performance, kad es ieskatījos govs pakaļā – es iebāzu tur galvu. "Dziļi Krievzemē". Bija ļoti tumšs, sarkans – vispār Maļeviča melnais kvadrāts. Un es piedzimu no jauna! Es starp govīm – tas ir tāds neprātis starp kulturālajiem. Kā Ņižinskis, kas uzstājās uz pasaules labākajām skatuvēm, taču patiesībā dejoja starp mēslu kaudzēm, zaudējis saiti ar reālo pasauli. Viņa neprāts uz šo dzīvnieku – pilnīgi neitrālu, vienaldzīgu – fona liekas saprotamāks. Un pēc govīm? Suņi. Zirgi. Putni. Es dejoju ar putniem – ar baložiem, vārnām. Zivīm es sprediķoju, lasīju Bībeli. Mēs pametām okeāna klēpi, ūdeni, iznācām sauszemē un kļuvām par nelaimīgiem cilvēkiem. Mēs šķeļam telpu no iekšienes, uz zivi telpa izdara spiedienu no ārpuses. Kad tās peld, viņas pašķir ūdeni, aiz zivs it kā ir tukšums. Cilvēkam ir otrādi. Visi orgāni ir citādāk būvēti. Es uzskatu, ka augstākais stāvoklis, augstākā bauda ir būt zivij. Un to es mazliet sajutu. Kas jums tagad ir padomā – programmas turpmākā daļa? Tagad mana programma ir aizvākt cilvēku no mākslas. Es to daru pakāpeniski. Es viņu aizvācu no centra, novācu cilvēka skatienu, tas ir diezgan delikāti. Es pastāvīgi izbīdu cilvēku gleznas, fotogrāfijas malā, centrā es lieku dzīvnieku. Bet pakāpeniski es cilvēku iz-stumšu, un viņš paliks tikai kā atspīdums vidē. Vai varat sev noteikt kādus literārus, filozofiskus orientierus ārpus Tolstoja? Tā ir sengrieķu filozofija, kas balstās uz Diogena skolu un kiniķu skolu. Uz grieķu morālistu skolu, kas nicināja aristokrātiju, izredzēto līniju un noveda sevi līdz suņa līmenim. Filozofi – suņi, kam nekas nepiederēja, kas dzīvoja mucās un meklēja cilvēku. Un ar to visnotaļ domāja būtni, kas nav spējīga melot, nodot, ir spējīga nomirt otra dēļ. Tas ir tīri ētisks žests. Viņi tur publiski onanēja, koda garāmgājējiem, veda asociālu dzīvesveidu. Dižais Maķedonijas Aleksandrs devās nevis pie Delfu orākula, bet pie Diogena – paskatīties uz cilvēku, kas nicina šīs pasaules vērtības. Vērtības, kuru iekarošanai viņš bija atdevis visu savu ģēniju. Jūs zināt viņu slaveno dialogu: "Esi sveicināts! Es esmu valdnieks Aleksandrs! Ko es varu izdarīt tavā labā?" – "Paej nost, tu aizsedz sauli!" Lūk, tas ir mans ideāls. Tas ir mans morālais balsts. Ja man pasaule teiks: "Tu esi liels mākslinieks, ko tavā labā izdarīt?"– es atbildēšu: "Paejiet nost, jūs aizsedzat man sauli!" Bet no laikmetīgās domātāju vides, kas jums apkārt... Ir rakstnieks Vladimirs Sorokins. Man viņš ir morāls un psiholoģisks balsts. Viņš man ļoti tic. Viņš ir noslēdzis dārgas derības ar filozofu Mihailu Rihļinu, kurš arī mani mīl un man tic, tomēr netic, ka es varēšu otrā gadu tūkstoša beigās kļūt tikpat populārs kā Maikls Džeksons. Viņi saderēja uz kasti franču konjaka, kaut kāda noteikta gada Camus – tas maksās vairākus tūkstošus dolāru. Es tomēr ceru, ka vinnēs Sorokins. Man taču ir milzīgs skaits pielūdzēju, var teikt – līdzautoru. Manā personā cilvēkiem ir dedzīgs cīnītājs par dzīvnieku brīvību un neatkarību. Zabolotskis ir teicis: dzīvnieks – tas ir īstenais proletariāts. Kā tādā gadījumā jūs uztverat Bulgakovu? "Suņa sirdi"? Lieliski! Vienīgais, kas jāsaprot – Šarikovs nav krievs, tas ir eiropietis, modernais Eiropas cilvēks. Bet es esmu tas radījums, kuru profesors Preobraženskis pārvērš atpakaļ par suni. Es tam piekrītu. Bet Eiropa ar to nav mierā. Viņa grib būt Šarikovs. Lasīt Kārli Marksu un Trocki, valdīt pār pasauli. Mūsdienu eiropietis – tas ir dīrātavas vadītājs. Atceraties, suns, kuru pārvērta par Šarikovu, – ko viņš vadīja? Dīrātavu, kur salasīja kaķus, dīrāja viņiem ādas un taisīja no tām kaut kādas cepures. Mūsdienu cilvēce, mūsdienu eiropietis ir tāds Šarikovs, kas vada milzīgu dīrātavu: mēs ēdam gaļu, ģērbjam ādas apģērbu, barojamies no dzīvniekiem. Milzīga laboratorija, kur strādā ar dzīvniekiem. Un mēs negribam atpakaļ suņa stāvoklī – būtnē, kas ir gudra, uzticama, tīra. Gribam palikt šarikovi. Tas nav par krieviem, tas ir par jums, par Eiropu. Vakarā sekoja performance "Divi Kuļiki", kura jēgu varētu tulkot tā: cilvēks rada, par spīti savam otram, kritiskajam ego, kamēr neiztur tā nievājošos komentārus un, dusmās pret to vērsdamies, iznīcina pats savu darbu. Un viss bija citādāk nekā video ar savu iepriekšnoteikto distanci, kas izraisīja šo sarunu. Asinis, kas tur beigās lija, bija īstas. Turklāt negribētas. Arī šoks, domājot par to, cik trausla ir cilvēka dzīvība un kā, iespējams, tāda būtībā vienkārša priekšnesuma dēļ, tikai tādēļ, ka publika visu uz skatuves pieņem par priekšnesumu, var iztecēt dzīvība un tu nekā nevari izdarīt, lai to novērstu. Un šis šoks, kas man nepārgāja vēl ilgi, gribot negribot lika domāt par pašnāvniecisko ekshibicionismu kā krievu kultūras (?) brīdinošu konsekvenci Kuļika personā. Tik pievilcīgu, rosinošu distancē un tik tieši aizskarošu tuvumā. Pārāk tieši, lai atliktu vietas pārspriedumiem. Tikai plikas bailes par dzīvību. Mākslas vĒsturnieka komentārs Eduards Kļaviņš par Oļegu Kuļiku, kurš satricināja Rīgas mākslas sabiedrību 1998. gada novembrī "Studijas" intervētāja Laima Slava jūtīgi fiksējusi savu duālo attieksmi pret O.Kuļika performance un personību – kas neapšaubāmi satricināja Rīgas mākslas sabiedrību pagājušā gada novembrī – kā "krievu kultūras vilinājumu un biedu". Bet maskavieša uzstāšanās publikas priekšā un presē liek arī kārtējo reizi domāt par 20.gadsimta mākslas vilinājumiem un varbūt arī biediem. Viens no nemitīgiem kārdinājumiem bija iziešana ārpus mākslas robežām vai, kā atturīgi formulē mākslas vēsture, šo robežu pārbaudīšana, pārvarot par nedzīvām uzskatītas tradīcijas, "dekonstruējot" vecās kultūras formas, kā to sāka jau M.Dišāns un dadaisti, darbojoties "plaisā starp mākslu un dzīvi", kā to aktīvi piekopa avangards jau kopš 60.gadiem, atsakoties no mākslas kā objekta un tirgus preces, kā to gribēja radikālākie konceptuālisti, epatējot publiku, kā to darīja daudzi un dažādi mākslas skandālisti. Vilināti bija arī "dzīvās mākslas"-– performance un body art veidotāji, kuri kā plašs virziens pārņēma Rietumu mākslas dzīves skatuvi 70. un 80. gados, izaugot no 60.gadu hepeningiem, eksperimentālās mūzikas, dejas, avangarda teātra, protams, statiskām vizuālām mākslām un konceptuālistu domāšanas. Konkrēto pasākumu vēstījumi un efekti bija dažādi, pats simboliskais un ekspresīvais, nevis stāstošais process bija robežu pārbaudīšana, bet publikas un mediju uzmanību, dabiski, piesaistīja visvairāk tie gadījumi, kad tas notika īpaši dramatiski, kad mākslinieciskā spēle pārvērtās par riskantu triku, pašdestrukciju, nervu pārbaudi, mazohistisku izrādīšanos vai tieksmi šokējot konfrontēt skatītāju ar realitātes šausmām ārpus daiļo mākslu ierastām ilūzijām. Procesuālās mākslas zvaigzne Jozefs Boiss triju dienu laikā sadraudzējas ar koijotu, Kriss Bērdens [Chris Burden] dūra sev miesā vai lika iešaut rokā, Džīna Peina [Gina Pane] demonstrēja ar asinīm noplūdušu vēderu, Hermanis Nīčs [Hermann Nietsch] ritualizēti slaktēja dzīvniekus, Stjuarts Brislijs [Stuart Brisley] gulēja vannā, kas bija piepildīta ar dzīvnieku ķidām, u.tml. Oļegs Kuļiks, kurš lieliskā 20.gadsimta izaicinošo pašapliecinātāju stilā pasludina sevi par 21.gadsimta horizontu atklājēju, protams, pieder šai pašai tradīcijai, ko performance mākslas vēsturnieks Mervins Karlsons akadēmiski apzīmēja par tendenci "novest ķermeni līdz galējībai"1. Kuļiks Rīgā to arī izdarīja, gan savainojot sevi vairāk, nekā bija paredzēts, un asiņojot šokētās publikas priekšā līdz brīdim, kad izsauktie mediķi "izvilka" viņu no plaisas starp mākslu un dzīvi, profesionāli pabeidzot šo divdomīgo situāciju. Kuļiks gan vairāk pazīstams ar vērienīgo un uzstājīgo suņa lomas tēlojumu, ar animālistiskiem performance, ko pamato, kā noprotams no viņa intervijām, īpaša jaunromantiska filozofija – patiesums tiek meklēts ne vairs "dabiskajā", primitīvajā cilvēkā, kā to darīja dažādās romantiķu paaudzes kopš Žana Žaka Ruso, bet dzīvniekā. Šai ziņā Kuļiks paradoksālā veidā turpina slavenā vācu agrā ekspresionista Franca Marka mākslas "dzīvnieciskošanas" līniju, ko viņš pieteica jau 1910.gadā, novēršoties no necienīgā cilvēka, panteistiski tiecoties iejusties dabā un dzīvniekos, kas tad arī izpaudās eksaltēti gleznotajās animālijās. Tieši šim Kuļika akciju saturiskajam aspektam tika pievērsta īpaša intervētāju uzmanība saistībā ar viņa vispārējām radikāli paustām atklāsmēm par sevi, par Krievijas dzīvi un vēsturi, kurās imponējošs patiesīgums sadzīvo ar banālām, tendenciozām iedomām, ar to, ko paši krievi apzīmē ar netulkojamo vārdu pristrasķija. Tomēr tieši šāda pārmērīga, kaut saprotama, orientācija uz "saturu" un ar to saistīto "dzīvi", arī pati asiņainā "upurēšanās" Rīgas performance laikā novērš uzmanību no Kuļika uzstāšanās tīri mākslinieciskās vērtības, lai gan tā lielā mērā nodrošināja izrādes iedarbību. Mūžīgā tēma – mākslinieka šaubas par sevi, par savām spējām, savu statusu, vispār par savas darbošanās jēgu (kas Kuļika gadījumā labi izlīdzsvaroja viņa izaicinošos pašapliecinājumus) tika interpretēta ar kāpjošu eksistenciālu dramatismu, kailums bija izteikti funkcionāls, knābis, ar kuru tika cītīgi zīmēts uz ekrāna, piešķīra visam iracionālu fantastiku, uz ekrāna projicētā otrā "es" nicinošo lamāšanos bija loģiski jāizbeidz ar ekrāna saplēšanu, kas arī tika aktieriski pārliecinoši izdarīts. Asinis varēja arī nebūt, šis mazohistiskais iznākums, kas tālāk pārvērtās par medicīnisku pro-blēmu, bija pat lieks. Scenogrāfiskie efekti (skatuviskā telpa, pustumsa, kas koncentrēja uzmanību uz gaišo ekrānu), ritmiskā muzika bija vienkārši, bet iedarbīgi efekta kāpinātāji, kuri, tāpat kā visa eksotiski kičīgā restorāna vide, citā kontekstā būtu nebaudāmi, bet šai gadījumā kļuva par sava veida kontrapunktu demonstrētajām psiholoģiskajām reālijām. Zīmīgi, ka performance (projekts) bija skaidri pārdomāts,tam bija noteikta forma un kompozīcija, kuru autors mērķtiecīgi piepildīja. Varētu pat teikt, ka Kuļikam šeit izdevās atrisināt to mūsdienu (t.i., 90.gadu) avangarda dilemmu, par kuru raksta tā apcerētājs Brendons Teilors: savienot jutekliski bagātu, formāli meistarīgu vēršanos pie plašas publikas ar konceptuālisma intensificēšanu2. Šoreiz tas sanāca. Vai tā būs citreiz un vienmēr? Māksla gan ir ne tikai vēriena, bet arī laimīga vietas, laika, izvēļu un izmantoto elementu sakritības lieta. Eduards Kļaviņš 1999.gada 8.janvārī | |
| Atgriezties | |
