VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MoMA Modernā sākumi. Cilvēki. Vietas. Lietas Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” MoMA – Ņujorkas Modernās mākslas muzejs. Angļu valodā – Museum of Modern Art. Saīsinājumā arī veidojas burtu kopa MoMA, kas kļuvusi par muzeja apzīmējumu. Šeit no 1999. gada 7. oktobra līdz 2000. gada 14. martam skatāms grandiozs izstāžu cikls “Modernā sākumi: Cilvēki. Vietas. Lietas”. | |
| |
| Cilvēki. Vietas. Lietas. Kas vēl zīmīgāk, precīzāk, tiešāk var
raksturot laikmetu, gadsimtu, mākslas attīstības periodu? Nenoliedzami
– izvēle, atlasot pašu būtiskāko konkrētam laikposmam, norisēm un arī
parādībām. Izvēli izdara cilvēki, un arī manu izvēli noteica šo
komponentu klātbūtne, secība, virzība, lai raksturotu sākotni – modernā
jeb, precīzāk, modernās mākslas sākumus, kuri kļuvuši ne vien par
reālu, bet arī tēlainu devīzi – metaforu Ņujorkas Modernās mākslas
muzeja startam. “Modernā sākumi” ievada MoMA vērienīgo rekonstrukcijas
un pārbūves procesu. “Modernā sākumi” radikāli maina priekšstatu par
klasiskā, tradicionāli akadēmiskā manierē izveidotu pastāvīgo
ekspozīciju. “Modernā sākumi” aizsāk arī tūkstošgades mijas izstāžu
sēriju: 17 mēnešos no 1999. gada oktobra līdz 2001. gada martam tiks
parādīta modernās un laikmetīgās mākslas attīstība visa 20. gadsimta
laikā. Protams, neatņemama, vietumis pat dominējoša ekspozīciju sastāvdaļa ir fotomākslas kolekcija, kino, video. Katras izstādes ievadā – mūsdienu mākslinieka radīta instalācija vai monumentāls sienas gleznojums. Šīs kompozīcijas atrodas ārpus izstāžu zālēm – plašajos vestibilos. Sākotnēji iespaidu vispirms veido aktīvas krāsu joslas. Pirmā stāvā – aveņu sarkans, otrā – balts, trešā – melns. Aktīvs, kontrastējošs krāsu salikums. Intriģējošs startam. Tomēr, runājot par šodienas startu un skatu nākotnē, jāmin arī kāds agrīnais starts. Muzeja sākums. Un tie atkal ir pirmām kārtām cilvēki, kuru tālredzība, ambīcijas un filantropisms (Amerikā tik bieži lietots, iemīļots vārds!) noteica Modernās mākslas muzeja sākumu 1929. gada 7. novembrī, kad – tiesa gan, toreiz citās telpās – tika atvērta pirmā izstāde “Sezans, Gogēns, Serā, van Gogs”. Par muzeja dibinātājām kļuva trīs dāmas, trīs bagātas kolekcionāres: Lilija Blisa, Mērija Kvinna, Kornīljusa Salivana kundze, Ebija Oldriča, Džona D. Rokfellera, juniora, kundze. Pēc dāmu uzaicinājuma par muzeja pirmo direktoru kļuva 27 gadus vecais Alfrēds Bārs (Barr), kurš, neraugoties uz savu jaunību, bija iemantojis augsti profesionāla modernās mākslas lietpratēja slavu. Tieši viņš izstrādāja modernās mākslas muzeja darbības modeli, kas ne vien lika pamatus tēlniecības, glezniecības un grafikas nodaļām, bet vienlaicīgi arī lietišķās mākslas, plakāta, dizaina, fotogrāfijas un kino kolekcijām. Līdztekus tika radīta speciāla programma darbam ar sabiedrību – mo-dernās mākslas popularizācijai un sabiedrības izglītošanai. Šādas darbības modelim tolaik pasaulē nebija analogu, un septiņdesmit muzeja pastāvēšanas gados tas ne tikai nav zaudējis aktualitāti, ne vien pierādījis savu dzīvotspēju, bet arī apstiprinājis tālākas radošās attīstības iespējas. Ņujorkas MoMA ir kļuvis par vienu no lielākajiem un prominentākajiem muzejiem pasaulē. Šeit tiek darīts viss, lai, direktora Glenna D. Lourija (Glenn D. Lowry) vārdiem runājot, “mēs būtu pirmie visā pasaulē. Vieta vienīgi pirmajā desmitniekā mūs neinteresē!” Pieticība nav amerikāņu gaumē. Darbību sekmē un virza pamatotas ambīcijas. Muzejā nācās pārliecināties, ka tur cilvēki dzīvo it kā citās dimensijās, mērogos un attiecībās un ne tikai tāpēc, ka tas ir privātpersonu dibināts un atbalstīts muzejs, kam tiek ziedots daudz naudas... Visus – no uzrauga līdz direktoram – vieno lepnums un vēlme strādāt šajā muzejā. Šodien vairāk nekā 500 kuratoru, asistentu, mākslinieku, restauratoru, fotogrāfu, glabātāju utt. patiesi, aizrautīgi cenšas īstenot “muzeja Nr. 1” programmu. Un par to, ka virziens ir nosprausts pareizi, liecina vēl daži skaitļi. Tāpēc telpas Ņujorkas pašā centrā, Manhetenā – 11. nams 53. Rietumu ielas un 5. avēnijas krustojumā – sen kļuvušas par šaurām kā kolekcijām, tā ekspozīcijām un apmeklētājiem. 2005. gadā ir paredzēta muzeja jaunās ēkas atklāšana. Jaunais korpuss tiks celts pēc japāņu arhitekta Jošio Tanaguši (Joshio Tanagushi) projekta. No pašreizējās ēkas paliks šobrīd muzejam tik raksturīgā fasāde no 53. ielas puses un, protams, iekšējais pagalms – skulptūru dārzs, kas kļuvis ne tikai par muzeja arhitektūras, bet arī Ņujorkas pilsētas neatņemamu sastāvdaļu. Ar amerikānisku vērienu un mērogiem šo rekonstrukcijas un pārejas posmu ievada minētā izstāžu sērija 17 mēnešu garumā – MoMA 2000. Kopā tās ir deviņas plašas izstādes – trīs izstāžu cikli: “Modernā sākumi” (1880–1920), “Izdarot izvēli” (1920–1960), “Atvērtie gali” (1960–2000). Kā liecina gadskaitļi iekavās, izstāžu cikli atspoguļos modernās mākslas attīstību noteiktos posmos vairāk nekā gadsimta garumā. Iedalījums šādos posmos atbilst muzeja kolekcijas specifikai un raksturam. Katrā ciklā ir paredzētas trīs lielas izstādes. Katra no tām ir kā pārpildīta, pārblīvēta lidmašīna, kurā, neraugoties uz šo pārbagātību, ir stingri noteikta kārtība. Ikvienā no atsevišķām izstādēm ir atrastas galvenās tēmas vai arī atsevišķas izstādes ietvaros var veidoties savrupas ekspozīcijas. Paralēli izstādēm sagatavota koncertu, filmu, pasākumu programma – specifiska un raksturīga attiecīgajam laikposmam. “Modernā sākumus” pavada mēmā kino parāde un virtuozas džeza stundas. Muzeja darbības mehānisms strādā ar tik nevainojamu precizitāti un ātrumu, ka brīžiem neviļus radās iespaids, ka atrodos nevis muzejā, bet gan lidostā, kur katru nedēļu “startē” jauna izstāde, kino vai mūzikas vakars... Man laimējās iepazīties klātienē ar “Modernā sākumiem” – izstādēm “Cilvēki”, “Vietas”, “Lietas”. Secība rūpīgi pārdomāta un nekādā ziņā nav nejauša. Pirms iepazīšanās ar katru no tām, vispirms par kopīgo. Izstādes veidotas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas vietā. Ekspozīcijās iekļauti darbi vienīgi no MoMA dažādu nodaļu kolekcijām un krājumiem. Būtiski ir sasaistes, saskares “mezgli” ar šodienas mākslu. Katrā no daļām ir vienlaicīgi klasiskā modernisma un laikmetīgās mākslas demonstrējumi, kuri kalpo kā apliecinājums vienas vai otras tēmas aktualitātei un nozīmīgumam visā gadsimtā. Laikam pats provokatīvākais “pāris” veidojas izstādes “Cilvēki” ekspozīcijā. Līdzās Pola Sezana “Peldētājam” atrodas vācu fotogrāfes Rinekes Dijkstras (Dijkstra) peldētājs – pusaudzis zēns Odesā Melnās jūras krastā 1993. gada 4. augustā. Šādi negaidīti salīdzinājumi liek skatītājam pārdomāt atšķirības modeļa interpretācijā. Kādas dzīves izjūtas raksturo Sezana peldētājs 19. gadsimta beigās, un kādas 20. gadsimta beigu gaisotnes neatkārtojamas vibrācijas fiksējusi vācu fotomāksliniece? Brīžiem šķiet, ka salīdzinājumi ir mazliet mākslīgi konstruēti, un tomēr tie vienlaikus ir ļoti rosinoši. Izstāde “Cilvēki” uzaicina apgūt cilvēka ķermeņa uztveres, analīzes, inspirācijas, traktējuma dažādas stadijas un fāzes, tālab darbi pārdomāti izkārtoti atsevišķās tematiskās grupās – “Komponējot ķermeni”, “Ķermeņa valoda”, “Unikālās formas”, “Ķermenis (figūra) un lauks”, “Aktieri. Dejotāji. Peldētāji”, “Pozējot–nepozējot”. Tomēr paradoksālākais, ka izstādē nav viena, galvenā sākuma vai kulminācijas. Ir vairākas ieejas – līdz ar to dažādas izstādes uztveres iespējas. Ceļš izstādē var būt dažāds. Visur tiek piedāvāti salīdzinājuma varianti. Savrupā grupā veidota tēlniecības ekspozīcija – atkal tā kā mazliet par daudz un par blīvu!... Matisa–Rodēna dominante. Atkal salīdzinājums! Kā ķermeņa formu un apjomu uztver gleznotājs un tēlnieks, kas pazinuši viens otru un sekojuši viens otra daiļradei. Īpaši šis pretnostatīšanas, pat “izsekošanas” efekts panākts fotomākslas izvietojumā grupā “Pozējot–nepozējot”. Te vienkop eksponētas divu veidu fotogrāfijas. Vienās cilvēki un cilvēku grupas ir apzināti pozējušas fotogrāfa priekšā. Otrās ir nejaušā, ja tā var teikt, trāpīgā mirkļa burvība, kas ne mazāk precīzi raksturo situāciju vai personību. Par vēl vienu savveida pretstatu fantastiskajai krāsainībai, iespaidu un kontrastu intensitātei ekspozīcijā kalpo Sola Levita (Le Witt) monumentālais sienas gleznojums vestibilā – 1975. gadā radītās kompozīcijas atkārtojums speciāli šai izstādei. Tajā mākslinieks parāda četru tipu līniju 190 iespējamās kombinācijas. Gluži kā izstādes ekspozīcijas pamatā ir cilvēks, tā arī Sola Levita kompozīcijas pamatu veido līnija un pusarka, kurai mainīti leņķi, liekums, savienošanās, saskares vietas. Viens un tas pats... un citāds, dažāds, savādāks tāpat kā cilvēks – tik daudzveidīgs un daudzšķautņains šajā izstādē! Izstāde “Vietas” turpina “Cilvēku” tēmu un vienlaikus to papildina. Šīs izstādes centrālā dominante un dialogs veidojas ap asi – neskartā dabas ainava un modernā, arī nereālā pilsēta. Vietas, kas savstarpēji konstrastē ar cilvēka klātbūtni, aktīvu darbību tajā. Šeit atsevišķa gleznu kopa eksponēta sadaļā “Francijas ainava”, kurā īpaša uzmanība veltīta nevis Parīzei, bet gan tās apkārtnei – Fontenblo un La-Rue-de-Rois, tad ziemeļu (Normandijas) – Živernī un dienvidu (Provansas) – Estakas apkaimei Kloda Monē, Vinsenta van Goga, Pablo Pikaso, Pola Sezana, Žorža Serā u.c. mākslinieku skatījumā. Vieta – tās ir ne tikai cilvēka un dabas attiecības, bet arī māja, mājoklis, interjers, un te par vēl vienu sevišķu piesaistes punktu kalpo Hektora Gimāra mēbeļu, telpu interjeram un pat eksterjeram veidoto objektu ekspozīcija. Viņa darinātie Parīzes metro ieejas lukturu oriģināli tika atjaunoti speciāli šīs izstādes vajadzībām. Metro ieejas “vārti” tēlaini un emocionāli ietilpīgi raksturo šo kontrastu starp tradicionālo un jauno, atklāto un apslēpto vidi, publisko un intīmo, dabisko un mākslīgo, cilvēku un dabu, kas tik radikāli un būtiski mainījās tieši laika periodā starp 1880. un 1920. gadu. Vēl viens – pilnīgi cits cilvēka un dabas savstarpējo attiecību modelis tiek piedāvāts kolumbiešu mākslinieces Marijas Fernandas Kardozo (Cardoso) instalācijā “Kapsēta – vertikāls dārzs”, kas izvietota muzeja otrā stāva vestibilā. Uz sienas plaknes 34 m garumā un 3,5 m augstumā vairākās grupās ir izkārtotas vairāk nekā 6000 mākslīgās lilijas. Mākslīgā un reālā pasaule. Kapaplāksnes, akmens mauzoleju aprises vieglām grafiskām līnijām iezīmētas uz sienas. Par šiem vīzijām līdzīgajiem zīmējumiem daudz aktīvāki ir ziedu klājumi, kas, liekas, aug ārā no sienas. Vēl viena šīs instalācijas sastāvdaļa – silueti un ēnas, kas atkarībā no dienas apgaismojuma veidojas ar tik dažādu emocionāli tēlainu intensitāti un izteiksmību. “Lietas” – trešā izstāde no cikla “Modernā sākumi” – aplūkojama muzeja trešajā stāvā. To savukārt ievada Maikla Kreiga-Mārtina (Craig-Martin) monumentālais sienas gleznojums, kurā, kā mākslinieks saka, “ir kaut kas kā gleznā, kurā vienīgi objekti veido mūsu kopīgo valodu”. Pārsteidz šo gleznoto ikdienas priekšmetu monumentālie izmēri un to parastam izskatam neatbilstošās krāsas. Palielinājums, liekas, izceļ izstādes “Lietas” galvenos varoņus – galdus, krēslus, priekšmetus uz galdiem. “Lietas” iepazīstina ar cilvēka pastiprinātu interesi par visparastāko sadzīves priekšmetu, to formu. Tas ir laiks, kad krēsls un galds “pārdzīvoja” patiesi radikālas izmaiņas, nokļūdams, piemēram, Marsela Dišāna, brāļu Tonetu, Čārlza Rennija Makintoša, Oto Vāgnera un daudzu citu spilgtu mākslinieku, arhitektu, dizaineru uzmanības lokā. Tieši šajā izstādē parādās klusās dabas gleznojumi, no kuriem ar lielu mīlestību un atlasi ekspozīcijā tika iekļautas kompozīcijas ar ģitārām. “Cik tālu var deformēt, mainīt, sašķelt priekšmeta formu, lai tas saglabātu savu “pazīstamību” jeb autentiskumu?” – liekas, ka šādu problēmu risinājuši kubisti. Jau Pablo Pikaso klusās dabas kalpo par īpašu attieksmes un izpētes apliecinājumu. “Lietu” vadošā ass – vitrīna ar “lietām kā subjektiem”. Vienā rindā parādīta priekšmetu evolūcija no augstas klases dizaina paraugiem līdz priekšmetam–lietai–objektam, kas zaudējis savu lietišķumu un funkciona-litāti, tā vietā iegūdams pilnīgi citu – jaunu saturu un tēlainību, kļūstot no mākslas darba, klusās dabas elementa, priekšmeta plaknē un telpā par patstāvīgu mākslas darbu. Meretas Openheimas objekts – tase ar apakštasi, aplīmēta ar kažokādu,– ir viens no efektīgākiem lietu revolucionārās attīstības piemēriem. “Modernā sākumi” ir starts. Efektīgs, pārliecinošs, fascinējošs un provocējošs, arī nereti izaicinošs un amerikāniski pašpārliecināts pieteikums. Ņujorkas Modernās mākslas muzejs iesācis jaunu gadsimtu ar nelokāmu mērķi kļūt par pasaules muzeju Nr. 1. Izvēle ir izdarīta. 2005. gadā, kad pārveidotais muzejs uzsāks darbu jaunajā ēkā, tādu startu te būs vēl vairāk un tie būs vēl vērienīgāki. To spīdoši apliecina izstāžu sērija – MoMA 2000. | |
| Atgriezties | |
