| 70. gadu beigās plaukstošajā un daudzsološajā latviešu tekstilmākslas kopainā spilgti un atbrīvoti uzplaiksnī jaunā censoņa Pētera Sidara talants. Sākumā tie ir trakulīgās kurzemnieku krāsās austi klasiskie gobelēni, kas ar savu vērienu un vitālo enerģiju ienes svaigas vēsmas stabilajā latviešu tekstilmākslas koptēlā, bet drīz vien Pēterim šī tradicionālā, labi iekoptā pasaulīte kļūst par šauru. Viņš aizvien vairāk sāk nodoties materiālu struktūru un formu, jauno tehnoloģiju iespēju pētniecībai, tā gluži kā fatāls ceļotājs neatgriezeniski attālinoties no tekstilmākslas "dzimtā ciematiņa" ierastā eksistences ritma.
1983. gadā mākslinieks pirmo reizi izmēģina ar vara stiepli aizaust linu velkus - neordinārais eksperiments pārtop kustībā, kurā vara stieple plakanā vienkārtnī austās virsmas pārvērš vērienīgās, noslēpumaini mirdzošās telpiskās vīzijās: "Mirāža" (1986), "Zemes mirāža"(1987) un citi darbi. 80. gados populārs gan pasaulē, gan pie mums kļūst miniatūrtekstils, daudzi aizraujas ar materiālu un formu eksperimentiem, bet tikai daži šajos sīkajos un rotaļīgajos eksperimentos prot rast savas daiļrades virzības perspektīvu. Pēterim Sidaram tas ir kā starta lauciņš tālākai virzībai, netradicionālām telpiskām lielformāta kompozīcijām no visdažādākiem materiāliem - tekstilšķiedru nelikvīda atkritumiem, stikla, metāla, papīra, optiskās šķiedras, presētās kūdras, augu šķiedras u.tml.
Pēteris Sidars ir viens no ļoti nedaudziem latviešu tekstilmāksliniekiem (vēl Inese un Ivars Mailīši), kas realizējis katra mūsdienu tekstilmākslinieka klusībā loloto sapni: izturēt sīvu žūrijas atlasi un piedalīties Starptautiskajā tekstilmākslas biennālē Lozannā, Šveicē (1993). Vēl varētu minēt neskaitāmas mākslinieka piedalīšanās dažādās prestižās starptautiskās konkursskatēs gan tekstilā, gan keramikā - Itālijā, Francijā, Lielbritānijā, Meksikā, Polijā, Spānijā, Ungārijā un citur. Pēteris vienmēr ir tiecies ne tikai būt pirmais tekstilmākslu mīlošajā dzimtenē Latvijā, bet apliecināt savas spējas arī aiz tās robežām.
Šobrīd Pēteris Sidars savos radošajos meklējumos jau sen ir pārkāpis tradicionālās tekstilmākslas "aplociņu", un visa viņa radošās daiļrades KUSTĪBA var kalpot par spilgtu piemēru 20.gadsimta tendencei noārdīt robežas starp dažādiem vizuālās mākslas veidiem, par primāru vērtību izvirzot pašu radīšanas IDEJU.
Tāds banāls jautājums - kā tu kļuvi par mākslinieku?
Man dzīve to uztaisīja. Es jau vispār tādu vārdu "mākslinieks" nepazinu. Elementāri - visu savu bērnību pavadīju dažādos Latvijas bērnunamos. Piedzimu Liepājā, tad divu gadu vecumā mani pārsūtīja uz Rīgu, Pārdaugavas mazbērnu novietni, septiņu gadu vecumā nokļuvu bērnunamā Igates pilī Limbažu rajonā, tur pabiju četrus gadus, pēc tam mani aizsūtīja uz Rēzekni, bet tad laimīgā kārtā atpakaļ uz Liepājas pusi - Vaiņodes internātskolu.
Zīmēt gan man patika, tas ir - pārzīmēt bildītes no grāmatām, citi puikas rindām stāvēja, lai es uzzīmēju 8. Marta apsveikumus skuķiem. Kaut kāda kustība toreiz bija - man tā zīmēšana veikli sanāca, laikam jau acs smadzenes man dominējošas, bet es vēl nezināju, ka tā ir māksla. Visādi gāja, bet vispār man bija romantiska bērnība.
Vēlāk uz Vaiņodes internātskolu atbrauca jauna skolotāja, kas bija beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu, viņa ievēroja, ka man patīk zīmēt un veidot. Kamēr citi gulēja, es pa naktīm viņai palīdzēju no plastilīna taisīt Ļeņina mauzoleju mūsu pionieru istabai. Pēc skolotājas ieteikuma laimējās iestāties Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā (1964-1967), ja nebūtu izturējis eksāmenus, tad mani sūtītu uz Kandavu, kur bija internātskola ar matemātikas novirzienu. Jā, jā, es biju labs rēķinātājs, arī šahu pats iemācījos spēlēt...
Par mākslu kā tādu vēl nedomāju. No sākuma mani ļoti aizrāva virpošana - biju tik traki apsēsts, ka strādāju pat pa naktīm. Bet vēlāk sāku domāt: nu un tad, kāds no tā labums, ka izvirpošu vislielāko trauku. Otrā kursā bija jāmācās veidošana, tad sāku izjust pavisam citu garšu... Tā ap trešo kursu sapratu, ka var strādāt arī citādi. Liepājas skolā iemīlēju divas lietas: pirmā - tā ir māksla, otrā - labi draugi, vecāko kursu audzēkņi, viņi man pat vairāk iemācīja par pedagogiem, jo no tiem daudzi bija kā aizmiguši, tādi vecās kārtības kalpi.
Tu beidzi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu un tā taisnā ceļā uz Mākslas akadēmiju?
Nu ne jau tā uzreiz vienkārši. Trešā kursā no tāda klusa un kautrīga internāta zēna savu lielo draugu ietekmē kļuvu par baigo "bosiku". Slikti uzvedos, un mani nolēma pāraudzināt, aizsūtot dienēt padomju armijā. Hā, ko tur varēja pāraudzināt, es jau visu savu mūžu biju audzis stingrā padomju valsts dresūrā.
Kā tu, būdams radoša personība, varēji adaptēties šajā "īsto padomju vīru kalvē"?
Tur arī man gāja tā savādāk. Tiku ārā pirms laika un ar "pantiņu". Pirmo pusgadu godīgi dienēju, bet, kad visiem pienācās atvaļinājums, man to nedeva. Bija man tur tāds lāga cilvēks - dakteris, lietuvietis -, viņš man teica: "Pēter, tev te nav ko darīt, izkļūsti ārā..." Padomju armijā jau atklājās visas tās sistēmas absurdais atgriezeniskais process: kad tu biji patiess un atklāts, tevi uzskatīja par traku un kaitīgu, tad nu centās labāk tikt vaļā. Es vienkārši sāku neko nedarīt: visu laiku tupēju karcerī, skatījos griestos, vārdu sakot - meditēju. Mūsdienās jebkuram normālam cilvēkam ir neirozes, kur nu vēl māksli-niekam... Kad tiku aizsūtīts uz lielo ārstu komisiju, tie tikai uz mani paskatījās un uzreiz uzrakstīja slēdzienu. "Voprosi jestj? Net. Spasibo!"
Ko tad tālāk?
Tā nu mani atlaida, un es atkal iestājos Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, šoreiz dekoratīvās mākslas un interjera dizaina nodaļā (1969-1972). Tieši tajā laikā uz Liepāju atnāca jauni pasniedzēji - Aldis Kļaviņš un citi. Tad nu gan bija liels radošais uzrāviens. Arī es aizrautīgi strādāju, gribēju pēc skolas stāties akadēmijā gleznotājos, bet Aldis Kļaviņš ieteica tekstilu. Es jau kā diplomdarbu skolā uztaisīju īstu gobelēnu, šausmas, cik cītīgi toreiz strādāju. Uz nobeiguma eksāmeniem bija atbraucis arī Rūdolfs Heimrāts, visu apskatījās un teica: es šo zēnu gribētu savā nodaļā... Tā nu man tāds garš gājums Liepājā. KATRAM SAVAS KĀPNĪTES.
Pastāsti par akadēmijas laiku!
Biju ļoti vinnējis, ka tiku Tekstilmākslas nodaļā. Tajā laikā tur bija laba, demokrātiska atmosfēra, sava pozīcija - varēja taisīt visu, ko gribējās, neierobežota abstraktā kustība, bet profesors Heimrāts tikai vienmēr teica: "Tu neuztraucies, Pēter, tas nav kaitīgs, tas ir dekoratīvs..." Būtībā daudzi nāca mācīties uz mūsu nodaļu ne jau, lai austu, bet lai radoši brīvi strādātu.
Gleznoanu mums pasniedza Pēteris Postažs, vēlāk Boriss Bērziņš. Abi divi bija labi. Boriss Bērziņš neko nerādīja, vairāk tā vienkārši pienāca un runājās, ne jau tikai par gleznošanu... Nodarbības parasti bija no rītiem, mūsu kursa meitenes vienmēr nāca vēlāk, bet es un Boriss Bērziņš bijām tie pirmie: likām kluso dabu, skatījāmies pa logu un vienkārši runājāmies. Kā man tas patika!
Laikam jau tās sarunas ir īstā gleznošana... Galvenais, ka iemāca domāt, ne jau tikai strīpiņas vilkt. Tā ir īstā vērtība, patiesā filozofija!
Pastāsti - kā tālāk pēc akadēmijas attīstījās tava radošā KUSTĪBA?
Toreiz populārs bija miniatūrtekstils. Es tajā ļoti aktīvi darbojos: miniatūrās daudz vieglāk varēja nodoties eksperimentiem, caur jauniem materiāliem notika sevis, savu iespēju izzināšana un apzināšana.
Svētīga lieta bija starptautiskie un vissavienības miniatūrtekstila simpoziji Palangā, Lietuvā, veselus divus mēnešus varēja netraucēti strādāt, nevis kā tagad - tikai divas nedēļas. Divus mēnešus brīvi elpojām - ideāla atmosfēra radošam darbam un tā visa kustība padomju režīma laikā. Tā nu es aizvien vairāk piedalījos visādos simpozijos un izstādēs, man patika eksperimentēt, vienmēr acīs "iekrita" kādi jauni materiāli.
Tagad jau varu teikt: VISA DZĪVE IR KĀ EKSPERIMENTS. Autobusā vai vilcienā es parasti nevaru gulēt vai lasīt, man jāraugās laukā pa logu, lai ko nepalaistu garām. Dabā ir tik daudz nejaušību, gluži tāpat kā mākslā, to nevar plānot. Zini, būt kādas idejas pārņemtam un spēt nemitīgi strādāt, lai šo ideju īstenotu,- to var uzskatīt par lielāko Dieva dāvanu.
Šogad novembra beigās tev LMS galerijā bija izstāde ar nosaukumu "Masāža", tur varēja redzēt laminētas čūsku ādas un vēl ... Kad mana darbošanās ar kūdru sāka apsīkt, neapzināti sāku meklēt ko citu. Čūskas ieraudzīju zoodārzā, vedot mākslas skolas bērnus dabas pētniecības ekskursijā, - tas bija kā sitiens pa pieri: čūsku nomestās ādas ir tieši kā man domātas. Tur ir jau tas "feinais" moments, ka pati dzīve tev dod iedvesmu: pieklauvē, un ir! Es visu papriekš uztveru ar emocijām, ar psihi, redzi, visiem maņu orgāniem, tikai pēc tam sāku "tamborēt", tas ir, domāt, ko darīt. Kā es ņēmos ar tām ādām kaifot, kas tas par materiālu! Bet čūsku ādas ir ļoti trauslas, ko tik es neizmēģināju, lai tās cietinātu, un tad reiz kādā kantorītī redzu laminēšanas ierīci darbā - super, uzreiz man radās ideja: kādēļ lai čūsku ādas nepakļautu šim procesam. Tā nu tas attīstījās, un kustība turpinās...
Čūskas ādai ir neparasts ornaments, tas ir tik universāls un daudznozīmīgs: tāds mikropasaulē iekodēts makropasaules modelis. Tad vēl tas maģiskais process - čūska nomet ādu, savveida masāža, atjaunotne... Šī izstāde faktiski bija kā mana dienasgrāmata: es jau ne tikai čūsku ādas laminēju, tur bija visādas lietas un liecības no manas dzīves. Būtībā visa mana dzīve ir masāža, visur mani centās "masēt" - bērnunamā, skolā, armijā, manas dzīves sievietes arī, bet es, kāds esmu, tāds esmu.
Un vispār man nepatīk tā pārgudri runāt, nepatīk dot darbiem filozofiskus nosaukumus, vislabāk ir untitled vai "XXX", un tad lai katrs pats tālāk tiek gudrs. ĪSTĀ KUSTĪBA, KO UN KĀ DARĪT, NĀK PRETĪ PATI, TUR NEKO NEVAJAG IZDOMĀT. NAV KO SKAIDROT CITIEM, PAIEM VAJAG APSKAIDROTIES! |
