Biruta Baumane Dace Lamberga, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” 60. gados ar pārliecinošu, stilistiski svaigu izteiksmes veidu latviešu tēlotājā mākslā ienāca daudzas radoši neatkarīgas sievietes. Glezniecībā sevi pieteica personība ar vīrišķīgi vērienīgu un nobriedušu domāšanu – Biruta Baumane, kuras lakoniski vitālā attieksme pret pasauli izpaudās gan portretos, gan dabas pasaules atainojumā un fovistiski krāsainajās klusajās dabās.
90. gadus raksturo gadsimta beigu dekadence – jaunrades pieticība, salonisms, radošo mērķu neskaidrība, un kā aisbergi mūsdienu
amorfajā mākslas okeānā paceļas
atsevišķas spilgtas personības.
Birutas Baumanes radošais fenomens no jauna uzplaiksnīja
personālizstādē Valsts Mākslas muzejā (12.03.–25.04. 1999.), kurā tika eksponēti tikai 90.gadu otrās puses darbi. 60.gados izkristalizētais izteiksmes veids vizuāli gandrīz nav mainījies, vienīgi – akcentējoties emocionālo noskaņu spēkam – pieaudzis kompozīcijas uzbūves un formu valodas lakonisms. |
|
MUGURA. 1994
KLAUNA BĒRES. 1994-1998
ZIEMA PĀRDAUGAVĀ. 1996
|
| Kara laikā Biruta Baumane Mākslas akadēmijā mācījās Valdemāra Tones
portreta klasē, gleznoja uz raupja audekla ar gaismēnām un faktūrām, ar
izteiksmes līdzekļiem, kas kardināli atšķiras no viņas vēlākā
rokraksta. V.Tone ievēroja studentes “apsēstību” uz glezniecību un reiz
teicis, ka Birutas dēļ kaut vai māja varot degt, taču viņa, neraugoties
ne uz ko, tikai gleznošot. Birutai Baumanei pavei-cās mācīties pie
Romana Sutas, bet pēckara gados Mākslas akadēmijā – pie formālismā
apsūdzētā Jāņa Liepiņa. Māksliniece atzīst: “Es akadēmijā biju pats
lielākais, trakākais formālists. Un man diplomdarbā ielika “3”, kaut
akadēmijas laikā tiku saņēmusi “teicami” un uzslavas.” Šis “formālisma”
gars kļuva būtisks gleznotājas patstāvīgajam un stūrgalvīgajam
raksturam, un viņa savos darbos drosmīgi sintezēja nozīmīgāko, ko
sniedza 20.gadsimta sākuma klasiskais modernisms un laikmetīgā māksla.
Trīsdesmit gadi mūs šķir no 1969.gada “Grupas portreta”, kurā Biruta
Baumane sevi portretējusi kopā ar izcilajiem laikabiedriem Borisu
Bērziņu, Aleksandru Stankeviču, Vili Ozolu un Gunāru Cilīti. Manos
priekšstatos par latviešu glezniecības vēsturi tas ir šedevrs, kas
pirmais nāk prātā, dzirdot mākslinieces vārdu. Pilnīga pārliecība par
radošo sūtību, ko atklāj pašportrets, un lakoniski trāpīgie izteiksmes
līdzekļi trīsdesmit gados ir saglabājušies un turpinoties ieguvuši
dziļākas nianses un jaunas šķautnes. Birutas Baumanes lakoniskā,
dažbrīd pat skarbā glezniecības valoda laika gaitā gandrīz nav
piedzīvojusi formas izmaiņas. Vienīgi plūstošā otas triepiena krāsas
slānis ir kļuvis plānāks, dažviet grunts palikusi neskarta un darbojas
kā glezniecisks elements. Tikai sniega gleznojumā māksliniece atļaujas
nedaudz pa-stozāku uzlicienu. Līdzšinējo dominanti saglabājusi fovistu
iecienītā tumšā, plastiskā zīmējuma līnija, kas īpašu izteiksmību
sasniedz aktos.
Kādu spilgti zaļu nomales namu (“Ziema Pārdaugavā”) māksliniece glezno
ar tādu glezniecisku patiesīgumu kā reiz Moriss Utriljo Monmartras
līkās ieliņas. Kliedzošais zaļums vizuāli kontrastē ar baltajām,
sakultam krējumam līdzīgajām sniega kupenām, un nepamet sajūta, ka šī
ēka, kura līdzinās gandrīz vai dzīvai būtnei, Birutai Baumanei nozīmē
ko vairāk nekā efektīgs krāsu plankums. Zaļā māja gleznota arī krāsaini
ziedošā pavasarī, taču tā liekas tikpat vientuļa kā ziemā. Pārdaugavas
koka nami mākslinieces ainavās ir liecība vēsturei, kādreizējām dzīves
vērtībām, kuru pēdas zūd mūsu acu priekšā. Nepārprotami līdzīgas
pārdomas pauž pelēkbrūnā “Lauku ainava ar sarkano sauli” un “Šķūnis ar
pārlauzto muguru”, kas izstrāvo gan nostalģiju pēc Latvijas lauku ziedu
laikiem, gan bezspēcību mūsdienu neatgriezenisko procesu priekšā.
Memuāros “Es dzīvoju” Biruta Baumane atklājas kā kaismīga, spēcīga un
emocionāla personība, kura uzdrošinās atsegt pasaules acīm dziļi
personiskas šķautnes, tāpēc tik pašsaprotamas liekas ainavas, no kurām
strāvo sāpes un ievainojama dvēsele.
Birutai Baumanei tuva tēma ir savdabīgā cirka pasaule – skats no
aizkulisēm uz slavenām personībām, likteņiem un ikdienu, bet ne tikai.
Mākslinieci satrauca notikumi Čečenijā, un savu attieksmi viņa ataino
ar arēnā drosmīgi joņojošiem jātniekiem un zirgu, kura acī deg izmisums
un spīts (“Čečenu jātnieki cirkā”). Miris slavenais franču klauns
Gambets, viņa bēru gājiens dodas cauri visai Parīzei, un Biruta Baumane
kompozīcijā “Klauna bēres” pauž atvadas no dziļām, nopietnām
tradīcijām, viņa glezno simbolisku cirka arēnu, kurā sastopam klaunu
Antonio, operdziedoni Artūru Frinbergu, kinoaktrisi Džuljetu Mazīnu un
augšējā stūrī arī paša Gambeta vaibstus. Mākslinieces atainotais cirks
ir pilnīgs pretstats daudzu cilvēku trafaretajam priekšstatam par
smieklīgo, uzjautrinošo un komisko, jo viņa šo spēli atklāj kā radošas
personības dziļi perso-nīgu un jūtīgu likteņa sūtību. Runājot par
daudziem darbiem, Baumane lieto terminu “priecīgā rezignācija”, kaut
pati šaubās par abu pretējo jēdzienu savienojamību. Taču viņas
glezniecības kontekstā tie abi noteikti ir apvienojami, jo koloristiski
košās un dzīvās cirka ainas noskaņā nenoliedzami pauž smeldzīgu
rezignāciju par to, ka nekas uz pasaules nav mūžīgs.
Biruta Baumane daudz gleznojusi sieviešu aktus, kam netrūka lielisku
modeļu Mākslinieku savienības gleznošanas studijā Elizabetes ielā.
Studija ekonomisku problēmu dēļ vairs nepastāv, taču māksliniece
turpina pilnveidot iesāktos audeklus, dažkārt pat pēc vairākiem gadiem
modeļiem uzgleznojot atbilstošu vidi. Tā tumšmatainās armēnietes Leilas
temperamenta atspoguļojumam atrasts košs, vēsi zaļš fons un spilgti
krāsains rožu pušķis. Kompozicionāli īpaši saistoša liekas klusā daba
“Āboli un nakts”, kurā būtībā sintezējas divi žanri. Priekšplānā ovāls
galds ar tumši sarkaniem āboliem, bet aiz tā uz sarkana fona intensīvi
rozā toņos gleznota guļoša kailfigūra, kas faktiski ir audekls ar akta
gleznojumu. Šis ir viens no ekspresīvākajiem Baumanes darbiem, kurā
sekots Anrī Matisa fovisma posma atziņai, ka tīrai krāsai vajag
skatītāju uztraukt un emocionāli šokēt.
Akti zināmā mērā ir dabas studiju rezultāts, bet audekli “Vasara II” un
“Peldētājas” at-spoguļo mākslinieces ilggadējos meklējumus figurālās
kompozīcijas pilnveidojumā. Latviešu glezniecībā allaž ir bijusi
iecienīta pirts un peldētāju tēma, kuras pamatakcents ir sievietes
ķermeņa plastika. Spoži to risina Boriss Bērziņš, kura kompozīcijām ar
figūrām uz zelta foniem piemīt dekoratīva nosacītība un nereti arī
groteska pieskaņa. Savukārt Birutas Baumanes rāmās, pilnmiesīgās lauku
meitas noskaņā liekas tuvākas Ģederta Eliasa 20.gadu beigu fi-gurālajām
kompozīcijam ar vitālajām zemgalietēm. Māksliniece, izceļot kailķermeņu
flāmiskās, vijīgi viengabalainās masas, blakus tukšākā stūrī izmanto
arī kādu neierastāku detaļu, piemēram, dažas nolauztas sēnes, kā arī
akcentē debesis un ūdens virsmu ar it kā nejaušu zelta krāsas plankumu
mirdzumu. Birutas Baumanes glezniecība ir reālistiska gan attieksmē
pret dzīvi, gan formu risinājumā, taču būtībā viņa brīvi apvieno vienā
kompozīcijā savai iecerei nepieciešamos komponentus, palielina
atsevišķu objektu izmērus, lakoniski vienkāršo dabu. Daudzveidīgajās
klusajās dabās, kā, piemēram, audeklā “Āboli un nakts”, viņa savdabīgi
apvieno divus žanrus. Uzstādījumam “Ziemas āboli II” fonā tumst
naksnīga ainava, bet aiz “Sorento klusās dabas” skatāms Tirēnu jūras
krasts. Savukārt “Klusajā dabā darbnīcā” aiz apaļā galdiņa vīd klauna
sejas fragments no dubultportreta “Klauni”, kura oriģināls, tāpat kā
Sorento ainava, bija redzams turpat ekspozīcijā.
Personālizstādi Biruta Baumane bija veidojusi ar lielu atlasi,
pārdomāti kārtojot darbus atsevišķās tematiskās grupās, bet
ekspozīcijas centru iezīmēja kompozīcija “Melnais zvans”. Māksliniece
vairās atzīt, ko īsti simbolizē biedējošais zvans virs Vecrīgas, un tā
nozīmi ļauts tulkot katram pašam. It īpaši tumšā un smagā masa mulsina
blakus citām krāsainajām sniegotās Vecrīgas ainavām – romantiskajiem
skatiem no Pulvertorņa. Baumani nevar uzskatīt par kritizētāju
reālisti, tomēr viņa nespēj palikt malā un vienaldzīgi noraudzīties
apkārtējās dzīves negācijās. Attieksmi pret izkropļoto šodie-nas ainu
viņa atklāj kompozīcijā “Lama”, kur eksotiskais dzīvnieks kā balts
gulbis cēli slīd cauri tirgus burzmai, bezjēdzīgai steigai un dīvainiem
viepļiem. Par laimi, balto lamu nekas no apkārt notiekošā neskar. Šī
kompozīcija lielā mērā simbolizē mākslinieces daiļradi. Kā cilvēks viņa
nespēj stāvēt pāri ikdienas nebūšanām, taču kā radoša personība dzīvo
tikai mākslai. Būtībā ir apliecinājies Valdemāra Tones pareģojums, jo
Biruta Baumane neatkarīgi no dzīves problēmām nemitīgi rada, un viņa
nenoliedzami ir viena no spilgtākajām un daudzšķautņainākajām
personībām latviešu 20.gadsimta otrās puses kultūrā. |
| Atgriezties | |
|